Intervija ar Ediju Pālenu

Fotoreportiera Edija Pālena (1982) vārds plašāk izskanēja Zolitūdes traģēdijas sakarā – viņa emocionālais ieraksts Facebook profilā piedzīvoja viral jeb vīrusa veida efektu – ar to dalījās tūkstošiem Facebook lietotāju, tekstu tulkoja un pārpublicēja vairāki mediji un institūcijas. Edijs ir dzimis Ogrē, mācījies viesnīcu un restorānu menedžmentu Rīgas Tūrisma skolā, vēlāk sešus gadus nostrādājis šajā nozarē. Pēdējos desmit gadus viņš nodarbojas ar fotožurnālistiku un pašlaik strādā aģentūrā LETA par vienu no tās četriem fotogrāfiem, kuru attēlus katru dienu redzam dažādos medijos.

Kā tu sāki nodarboties ar fotogrāfiju?

Sākumā es nefotografēju, bet darbojos ar fotošopu. Apmēram pirms desmit gadiem sāku internetā publicēt savas bildes, un pirms septiņiem gadiem mani pamanīja ziņu portāls BNA, aizgāju pie viņiem strādāt. Pirmās aizgāja Godmaņa avārijas bildes. Es pirmais biju klāt, redzēju, kā viņu aizved ātrie. Kad parādījās Delfi Foto, sāku likt bildes tur, un viņi tās izcēla. Fotografēju ne tikai BNA, man patika staigāt pa ielām un fotografēt to, ko ieraugu. Un tā arvien vairāk manas bildes sāka klīst pa internetu. Tad man piedāvāja pastrādāt foto aģentūrā F64, bet paliku tur tikai trīs mēnešus. Alga bija laba, taču darbs – diezgan stulbs, man tas viss likās pārāk dzelteni un nenopietni. Piemēram, kaut kur laukos dēls ar cirvi nositis tēvu, un man nākamajā dienā ir jānobildē māte un šķūnītis, kur tas notika. Man tas kaut kā nelīmējās kopā ar fotožurnālistiku, šķita kaut kā neētiski. Tad es kādu laiku biju bez darba, taču jāfotografē ir visu laiku, jo, līdzko tu izej no aprites, atpakaļ tikt ir grūti. Vietu presē ir tik maz, ka visi pie tām turas.

Kā tu nokļuvi LETA?

Mēdzu tur vienkārši iet ciemos. Kādā brīvdienā ar vienu no LETA fotogrāfēm biju iegājis redakcijā pārsūtīt bildes no viena pasākuma. Sēžam abi pie datoriem, aiz mums – LETA fotoredaktore. Viņa skatās pār plecu, un prasa tai kolēģei, kāpēc viņai neesot tādas bildes. Un es fotoredaktorei saku – ja tev patīk manas bildes, ņem mani darbā! Viņa teica, ka padomās. Tas bija svētdien. Pirmdien parunājām, un otrdien es sāku strādāt. Tas bija pirms četriem gadiem. Viss iet uz priekšu. Dabūju Latvijas Žurnālistu savienības Cerības balvu, pēc tam balvu par labāko preses foto.

Pastāsti, kāda ir tava darba ikdiena.

Deviņos atbraucu uz darbu, uzzinu, kas man todien jādara. Tad jāiet pa vietām. Aiziet uz vienu, sabildē, ja ir laiks, tad dodas atpakaļ uz redakciju atdot fotogrāfijas. Ja ir laiks, tad pats arī tās apstrādāju. Pašiem ir arī jāapraksta – kas, kur, kāpēc, lai attēlus pēc atslēgas vārdiem varētu atrast mūsu datu bāzē. Tad iet uz nākamo pasākumu. Ja pa vidu ir kāda avārija vai ārkārtas preses konference, tad skrien uz to un atceļ kaut ko mazāk nozīmīgu vai arī to deleģē kādam citam. To visu koordinē fotoredaktors. Darbs ir līdz sešiem, bet tas ir nosacīti – ja kaut kas notiek, tad, protams, ilgāk. Jaungada naktī strādājam visi četri fotogrāfi līdz trijiem naktī. Bet parasti pēc sešiem ir visādi citi darbi, jo ar reportiera algu nevarētu izvilkt. Piepelnos, bildējot privātas fotosesijas, kāzas vai korporatīvus pasākumus. Cenšos bildēt arī priekš sevis, dažreiz kaut kas no tā noder arī LETA. Es gan bieži domāju, dot vai nedot bildes aģentūrai, jo alga ir cietā, tā nav atkarīga no pārdotā vai ekskluzivitātes. Mēs gan nedaudz paeksperimentējām. Lai veidotu fotoreportāžas no hokeja čempionāta ārzemēs, jāmaksā arī par ceļu un uzturēšanos, taču klienti šīs fotogrāfijas dabū par to pašu abonementa cenu. Domājām piedāvāt fotogrāfiju eksluzivitāti par atsevišķu samaksu, bet nezinu, kā tas aizgāja. Man ir daudz kadru, kas nav nevienam. Tas pats Miķelsons, ko izlaida no cietuma. Džeks, kas noleca no Vanšu tilta. Es tur stāvēju ar 8 kg objektīvu bez monopoda no paša sākuma līdz beigām. Kamēr pārējie runāja, skatos – tūlīt leks. Pārmetu krustu un sāku spiest. Bet pēc tam tās bildes aiztušēja ciet, lai neredz seju. Citur gan rāda vairāk visādu šausmu, bet Latvijā tā nav pieņemts. Varbūt pēc Zolitūdes kaut kas mainīsies, tur netrūka asiņainu kadru.

Vai bieži jūti, ka vērtīgs materiāls kaut kādu aizspriedumu dēļ netiek realizēts?

To, kas no visa safotografētā tiek publicēts, nosaka fotoredaktors un reizēm to ietekmē arī redaktors un galvenais redaktors. Arhīvā mums arī ir fotogrāfijas ar ģībstošo Sudrabu, bet mēs tās nepublicējam ētisku apsvērumu dēļ. Par Vanšu tiltu arī bija garas diskusijas, bet beigās tomēr nopublicējām. Galu galā es strādāju četras stundas, notikums ir noslēdzies, pie tam savulaik Uldim Briedim bija tāda pati bilde. Bija arī gadījums par melnbalto fotogrāfiju lietošanu. LETA nedrīkstēja likt melnbaltas fotogrāfijas, ja tās uzņemtas krāsainas. Tas ir pareizi, taču var gadīties lielisks kadrs, bet vai nu zibspuldze nenostrādā vai arī gaisma ir tik slikta, ka krāsas nav iespējams koriģēt pēcapstrādē. Es uzskatīju, ka labāk ir šādu kadru pārtaisīt par melnbaltu, nevis izmest, turklāt daudzas avīzes tāpat fotogrāfijas iespiež melnbaltas. Tagad LETA varam likt arī melnbaltas fotogrāfijas.

Vai nav dīvaini, ka tavs Zolitūdes teksts izrādījās spēcīgāks par fotogrāfijām?

Man pašam tas bija pārsteigums. Es vienkārši dalījos savās pārdomās. Tur nebija nekā tāda, ko fotografēt. Visiem ir puslīdz vienādas fotogrāfijas no tās nakts. Tā ir ļoti bieži, bet izmantotas visbiežāk tiek spēcīgāku aģentūru bildes. Pasaules hokeja čempionātā man bija tieši tāds pats kadrs kā Reuters, Getty Images un AFP fotogrāfiem, bet pirmo publicēja Getty Images bildi. Ar viņu ātrumu nav iespējams sacensties, viņu internets ir apmēram 20 reižu ātrāks nekā pārējiem.

Pastāsti vēl nedaudz par savu nedēļu pēc Zolitūdes traģēdijas.

Bija daudz interviju, taču man vairs nebija ko stāstīt, visu jau biju uzrakstījis tajā Facebook ierakstā. Daudzi vienkārši gribēja autoru piefilmēt. Tāpat bija arī skauģi, kas teica, ka es taisu savu pīāru uz citu nelaimes rēķina. Es jau pats neko nedarīju, tā ziņa aizgāja pašplūsmā. Un vispār jau bieži ir tādas situācijas, kad fotogrāfam ir jāziņo žurnālistiem par notiekošo, ja tie paši nav uz vietas. Kad aizdegās Maxima pie Bērnu pasaules, tad vienkārši gadījās, ka es gāju garām. Zvanīju ātrajiem, tad – uz redakciju, lai pieraksta. Man tas nav jādara, bet tas palīdz veidot labas attiecības ar žurnālistiem un redaktoriem. Redaktors zina, kurus fotogrāfus kur sūtīt, lai uzdevumi nebūtu jāveic piespiedu kārtā. Ja būs jābildē tiesā vai kaut kas no augstuma, tad sūtīs mani. Ja jānobildē veca tante baznīcā, tad sūtīs vienu manu kolēģi, kas labāk prot portretus fotografēt. Redaktori zina, ka es varu fotografēt līķus, taču man nepatīk fotografēt slimus bērnus.

Tu nesen biji Palestīnā, pastāsti par iespaidiem.

Tas bija brauciens Eiropas Savienības (ES) programmas ietvaros. Mēs bijām pieci fotogrāfi no Eiropas – no Latvijas, Itālijas, Lietuvas, Horvātijas un Portugāles, tad katram no mums klāt pielika pa vienam Palestīnas fotogrāfam. No deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā mūs vadāja barā, rādīja dažādus objektus, kurus finansē ES, tāds arī bija brauciena mērķis. Daudzas stundas bija izniekotas. Ja vēl skolā, kur meitenes lodēja mikroshēmas, kaut ko varēja nobildēt, tad, piemēram, kaut kāda sakopšanas talka bija nebildējama. Dzīvojām Ramalā, no turienes līdz Betlēmei var aizbraukt pa pusstundu, taču tā kā braucām apkārt kontrolpunktam, tas aizņēma 2,5 stundas. Vistrakākā vieta bija Hebrona, kur katru piektdienu notiek nemieri. Tur dzīvo bēgļi, kuriem apkārt ir Izraēlas karavīru apsargāts žogs. Kad bēgļiem kļūst garlaicīgi, viņi met akmeņus pa žogu, bet kareivji dod pretī ar automātiem. Vienu dienu braucām pa Betlēmi, un tur tā vienkārši pieskrien jaunieši, satinušies šallēs, un saka, lai šodien šeit labāk nerādās, jo viņiem nemieri. Viņiem tā ir ikdiena, tāpat, kā mums pensionāri pie Ministru kabineta. Nākamajā dienā lasām, ka tur nogalināti 12 un 14 gadus veci puikas. Palestīniešu fotogrāfi nemierus vairs nefotografē, viņi vēlas parādīt, ka tur notiek arī parasta ikdienas dzīve, taču, protams, nevienu tas neinteresē. Cilvēki Palestīnā ir atsaucīgi, fotografēt var visu, izņemot vecākas sievietes un Izraēlas karavīrus. Tagad mums būs izstāde, kur no katra fotogrāfa būs pa trīs četrām fotogrāfijām. Atlasīt darbus izstādei ir grūti, jo, tā kā pārvietoties varējām tikai barā, tad arī fotogrāfijas visiem ir vienādas.

Visnepatīkāmāk bija Telavivas lidostā, kur mani izģērba līdz apakšbiksēm un pratināja trīs stundas. Apģērbam pārbaudīja katru vīli, fotoaparātam izņēma baterijas un atmiņas kartes, un ilgi pētīja pat ābolu. No otras puses, to var saprast – pēc nedēļas lasu, ka pie lidostas uzspridzināts autobuss.

Arī Latvijā preses fotogrāfi strādā barā. Kā izvairīties no vienveidības?

Fotogrāfs Mārtiņš Purviņš reiz izteicās, ka nav jēgas uz preses konferenci sūtīt desmit fotogrāfus, pa vienam no katra portāla. Tad vēl pa vidu maisās cilvēki ar telefoniem un planšetdatoriem, un beigās sanāk tāda bezjēdzīga knipsēšana. Latvijā ir divas aģentūras, no tām tad arī fotogrāfijas var paņemt, tās tāpat ir vienādas. Bez tam ļoti bieži gadās, ka portāli beigās paņem bildes no mums, jo esam ātrāki. Portālu fotogrāfi varētu taisīt stāstus, bet mēs – ziņas.

Interesantas fotogrāfijas sanāk ļoti reti. Mēs arī nevaram aizrauties ar mākslas foto, piemēram, nobildēt Ušakovu kaut kādā īpatnējā pozā. Ir jāseko kaut kādiem obligātiem kritērijiem, stereotipiem un laikmeta prasībām, lai fotogrāfija tiktu publicēta. Ārzemēs, piemēram, mierīgi var fotografēt Obamu vai Merkeli ar pārbolītām acīm vai šķību muti, bet mēs tā nevaram, jo tā uzreiz var sakasīties ar Prezidenta kanceleju. Mums visur ir jādanco pakaļ, nav brīvas pārvietošanās un brīvs redzējums. Brīvi fotografēt var priekš sevis, bet visām avīzēm vajag vienādas bildes. Līdz ar to arī es bildēju vienādi. LETA ir četri fotogrāfi, F64 – kādi 10–15, tad vēl kādi trīs avīzēs un seši portālos. Šis bariņš apkalpo visus nacionālos medijus, bet bildes tāpat ir vienādas un garlaicīgas. Attēlu interesantu padara notikums, spēja attēlā ietvert kontekstu. Piemēram, daudziem patīk fotogrāfija ar Streļčenoku. Tajā dienā bija spiediens no žurnālistiem, un tas tur ir redzams. Fotogrāfam ir jāseko līdzi, kas notiek ar personām, kuras viņš fotografē, bet daudziem nav lielas sajēgas par to, ko viņi fotografē. Bieži gadās situācijas, kad fotogrāfi nezina, uz kādu pasākumu viņi ir atnākuši – pavirši kaut ko noknipsē un dodas tālāk. Daudziem pietrūkst šīs vienas fotogrāfijas, kas raksturo situācijas būtību.

Kā tev izdodas nofotografēt to, ko neredz citi?

Man vienkārši bieži gadās būt klāt dažādos notikumos nejauši. Es dzīvoju Ķekavā, un braucot uz Rīgu, bieži vien pie apļa ir avārijas, fūrēm mēdz izkrist ķieģeļi vai alus. Tad lecu ārā no mikriņa un bildēju. Ir gadījies, ka bildēju ugunsgrēku, bet turpat pēkšņi notiek autoavārija, jo vadītājs aizskatījies uz ugunsgrēku. Tāpat ir gadījies, ka braucam ar šoferi kaut kādā uzdevumā, bet garām aiztraucas ugunsdzēsēji, un es saku, ka jālaiž šiem pakaļ. Toreiz izrādījās, ka ostā deg kuģis. Visur ir arī paziņas, kas padod ziņu. Par to pašu Zolitūdi – man zvana draugs un prasa, vai nezinu, kas noticis, jo tai virzienā aizbraukušas vairākas ātro mašīnas. Es tad zvanu uz darbu, šie piezvana ugunsdzēsējiem, un tad viss ir skaidrs.

Kapēc nav piedāvājuma un pieprasījuma pēc ilgtermiņa foto stāstiem?

Laiks un nauda! Mums ir tik daudz darba, kad nav laika darīt vēl kaut ko. Mums ar Latvijas banku bija laba ideja nofotografēt eiro ceļu no izgatavošanas līdz tā nonākšanai pircēja rokās, taču tas tā arī netika noorganizēts. Pašiniciatīvu varētu sekmēt ar konkursu palīdzību, taču, no otras puses, preses fotogrāfi parasti konkursos īpaši nepiedalās.

Vai darbā ir bieži jāsastopas ar ētikas jautājumiem?

Skaļākais gadījums man bija ar prezidentu Bēziņu 2. septembrī, kad viņš mums ar TV3 operatoru piesolīja pa muti. Toreiz arī vienīgais to nofotografēju, lai gan principā es gāju pēc cita kadra – man bija uzdevums nofotografēt prezidentu ar viņa bērnu. Es biju izdomājis, ka fotografēšu no muguras – viņi abi stāv pie durvīm, un Bērziņš atskatās kamerā. It kā vienkārši. Bērnus gan es parasti nebildēju, ja neskaita publiskus pasākumus. Parasti, ja prasa atļauju fotografēt bērnus, tad neatļauj. Beigtu cilvēku sejas arī nekad nefotografēju. Vispār nemēģinu pārāk uzbāzties, ja vien tas nav ļoti nepieciešams. To, kā Miķelsons bučo sievu, vienkārši nevarēja nefotografēt.

Kā ir ar fotogrāfiju manipulācijām pēcapstrādē?

Darām kaut ko tikai tad, ja ir netīra matrica, tad to aizsmērē ciet, koriģējam arī krāsas. Preses fotogrāfijām neko vairāk nedarām.

Bija gadījums, kad izveidoju fotogrāfiju no astoņiem kadriem, jo tikai tā varēja parādīt, kā moto frīstailā izpilda triku. Pasaules aģentūrās arī tā dara, jo citādi ir grūti atspoguļot ekstrēmos sporta veidus.

Kā, tavuprāt, attīstās fotožurnālistika? Kas notiks pēc pieciem gadiem?

Būs arvien švakāk. Divas dienas fotografēju vairākus objektus The Sunday Times, taču viņi tāpat beigās paņēma fotogrāfijas no Twitter un Facebook. Ar Rīgas pils degšanu bija līdzīgi – lai arī tas bija vēsturisks notikums, es nemaz neaizbraucu, jo visu krējumu bija nosmēlis Twitter. Domāju, ka mediji arvien vairāk izmantos sociālo portālu lietotāju fotogrāfijas.

Un ko tad darīs fotoreportieri?

Jāsāk izmantot Instagram. Tagad ziepīšos jau ir Instagram, jāgaida, kad to ieliks arī spoguļkamerās. Šobrīd man ir ērtāk aiziet uz redakciju, taču būtu labi, ja attēlu no spoguļkameras varētu izplatīt tikpat ātri un ērti, kā no telefona. Kad tas notiks, tad varbūt tās attiecības izlīdzināsies.

Vai darbā kādreiz esi nonācis dzīvības briesmās?

Vienreiz ar cirvi skrēja virsū. Bija avārija, fūres saskrējušās, bojāgājušie. Es visu fotografēju, bet tad atbrauca cilvēki no firmas, kam pieder fūres, lai visu savāktu. Viens no tiem večiem paņēma cirvi un skreja virsū – ei, tev darīt nav ko! Daudziem liekas, ka mēs iedzīvojamies uz citu bēdām. Taču es to nedaru naudas dēļ, man nemaksā par ekskluzivitāti, es varētu bildēt arī kaķīšus un sunīšus.

Darbs ir tāds, ka jāiet no svalkas pie prezidenta un otrādi. Pēc ugunsgrēka fotografēšanas viss smirdi pēc dūmiem, pēc tam varbūt jāiet uz kādu smalku pasākumu. Tāpat, ja pusdeviņos no rīta jābrauc bildēt purvā kūdras ugunsgrēku, tad visa diena ir jāpavada mitros apavos. Man tagad tādiem gadījumiem darbā ir trīs apavu pāri un maiņas drēbes.

Bija arī tā – kādā karstā vasaras dienā man zvana, ka Mārupītē sprāgst zivis. Aizbraucām uz naktī degušu noliktavu, tur viss slapjš un smird. Aizliku mutei priekšā kreklu un gāju iekšā fotografēt. Pēc mirkļa skatos, ka man kūst iešļūcenes. Darbam nepiemērots apģērbs! Ar plikām kājām skrēju uz tuvējo benzīntanku, pirku ūdeni, lēju kājām virsū. Pēc tam Mārtiņš Šics gan teica, ka no krekla pie mutes neesot liela labuma, tur pat gāzmaska nebūtu līdzējusi.

Kādas ir izaugsmes iespējas fotožurnālistam Latvijā?

Nekādas. LETA ir augstākais, F64 jau esmu strādājis. Varētu Dienā vēl pastrādāt. Esmu LETA, jo viņiem ir sadarbība ar ārzemju aģentūrām. Ceru, ka man kādudien pavērsies iespēja strādāt ārzemēm. Tur, protams, arī cipari ir citi. Šobrīd sanāk baigā štancēšana. Mēs arī neveidojam nekādus stāstus, prioritāte ir nodrošināt arhīvu.