Fotogrāmatu fenomens
Jau kopš bērnības mani interesēja grāmatas. Sākumā – jebkādas grāmatas. Iemīļotākās pasakas pārlasīju desmitiem reižu, par mīlas un kriminālromānu burtnīciņām pēc vecmammas bibliotēkas apgūšanas interesi zaudēju jau pirms desmit gadu vecuma. Pāršķirstīju gleznu albumus. Ar tēvam nospertu kabatas lukturīti slepus zem segas lasīju līdz rīta gaismai, un uz vietējo mazpilsētas bibliotēku gāju vismaz reizi nedēļā. Vienīgais, kas mani ne pārāk interesēja, bija pāris fotogrāmatas, kas atradās ģimenes grāmatplauktā – vecmeistaru melnbaltie foto albumi ar puskailām sievietēm un Latvijas dabas ainavu izlases ķieģeļa smagumā. Dažkārt man šķiet, ka kopš tiem laikiem nekas daudz nav mainījies. Ar foto grāmatu Latvijā joprojām lielākoties tiek saprasts vai nu izstādes katalogs vai arī mūža darba augļu apkopojums, ko grūti pat mājās no veikala atnest, kur nu vēl aizvest kādam draugam ārzemēs parādīt. Turklāt bez iespaidīgas biogrāfijas domāt par foto projekta publicēšanu grāmatā Latvijā ir teju vai nepieklājīgi.
Tikmēr pasaulē visi drukā un eksperimentē uz nebēdu. Par fotogrāmatām vēl nekad nav bijis lielākas intereses kā patlaban. Digitālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas nodrukāt grāmatas salīdzinoši lēti, kvalitatīvi un mazākā skaitā nekā tipogrāfijā paver ceļu uz dienasgaismu jaunu autoru projektiem, kuros lielās izdevniecības ieguldīt neriskētu. Tādējādi iespējams drukāt grāmatas pakāpeniski, par pirmajiem eksemplāriem nopelnīto naudu ieguldot nākošajos. Aug ne tikai neatkarīgo izdevniecību, bet arī pašizdoto grāmatu skaits. Turklāt fotogrāmata nav tikai katalogs, kurā autors atrāda savu darbu reprodukcijas tiem, kam nav palaimējies tikt uz izstādi. Grāmata pati par sevi var kļūt par mākslas darbu, līdzvērtīgu izstādei, meklējot ideālo attēla, teksta un dizaina kombināciju, eksperimentējot ar formu, naratīvu, attēlu secību un izmantotajiem materiāliem.
Foto grāmatu augošā popularitāte redzama arī Paris Photo festivālā – līdzās galerijām vieta atvēlēta grāmatu izdevējiem un tirgotājiem, arī galeriju stendos iespējams iegādāties grāmatas un pat tikt pie autora paraksta. Atzīmējot fotogrāmatas pieaugošo lomu mākslas pasaulē, otro gadu sadarbībā ar Aperture notiek grāmatu konkurss, kur tiek izvēlēta gada labākā grāmata un labākā pirmā grāmata. Nominētās tiek izstādītas galvenajā hallē, un tā var nokļūt Paris Photo arī tad, ja tevi nepārstāv pasaulslavena galerija. (Starp citu, 14 no 20 Pirmās grāmatas kategorijā nominētajām publikācijām bija pašizdotas.) Tikmēr apmeklētāji apspriež, kuras no labāko izlasē iekļautajām grāmatām jau atrodas viņu bibliotēkās, un steidz iegādāties tās, kuru cenas vēl nav paspējušas trīskāršoties (vai tās vairs nav iespējams iegādāties vispār).
Mākslinieku dueta Brūmberga&Čanarina (Broomberg&Chanarin) Holy Bible, kas bija iekļauta labāko izlasē, šķiet, bija arī viena no paralēli notiekošā grāmatu tirgus Offprint vispirktākajām grāmatām. Tajā autori pārņēmuši savu darba metodi no pirms diviem gadiem izdotā, kritiķu atzinīgi novērtētā un pērn nozīmīgo Deutsche Borse Photography Prize ieguvušā War Primer 2, radot tā mazāk ekskluzīvu versiju. Ja War Primer 2 fiziski apdzīvoja Bertolda Brehta grāmatas lappuses, Irākas kara materiāliem pārklājot Brehta izmantotās avīžu publikācijas no Otrā Pasaules kara, tika izdota vien simts eksemplāros un izpirkta acumirklī, Bībele gan vizuāli reproducē savu oriģinālu, taču mākslinieku izmantotie materiāli no Modernā konflikta arhīva, pretnostatīti Bībeles tekstam, ir drukāti, nevis ielīmēti oriģinālā. Turklāt atšķirībā no War Primer 2, kas Amazonē patlaban tiek piedāvāta par 5000 mārciņām, Bībeli tās izdevēju Mack mājas lapā joprojām iespējams iegādāties par 60 eiro. Ar šo grāmatu no Paris Photo atgriezās arī virkne manu paziņu, kamēr es pēc minstināšanās izvēlējos iegādāties šo pašu autoru nupat izdoto Scarti – veltījumu pērn mūžībā aizgājušā Trollybooks izdevējam Gigī Gianuci (Gigi Giannuzzi). Tipogrāfijā, tīrot iekārtas no tintes, divkārt nodrukātās, pirms desmit gadiem iznākušās grāmatas Ghetto lapas ir grāmatu ražošanas pārpalikums, kas parasti tiek iznīcināts. Taču Gianuci šīs lapas saglabāja. Autoru nosaukti par “mazu negadījumu sēriju”, grāmatas attēli ir vizuāli krāšņas un dīvainu sakritību pārpildītas kombinācijas.
Katru gadu pieaug arī konkursu skaits, kuriem var iesūtīt grāmatas, pašizdotos izdevumus vai grāmatu maketus. Tiek godināti un izstādīti labākie, tiek rīkotas grāmatu izstādes. Ir neskaitāmi blogi, kas veltīti foto grāmatām, un liela daļa šo blogu autoru, līdzās foto veltītajiem izdevumiem, dienas avīžu žurnālistiem un grāmatu kolekcionāriem, tuvojoties gada beigām, steidz veidot sarakstus ar labākajām grāmatām. Veiksmīgākās medī kolekcionāri, un to vērtība divas vai pat trīs reizes pieaug. Protams, foto grāmata neaizstās izstādi, tie ir atšķirīgi mediji. Atsevišķi darbi būs vairāk piemēroti grāmatai vai žurnālam, citi – galerijai. Taču, kamēr izstādi apmeklēs ierobežots cilvēku skaits, būs no svara, kurā pasaules malā izstāde notiek un cik prestižā iestādē izstādīties. Pat iepriekš plaši nezināma mākslinieka grāmata var kļūt pasaulē atpazīstama – kā Kristīnas Demidelas Afronauti pērn vai šogad Somijas studentu kolektīva Maanantai veidotā Nine Nameless Mountains. Jācer, ka interese par fotogrāmatām gan no fotogrāfu, gan grafikas dizaineru, gan mākslu finansējošo institūciju puses drīz palielināsies arī Latvijā. Pēdējais laiks lekt vilcienā.
