Edgars Žilde: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Ir satumsis. Līdz Jaunajam gadam palikušas vien pāris stundas. Ārā jau dzirdams pirmais salūts, bet es, dīvānā apkrāvies ar vecajām Pastnieku Avēnijām, mēģinu izvēlēties labāko Roberta Smita fotogrāfiju. Jā, domādams par iedvesmojošiem attēliem, esmu atgriezies pie mūzikas.
Tālajos deviņdesmitajos, kad internets vēl nebija daļa no Latvijas ikdienas, kioskos varēja iegādāties gan saturiski, gan vizuāli ļoti interesantus un tam laikam patiesi progresīvus – kā paši autori sevi dēvēja – neorganizētās mākslas izdevumus Pastnieku Iela un vēlāk Pastnieku Avēnija. Šo izdevumu unikalitāte ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc neķēros pie mākslas grāmatām, bet izvēlējos šīs fotogrāfijas. Interesanti, ka arī pēdējo gadu laikā, īpaši fotogrāfijas jomā, pasaulē atkal atdzimst grāmatu pašizdošana ar nepārprotamu atsauci uz tā dēvēto zine izdevumu formātu. Precizēšu – tas bija 1990. gads, es biju deviņgadīgs puika. Esmu pateicību parādā gan brālim, kurš, būdams pāris gadus vecāks, uzzināja par šiem izdevumiem raidījumā Būsim pazīstami, gan pašam Arvīdam Mūrniekam, kura balss tembrs man skan galvā vēl šodien.
Kā ziņkārīgs puika pieķēros visam, kas bija citādāks. Fotogrāfijas man bija kā svētbildes – liku tās pie sienas un zem stikla uz rakstāmgalda. Viens no attēliem, kas spēj mani aizvest vairāk nekā 20 gadu senā ceļojumā, ir Pastnieku Ielas 17. numura fotogrāfija ar Kimu Dīlu (Kim Deal) no The Pixies. Šis ikoniskais attēls lieliski attaino tālaika dumpiniecisko dzīves uztveri. Toreiz popkultūra bija patiesāka, vismaz tādu es to atceros. Mūsdienās, šķiet, visi par visu ir padomājuši. Intervijā Kima saka: “Es vēlētos būt Trešās Pakāpes ragana”. Maza meitene ar lielu basģitāru. Viņa rotaļīgi pasmaida un bezbailīgi ķeras klāt biezajām metāla stīgām.
Otra zīmīga fotogrāfija ir Roberta Smita (Robert Smith) portrets Pastnieku Avēnijā. Esmu pārliecināts, ka The Cure ir mainījuši pasauli ne tikai ar savu mūziku, bet arī ar vizuālo tēlu fotogrāfijās. Lai arī Smits tam negribot ticēt, iespējams, tieši viņš licis pamatus emo subkultūrai. Pats gan nekad neesmu aizrāvies ar lūpu krāsošanu, tomēr Smita ekstravagantais izskats ir iedvesmojis gan manu stilu, gan dzīves uztveri. No fotogrāfijām, kurās redzams Roberts Smits, vienmēr sajūtu tādu kā siltumu, arī šī ir sapņaina un neparasta. Droši vien arī Pastnieku Avēnijas dizains, krāsa un papīrs piešķir fotogrāfijai īpašu noskaņu. Tāpēc nemēģināju atrast internetā oriģinālu, bet ieskenēju no žurnāla.
Trešais attēls, kas mani iespaidojis, ir austrāļu grupas Midnight oil solista Pītera Gareta (Peter Garrett) fotogrāfija. Šo grupu nekad tā īsti neesmu klausījies, tomēr dziesmas Beds Are Burning vārdi man bija saprotami jau toreiz: “The time has come / A fact’s a fact / It belongs to them / Let’s give it back…” Varbūt tieši šīs dziesmas vārdi, kas stāsta par Austrālijas aborigēnu cīņu par savu zemi, ir iemesls, kāpēc sirdī esmu revolucionārs. Gareta portrets uzsver viņa individualitāti. Noskūtie mati, apņēmības pilnā sejas grimase. Atceros, toreiz bieži apspriedām, ka mūziķis noskuvis visu sava ķermeņa apspalvojumu, arī uzacis. Tagad domāju, varbūt tas bija tikai mīts, jo fotogrāfijā uzacis tomēr ir redzamas.
Diemžēl fotogrāfiju autori šajos žurnālos nav minēti, tāpēc attēlu uzņemšanas patieso kontekstu visdrīzāk nekad neuzzināsim.
