10 minūtes ar Karlīnu Vītoliņu

Karlīna Vītoliņa (1982) fotografē jau vairāk nekā 10 gadus, bet tieši šogad viņa sarīkojusi lielu personālizstādi Cēsu Mākslas festivālā, un nesen izdota arī gadagrāmata jeb plānotājs ar viņas fotogrāfijām (Zvaigzne ABC). Mediju uzmanību saista arī tas, ka Karlīna ir uzņēmēja un fotogrāfa Viļņa Vītoliņa meita. Turklāt Karlīna portretējusi Žaneti Auziņu, Ievu Adamss, Sindiju Vildi, Unu Ulmi un citas populāras sievietes. Tie ir gan psiholoģiski portreti, gan estetizēti inscenējumi, kas tikpat labi iederētos modes žurnālos. No 2009. līdz 2011. gadam Karlīna mācījusies fotogrāfiju FAMU akadēmijā Prāgā, pēc tam divus gadus dzīvojusi Parīzē.

Kāpēc tieši tagad pieteici sevi plašākai publikai? Ar fotogrāfiju jau nodarbojies diezgan ilgi.

Cēsu Mākslas festivāla kuratore Daiga Rudzāte man piedāvāja taisīt izstādi, vēlāk Zvaigzne ABC izdeva plānotāju. Sākumā pret to biju skeptiska, jo gribējās lai tas drīzāk ir manu darbu katalogs, tomēr nav slikti, jo reizē tā ir arī gadagrāmata. Tā kā viss vienkārši sakrita vienā laikā, turklāt līdz tam biju prom, divus gadus dzīvoju Parīzē, pirms tam Prāgā. Tikai pēdējo gadu atkal rosos pa Latviju.

Kāpēc izvēlējies studēt Prāgā?

Mani interesēja fotogrāfija. Biju beigusi lietišķos un rozentāļus, sāku bildēt, bet gribējās kaut ko vairāk saprast tieši par fotogrāfiju. Akadēmiskā izglītība Prāgā mani satrieca pilnībā, atvēra vēl vienas durtiņas prātā, lika domāt par lietām, par kurām parasti fotografējot nedomā. Piemēram, tur māca, kā marksisms ir ietekmējis fotogrāfiju, ka īsti nedrīkt taisīt skaistas fotogrāfijas. Prāgā mani pa īstam savaldzināja melnbaltā fotogāfija, bija iespēja pašai kopēt bildes. Tomēr man tā skola bija pārāk akadēmiska, pēc tam gandrīz gadu nespēju neko bildēt, jo jutos pret sevi pārāk kritiska. Likās, ka viss, ko bildēju, nav pa īstam.

Mani darbi ir uzstādījuma fotogrāfija, bet tiem piemīt arī dokumentāls raksturs, jo es šos cilvēkus tiešām satiku, mana pieredze ar viņiem ir īsta. Ir būtiski iegūt zināšanas, jo tās var iedvesmot, bet tajā pašā laikā nevajag tik daudz klausīties akadēmiķos, bet fotografēt to, ko jūti ar sirdi.

Vai tu jauniešiem ieteiktu mācīties Prāgā?

Tā skola ir pārvērtēta, es nemaz to arī nepabeidzu. Nezinu, kas tur tagad notiks, jo pirms pusmēneša saņēmu ziņu no bijušā skolasbiedra, ka tiek vākti paraksti petīcijai, jo studentus neapmierina lekciju kvalitāte, pasniedzēju komunikācija, departamenta vadītājs. Tur ir reāls haoss. Uz Prāgu var braukt dzīvot un fotografēt, bet mācīties es ieteiktu braukt uz Londonu vai Ņujorku.

Ko tu darīji Parīzē?

Aizbraucu pie Betinas Reimas (Bettina Rheims), rādīju savas bildes, viņai ļoti patika. Saņēmu dažādus ieteikumus, bet kaut kā kopā strādāt nesanāca. Fotografēju Francijas Modes institūta izstādēm, viņi veido Prada un Louis Vitton kolekcijas. Katrai pilsētai ir savs temperaments, komunikācijas veids. Neko prātīgu Parīzē neizdarīju, nevienu sēriju nenofotografēju, tikai uzkrāju dzīves pieredzi.

Kāpēc par tevi tik daudz raksta dzeltenajā presē?

Paprasi Vilnim! Tā ir tukša muldēšana, no tā mana dzīve nemainās. Raksta miljonāra meitas dēļ, it kā es dzīvotu kaut kādā pasaku pasaulē. Tās ir reālas blēņas, es par to nedomāju, un man pat nav ko atbildēt. Vienīgi, bija gadījums – pēc manas piedalīšanās TV raidījumā Gandrīz ideālas vakariņas mana tēva Flickr profilu bija skatījušies 14 tūkstoši cilvēku, par ko viņš bija stāvā sajūsmā.

Kā tēvs ietekmējis tavu daiļradi?

Nemaz nezinu, cik daudz viņš ir miljonārs, mani tas neietekmē. Medijiem patīk kaut ko paņemt un tiražēt. Es ar viņu reti satiekos, bet tajās reizēs, kad runājam, viņš ietekmē ar savu personību. Var mācīties no viņa ironiju un humora izjūtu, kā būt kritiskam pret sevi pozitīvā veidā. Katram pašam jāieklausās savā iekšējā balsī, savā pasaules redzējumā, nevis tajā, ko tēvs vai māte saka.

Pastāsti vēl par šogad izdoto plānotāju.

Pēc Cēsu izstādes gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa mani iepazīstināja ar izdevniecības vadītāju Zani Kilbloku, kas piedāvāja man veidot izdevumu. Viņi sedza visas izmaksas. Strādājām kopā ar mākslinieci Vitu Lēnerti, salikām maketu, visu mierīgi izdarījām. Man varbūt būtu gribējies pieaicināt kādu arhitektu vai mākslinieku no malas, kas palīdzētu atlasīt bildes, bet tas nenotika. Latvijā ir tik daudz foršu jauno fotogrāfu, bet žēl, ka tiem nav savu grāmatu. Sanāk, ka es viena esmu izdarījusi kaut ko tādu.

Ko tu domā par Latvijas modes fotogrāfiju?

Latvijā bildes ir pārretušētas. Salīdzinot ar Parīzi vai Ņujorku, šeit visbiežāk ir tā, ka fotogrāfi pārsvarā bildē komercfoto un modi tikai tā, starp citu.

Vai tev izdodas labi sastrādāties ar saviem modeļiem?

Slikti, mēdzu pat uzbļaut. Reizēm šķiet, ka tie par daudz pozē. Labākās bildes sanāk tad, kad iekrīt īstais mirklis, kad gan man, gan modelim ir īstais noskaņojums un laba gaisma.

Kāds būs nākamais projekts?

Februārī man būs izstāde Vīna studijā uz Elizabetes ielas Rīgā. Visdrīzāk izlikšu krāsainas fotogrāfijas, varbūt pašportretus.

Seko FK Facebook lapai, kur drīzumā mūsu sekotājiem būs iespēja laimēt Karlīnas Vītoliņas plānotāju!