Attēla konkrētība un vārda neskaidrība
Gada nogalē Neputns ir publicējis Ulda Tīrona un Andreja Granta grāmatu Šamaņu pusē. Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka tas ir etnogrāfisks ilustrēts stāsts par Krievijas Federācijas Tuvas Republiku, kas atrodas Āzijas ģeogrāfiskajā centrā, un šamanismu. Tāds iespaids rodas, ātri aplūkojot fotoattēlus. Andrejs Grants 1990. un 2013. gadā fotografētajās ainās sniedz priekšstatu gan par fonu (vietu), gan par figūru (cilvēki un priekšmeti). Attēli ir stilistiski daudzveidīgi: te ir etnogrāfiska fotofiksācija, kas mums ļauj tieši vērot realitāti, un ir arī mākslinieciskais foto, kas tver ne vien realitāti, bet, ar savu estētiku skatītājā rosinot emocijas, aicina ilgāk pakavēties pie bildes, lai to interpretētu.
Verbālais saturs disonē ar vizuālo. Teksta autors Uldis Tīrons reflektē par sevi, stāstot par savām gaitām Rīgā un Sibīrijā, komentē pirms 23 gadiem dienasgrāmatā izdarītos pierakstus, izklāsta nebūtiskas detaļas par grāmatas izdošanas un ekspedīcijas organizatoriskiem jautājumiem, citē viņam adresētas vēstules. Teksts apliecina, cik liela nozīme rīdzinieka dzīvē ir tālajai Tuvai, saskarsmei ar iezemiešiem. Tomēr garajos teikumos, kuros nesteidzīgi un sīkumaini tiek stāstīts par autoram vien zināmo un tāpēc neeksplicēto kontekstu, tiek apslēpts, kas īsti un kādā veidā kļuvis tik nozīmīgs. Introspektīvie teksti kontrastē ar atvērtajām fotogrāfijām, kas dod atslēgas interpretācijai. Grāmata lieku reizi parāda, ka nestrukturētās verbālās valodas plūsma nespēj garantēt komunikāciju. Teksts gan skaidri liek saprast, ka tā arī ir tikai un vienīgi introspekcija bez pretenzijas uzrunāt citu: autors runā pats ar sevi, analizē savus agrāk rakstītos tekstus un pagātnē gūtos iespaidus. Tomēr jau grāmatas izdošanas fakts ir sociāls notikums, kas ne tikai apliecina vēlmi sazināties ar citiem, bet ir arī aicinājums sazināties. Šai grāmatā šo funkciju spēj veikt fotogrāfija. Grāmata gan lieku reizi parāda, cik stipras saknes ir nevīžīgai attieksmei pret fotogrāfijas spēju stāstīt pašai. Lai arī grāmatā var izlasīt komplimentus Grantam par viņa profesionālismu, faktiski attēls ir izprasts kā vinjete, izskaistinājumus, kura plastiski figurālai konkrētībai nav sakara ar daudz nopietnākām un patiesām dziļdomīgām pārdomām, kas sniedzas pāri virspusīgi ieraudzītai konkrētībai.
Domāju, ka kopumā iecerei ir etnogrāfiska (nevis psihoanalītiska) vērtība. Andreja Granta fotogrāfijas iegūtu citu skanējumu, ja grāmata būtu sakārtota tieši ap tām. Sintagmātiskais – secības pārkārtojums sakārtotu vizuālo naratīvu, bet attēlam piesaistītie paraksti, kaut vai īsu eseju veidā, būtu noenkurojuši vēstījumu.
