Gribējās, kā labāk, sanāca, kā vienmēr
Pēdējās dienās sociālajos tīklos cirkulē pretrunīgi viedokļi par Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta (LPESPS) nupat izsludināto izstāžu iepirkumu. Tā ietvaros paredzēts iegādāties desmit tematiskas izstādes, tostarp arī foto izstādi par tēmu Latvijas ainava, dabas bagātības. Katras izstādes budžets ir no 10 000 līdz 15 000 EUR bez PVN. Lai arī nolikumā tas nav atrunāts, izstādes visdrīzāk ceļos pa Latvijas vēstniecībām ārvalstīs, dažādām Eiropas institūcijām u.tml.
Pirmajā brīdī man gribas apsveikt LPESPS par iespēju arī fotogrāfiem parādīt savus darbus nozīmīga politiska notikuma kontekstā – Latvija 2015. gada pirmajā pusgadā būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Taču, mazliet iedziļinoties konkursa nolikumā, sajūsma vairs nav tik nekritiska. Vispirms pastāstīšu notikumu vēsturi.
Pirms nepilna gada es un vairāki citi ar foto nozari saistīti pārstāvji vairākkārt tika aicināti uz LPESPS biroju gan konsultēt par situāciju Latvijas fotomākslā, gan meklēt risinājumus, kā šī nozīmīgā notikuma kontekstā iespējams parādīt pēc iespējas kvalitatīvāku pašmāju fotomākslu, tajā pašā laikā nenonākot pretrunā ar latviešu diplomātu gaumi. Tieši viņu intelektuālā bagāža un ambīcijas lielā mērā noteiks katras izstādes ceļojuma ilgumu. Galu galā nevienam nav noslēpums, ka ļoti bieži Latvijas vēstniecību redzeslokā nonāk kultūras viduvējības vai kādiem vēstniecības darbiniekiem pietuvinātas personas, kuras tad arī nes Latvijas vārdu pasaulē. Protams, problēma noteikti ir plašāka, piemēram, kaut vai ar profesionālu kultūras atašeju nepietiekamību – budžeta trūkuma dēļ kultūras atašeja lomu parasti piekabina kādam sekretāram vai preses pārstāvim, kura zināšanas par Latvijas kultūru nepārsniedz ierindas pilsoņa līmeni. Sanāk kā tādā azartspēlē, tāpēc nevar runāt par konsekventu kultūrpolitiku Latvijas diplomātijas korpusā.
Atgriežos pie konkursa. Tā mērķis ir iegūt desmit izstādes, taču nevienu no tām nevar saukt par mākslas izstādi – drīzāk tie ir tematiski informatīvi stendi par Latvijas vēsturi, kultūras mantojumu un tautas sasniegumiem. Galu galā šeit nav runa par gleznu, grafiku, tēlniecības, pat ne vēstniecībās tik mīlēto gobelēnu iepirkšanu, tāpēc var pieņemt, ka arī ar “foto izstādi” nav domāta mākslas fotogrāfija, bet planšetes ar informatīva rakstura ilustrācijām.
Taču, ja nu tomēr konkursa nolikumu esmu interpretējis nepareizi un LPESPS labprāt sagaida arī augstvērtīgu autorfotogrāfiju, tad fotomākslas pielīdzināšana uzskates materiāliem devalvē pašas fotogrāfijas kā mākslas objekta vērtību. Nav iespējams par 10 000 EUR ar visām mantiskajām un autortiesībām iegādāties mākslas izstādi, kas “atklātu augsto profesionalitāti Latvijas dokumentālajā fotogrāfijā”, ja vien autori nav noskaņoti uz labdarību! Fotogrāfijas kalendāriem, atklātnēm un ilustrācijām informatīvajos materiālos – lūdzu, kaut vai par 20 EUR gabalā!
Lai arī vilciens jau ir ceļā – konkurss ir izsludināts un darbus var iesniegt līdz 24. februārim – man ir mazliet žēl, ka 126 000 EUR plus PVN tiks iztērēti kalendāra fotogrāfijai, poverpointa izstādēm, informatīviem stendiem tā vietā, lai, piemēram, sarīkotu trīs augstvērtīgas mākslas izstādes. Tikpat labi par šo summu var nopirkt teju 100 latviešu mākslinieku darbus, ar kuriem kulturalizēt Latvijas diplomātiskā servisa telpas, pārsteigt ārvalstu auditoriju un patiesi stiprināt nacionālo pašapziņu. Aukstā kara gados CIP vairumā iepirka abstrakcionistu darbus, jo tie kontrastēja ar padomju sociālistisko reālismu un asociējās ar amerikāņu estētiku. Arī šodien ASV vēstniecība Latvijā ir pilna ar daudzveidīgiem mākslas darbiem, sākot ar fotogrāfiju un beidzot ar gleznām. Arī māksla ir valsts vizītkarte. Kamēr citi mēģina parādīt labāko, kas viņiem ir, mēs tikai vairosim savus mazvērtības kompleksus ar tādām izstādēm kā Vikingu laiki Latvijā.
