Alberts Elms

Ar dāņu jauno fotogrāfu Albertu Elmu (Albert Elm, 1990) iepazinos Rīgā, brīdī, kad intervēju Jakobu Aue Sobolu. Elms bija vairākus gadus asistējis Sobolam, bet pēdējā laikā viņi kopā ceļo pa Krieviju, taču katrs strādā pie sava autorprojekta. Bez latviešiem raksturīgās pieticības Alberts uzreiz interesējās par iespēju nopublicēt darbus Foto Kvartālā. Atšķirībā no vairums jauno fotogrāfu, Elmam nav savas mājaslapas, taču internetā varam atrast vairākas intervijas dažādos žurnālos, kā, piemēram, Vice un GUP. Elms dzimis Jutlandē Dānijā, studējis Dānijas Mākslas fotogrāfijas skolā, bet šobrīd dzīvo Glāzgovā, kur studē mākslas fotogrāfiju Glāzgovas mākslas skolā. Viņš arī gatavojas izdod savu pirmo grāmatu What Sort of Life is This (Kas šī ir par dzīvi), ar kuru startējis jau vairākos dummy festivālos un konkursos.

Kā sākās tavs ceļš fotogrāfijā?

Es sāku ķimerēties ar fotoaparātiem ģimenes saietos, kad biju vēl bērns. Kādu dienu brālēns man aizdeva savu spoguļkameru, un es sāku fotografēt skolas ekskursijās un uzņemt bildes ar draugiem. Kad biju apmēram 14 gadus vecs, mans tēvs sāka strādāt jaunā darbavietā un mums vajadzēja pārcelties uz jaunu dzīvesvietu. Man bija ļoti grūti iedzīvoties ciematā, uz kuru mēs pārcēlāmies. Man pietrūka manu draugu un dzīves, pie kuras biju pieradis Odensē. Pavadot daudz laika vienatnē, man bija izdevība izpētīt fotogrāfiju. Es ņēmu kameru līdzi, dodoties pastaigās ar suni, un devos ārā naktīs, lai uzņemtu nakts bildes. Fotografēšana kļuva par nodarbi, ko es darīju bez liekas domāšanas. Kad man palika 16 gadi, es izstājos no vidusskolas, jo es zināju, ka gribu kaut ko darīt fotogrāfijas jomā. Tomēr es biju pārāk jauns, lai iestātos skolās, kas mani interesēja. Tāpēc es kļuvu par mācekli uz kuģa un kādu brīdi burāju. Es kļuvu daudz nopietnāks attiecībā uz fotogrāfiju, kad sāku studēt Fatamorganā 2008.gadā. 



Cik daudz tavos darbos ir realitāte un cik fikcijas?

Visos manos darbos ir realitāte. Jo tas, ko/kuru es fotografēju, ir reāls vai tā autori ir reāli cilvēki. Bet, protams, var arī izteikt minējumus, ka kaut kas ir sirreāls atkarībā no tā, kas tiek fotografēts. Un kādā veidā. Pietuvojoties subjektam no cita skatpunkta.

Pastāsti nedaudz par pieredzi, asistējot Jakobam Aue Sobolam. Kā tas ietekmēja tevis paša darbus?

Pirms sāku asistēt Jakobam, es strādāju pilna laika darbu uz kuģa. Man nebija iespējas strādāt fotogrāfijā. Man arī nebija tam spēka un iedvesmas. Tāpēc piedāvājums no Jakoba kļūt par viņa asistentu nāca tieši laikā. Pēkšņi es strādāju ar fotogrāfiju katru dienu profesionālā līmenī. Arī kāre uzņemt fotogrāfijas ļoti ātri atjaunojās. Man bija brīvība sākt visu no gala un atrast pašam savu valodu. Darbs ar Jakobu noteikti ir ietekmējis to, kā es strādāju šobrīd. Ļoti daudz var iemācīties, strādājot fotogrāfijas jomā katru dienu. Tā, iespējams, ir spēcīgākā ietekme – ļoti daudz pieredzes īsā laika posmā.

Kopā ar Sobolu jūs devāties pētnieciskos ceļojumos pa Ķīnu un Krieviju. Pastāsti par dīvaināko atgadījumu, kādu jums gadījās tur piedzīvot!

Jakobs čurāja uz žoga pie Krievijas robežsardzes punkta. Vienīgā vieta pilsētā, kur nevajadzētu to darīt. Mūs pratināja gandrīz stundu. Bet galu galā ļāva mums iet, un mēs nenokavējām vilcienu.

Pie kāda projekta tu strādā šobrīd?

Es fotografēju nepārtraukti, un es īsti nezinu, kur visi šie attēli nonāks. Bet es strādāju pie vairākiem atšķirīgiem projektiem. Es tūlīt pabeigšu darbu pie viena grāmatas projekta un sākšu pie vairākiem citiem. Šobrīd es koncentrējos uz projektu, pie kā strādāju Krievijā un Ķīnā. Mēs ar Jakobu dosimies atpakaļ uz Sibīriju šī gada decembrī, lai ceļotu ar vilcienu no Novosibirskas uz Jakutsku.