Īss ievads Šveices foto pasaulē
Ja esat kaut cik sakarīgs fotomākslinieks Šveicē, tad dzīve jums ir nodrošināta – jūs varat sarīkot personālizstādi Cīrihes Helmhaus, kas apmaksās izstādes izgatavošanu un mākslinieka honorāru apmēram EUR 15 000 apmērā, jūs varat pieteikties kultūras fondā Pro Helvetia uz foto grāmatas izdošanu (pēdējā konkursā bija iesniegti 25 grāmatu projekti, no kuriem 10 tika izdoti), šis pats fonds apmaksās jūsu izstādes ārvalstīs (Pipiloti Ristas izstāde MoMA saņēma apmēram 82 000 eiro atbalstu), bet dzīves nogalē Šveices Fotofonds (Fotostiftung Schweiz) iepirks jūsu arhīvu un rūpēsies par tā saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
Apmēram šāds leiputrisks priekšstats veidojas par Šveices fotomākslas pasauli pēc iepazīšanās ar tās kuratoriem, institūciju vadītājiem un māksliniekiem, muzeju un galeriju piedāvājumu. Starptautiski vispazīstamākā insitūcija ir Vintertūras fotomuzejs (Fotomuseum Winterthur), kas dibināts 1993. gadā. 20 gadus muzeju vadīja Urss Staels (Urs Stahel), bet jau nepilnu gadu tā direktori ir Tomass Zēligs (Thomas Seelig) un Dankans Forbss (Duncan Forbes). Fotomuzeja radošā programma orientēta uz laikmetīgo fotogrāfiju, gadā muzejs sarīko no sešām līdz astoņām izstādēm. Muzejam ir sava kolekcija, un pirmais ieguvums vēl pirms muzeja izveides ir bijušas Šveicē dzimušā amerikāņu dokumentālista Roberta Franka fotogrāfijas. “Kolekcijas ideoloģiskais sākums ir Roberta Franka fotogrāfijas, tāpēc mēs nepērkam neko agrāku, kā piemēram, Atdžē vai Polu Strendu, kas turklāt maksātu mums trīs gadu budžetu,” FK stāsta Tomass Zēligs. Muzeja kolekcijā ir apmēram seši tūkstoši vienību, daļa darbu te nonākuši kā dāvinājumi. “Mēs nebūtu priecīgi, ja kāds vienkārši atnāktu un mums uzdāvinātu 100 bildes, jo mums tās nebūtu kur likt. Darbu iegāde lielā mērā ir rezultāts attiecībām starp muzeju un fotogrāfu. Reizēm mēs palīdzam ar izstādes sagatavošanas izmaksām, un tad fotogrāfs kādu darbu dāvina, vai arī mēs vienojamies par abpusēji izdevīgu cenu,” skaidro Zēligs. Muzeja krāsainās fotogrāfijas glabājas telpā, kurā ir 13 grādi pēc Celsija, taču šī temperatūra ne vienmēr ir ideāla koka rāmjiem, jo tie mēdz sarauties un deformēties. Zēligs stāsta, ka viņi fotogrāfijas uztver kā mākslas objektus, tāpēc svarīgi arī, kā autors darbu ir noformējis. “Ar laiku mēs varētu veidot izstādi par foto rāmju modi,” smej Zēligs, norādot uz to, cik daudzveidīga ir bijusi fotogrāfiju noformēšana pēdējos divdesmit gados, taču ne vienmēr ir domāts par noformējuma ilgāku saglabāšanu. “MoMa vai Metropolitēna muzejs parasti uzreiz pērk divas kopijas – vienu iesaldē mīnus trīs grādos un neņem ārā, ja vien otra nesabojājas,” stāsta Forbss, norādot, ka viņi tomēr ir neliels muzejs ar 50 tūktošiem apmeklētāju gadā. “ASV muzejos pat ir tehnoloģijas, kas fiksē to, kā fotogrāfijas izmainās izstāžu laikā.” Forbss stāsta, ka galvenā panākumu atslēga ir muzeja sabalansētais finansējums – trešdaļu finansē pilsēta un kanjons, trešdaļu – dažādi fondi, trešdaļu – privāti muzeja patroni.
Fotomuzejam blakus esošais Šveices Fotofonds kolekcionē Šveices fotogrāfu darbus, kā arī ārzemju autoru fotogrāfijas, kurām ir saistība ar Šveici. “Mēs cenšamies panākt, ka fotogrāfi mums dāvina savus darbus. Ar savu kolekciju negribam pelnīt, bet drīzāk redzam sevi kā servisa sniedzēju, kas garantē fotogrāfiem viņu darbu pienācīgu uzglabāšanu. Ja kādi darbi mums šķiet vērtīgi, bet arī maksā lielu naudu, tad mēs meklējam iespējas, lai daļu fotogrāfiju iegādātos ar nosacījumu, ka pārējais tiek ziedots,” stāsta fotofonda speciālists Martins Gasers (Martin Gasser). Fonds pērk arī jaunu autoru darbus, taču tā galvenā uzmanība vērsta uz fotogrāfu mantojuma saglabāšanu. “Bieži vien mēs uzsākam sarunas ar fotogrāfu, kad viņam ir 60 gadu. Runājam par piemērotāko veidu, kā pārņemt viņu arhīvu, kā to uzglabāt un padarīt pieejamu sabiedrībai. Mums tā ir daudz vieglāk nekā, ja kāds piezvana – vai nevaram rīt paņemt arhīvu, kura autors vakar ir miris,” skaidro Gasers. Fotofonds kolekcionē gan negatīvus, gan fotogrāfijas, taču piedāvājumus rūpīgi izvērtē. “Mums ļoti bieži zvana un piedāvā atdot fotogrāfijas, taču 80 procentu no tām parasti ir gruži – attēli bez konteksta, ģimenes albumi vai fotogrāfijas, kurām ļoti līdzīgas mums jau ir.” Iegādājoties fotogrāfu darbus un arhīvus, fotofonda rīcībā nonāk arī autortiesības uz šiem darbiem. Fotofonds arī digitalizē savu arhīvu, un šobrīd internetā ir pieejami pieci tūkstoši vienību, kas ir tikai pāris procentu no kopējā fonda attēlu apjoma. Atšķirībā no Latvijas, kur visiem muzejiem ar likumu ir jāievēro vienādi arhivēšanas nosacījumi, Šveicē muzeji paši nosaka, kādā formātā digitalizēt fotogrāfijas un kā tās kategorizēt. Tā kā fotofonds fotogrāfijas piedāvā arī foto bankā Keystone, tad viņi piemēro tās kvalitātes un kategorizācijas standartus.
Kristofa Gaija (Christophe Guye) galerija ir viena no nedaudzajām privātajām galerijām Šveicē, kas nodarbojas ar fotogrāfiju, pārstāvot arī tādus zināmus vārdus kā Rinko Kavauči, Stīvens Džils un Rodžers Balens. Liela daļa klientu esot šveicieši, bet senāk Gaijam bijusi arī filiāle Losandželosā, ko krīzes iespaidā nācies slēgt. Kad jautāju, kas ir dārgākais, ko viņš jebkad ir pārdevis, Gaijs atbild – Pītera Bīrda (Peter Beard) darbs par 560 tūktošiem eiro, bet lētākais – trīs simti eiro par Esteras Matisas (Esther Mathis) darbu, kuras izstāde šobrīd skatāma galerijā. Gaijs regulāri piedalās Paris Photo, taču gūt peļņu vienā no prestižākajiem fotomākslas gadatirgiem ir grūti. “Paris Photo ir jāpiedalās tikai reputācijas dēļ, un tas nāk par labu biznesam ilgtermiņā,” stāsta Gaijs. “Nepiedalos Art Basel, jo tur stenda īre ir 80 tūkstoši eiro. Tad ir jābūt darbiem, kas maksā tik daudz, bet mans tirgus segments ir 5–20 tūkstoši eiro par darbu,” atzīst Gaijs, kurš neslēpj, ka viens no autoriem, kuru viņš ļoti gribētu pārstāvēt Šveicē, ir Volfgangs Tilmanss.
Šveicē ir arī vairākas mākslas grāmatu izdevniecības. Viena no tām ir Cīrihes izdevniecība Edition Patrick Frey, kas publicē ap desmit jaunu grāmatu ik gadu, galvenokārt Šveices mākslinieku darbus, tostarp arī fotogrāfiju. Kad interesējos, kādi ir mākslinieku un izdevēju sadarbības noteikumi, Patriks Frejs skaidro, ka par izdevuma dizainu maksā teju visiem vienādu summu – 6,5 tūkstošus eiro, bet grāmatas autors saņem četrus procentus no pārdotā un 30 autoreksemplārus. Vislielākās galvassāpes sagādā izplatīšana, jo izplatītāji prasa 60 % no grāmatas cenas. Šveicē tipogrāfijas ir ļoti dārgas, tāpēc vairums grāmatu tiek drukātas Vācijā un Itālijā. Tā kā tirāžas ir nelielas – parasti līdz 1000 eksemplāru, tad nav vērts meklēt vēl lētākas iespējas Āzijā.
Izstāžu vieta Helmhaus Cīrihē orientējas uz Šveices fotomākslas popularizēšanu, taču reizi gadā organizē arī starptautisku izstādi Welt Bilder, kurā līdz šim piedalījušies tādi autori kā Volfgangs Tilmanss, Gajs Tilims un Džeims Nahtvejs. Mana apmeklējuma laikā izstāžu zāles divos stāvos vērojams piektais pasaules bilžu metiens, kurās fotogrāfi reflektē par Arābu pavasara sekām, būvniecību un migrāciju trešās pasaules valstīs un seksuālajām minoritātēm musulmaņu kopienās. Izstāžu zāli uztur Cīrihes pilsēta, un tās budžets atļauj gan maksāt labus honorārus māksliniekiem, gan palīdzēt ar izstādes darbu tehnisko izgatavošanu. Honorārs par personālizstādi ir apmēram 15 tūktoši eiro. “Ja mēs pieņemam, ka šī summa atbilst trīs mēnešu vidējai darba algai Šveicē, tad tas atbilst ieguldītajam darbam,” FK stāsta Helmhaus kurators Simons Maurers (Simon Maurer).
Šveicē netrūkst skolu, kur iegūt izglītību fotogrāfijā, taču no dažādiem kuratoriem un institūciju darbiniekiem visbiežāk dzirdu pieminam Lozannas Ecal, kuras audzēkņi un absolventi kļūst arvien pamanāmāki vietējā un starptautiskajā mērogā. Pirms pāris mēnešiem vācu izdevniecība Hatje Cantz laidusi klajā 300 lappušu biezu katalogu ar absolventu darbiem un lektoru esejām.
Pēc piecām Šveicē pavadītām dienām ir skaidrs, ka no vietējās foto pasaules ir uzzināta vien neliela daļa. Par Šveices foto vidi varētu veidot rakstu sēriju gada garumā. Pat tik nelielā vietā kā Vintertūra ir trīs foto galerijas, kamēr Cīrihē tukšs daudztstāvu biroju centrs ir nodots pagaidu lietošanā dažādām nevalstiskām organizācijām un māksliniekiem, lai tur ik mēnesi rīkotu desmitiem foto izstāžu. Kultūras infrastruktūra ir tiktāl attīstīta, ka tiem, kas vēlas nodarboties ar radošo fotogrāfiju, ir iespēja gan mācīties, gan izstādīt savus darbus, gan saņemt valsts un pašvaldību finansējumu, gan arī pārdot savu mākslu. Taču ne jau tikai fotogrāfija šeit ir īpašā statusā. Lielveikalu ķēde Migros (kaut kas līdzīgs Maxima) vienu procentu no sava apgrozījuma ziedo kultūrai – tie ir vairāki miljoni gadā. Viņiem ir savs laikmetīgās mākslas muzejs ar kolekciju. Un par spīti tam visam šveicieši tik un tā sevi redz kā mākslas pasaules perifēriju.
