Intervija ar Nadju Šeremetovu
Kuratore, pasniedzēja un foto kritiķe Nadja Šeremetova (Надя Шереметова) 2006. gadā Sanktpēterburgā dibināja FotoDepartamenta fondu. Lai gan daudzi sašutumā spļaudījās par tā rīkotajām izstādēm, Šeremetova spītīgi turpināja iet pašas izvēlēto ceļu un atbalstīt Krievijas jaunos fotogrāfus, pārsvarā pievēršoties autoriem, kas strādā konceptuāli, pretnostatot tos fotožurnālistikas vai dokumentālās fotogrāfijas tradīcijām. FotoDepartaments piedāvā izglītības programmu, rīko meistarklases, izstādes, kā arī konkursu Jaunā fotogrāfija (Молодая фотография). Šeremetova studējusi mākslas vēsturi un ekonomiku, bet fotogrāfijas teoriju apguvusi pašmācības ceļā.
Kā radās FotoDepartamenta fonds, un kā tas mainījies laika gaitā?
Tas ir mainījies ļoti krasi. Precīzāk, mainījās mani priekšstati par laikmetīgo fotogrāfiju. Tas saistīts ar izglītības programmu, kuru paši esam izstrādājuši. Sākumā rādījām dokumentālo fotogrāfiju un fotožurnālistiku, rīkojām Sergeja Maksimišina (Сергей Максимишин) izstādi, dažādu autoru tematiskās izstādes, kurās piedalījās jauni un jau pazīstami Sanktpēterburgas fotogrāfi, kurus vienoja mīlestība pret melnbalto fotogrāfiju, kopēšanu un tradicionālām tehnikām. 2007. gadā Majakovska bibliotēkā Ņevas prospektā sākās projekts Personiskais vārds (Имя собственное). Pirmā stāva mazajā zālītē blakus lasītāju reģistrācijai. Taču telpas pietika nelielām jauno autoru personālizstādēm, ar kurām iepazīstināja jau pazīstami autori. Izstādes mainījās katru mēnesi, projekts turpinājās kādus divus gadus. Pēc tam veidojām izlasi Manēžā. Visi sašuta, atsauksmju grāmata tika pierakstīta pilna ar izteikumiem, ka tā vispār nav fotogrāfija, ko mēs rādām. No šī projekta izauga fotogrāfi, kurus patlaban, nebaidos tā teikt, zina visa pasaule. Tur bija pirmā izstāde Margo Ovčarenko (Марго Овчаренко), Dašai Jastrebovai (Даша Ястребова). Izstādījās Pjotrs Titarenko (Петр Титаренко), kurš tagad veiksmīgi strādā komerciālā fotogrāfijā. Pēc tam tas pārtapa Jaunās fotogrāfijas projektā – konkursā, ko rīkojam divreiz gadā un pieaicinām starptautisku žūriju. Tas joprojām turpinās. Tēmas ir plašākas nekā vienkārši portrets vai ainava. Аtlasīt fotogrāfijas pēc noteikta žanra – tas raksturīgs citām institūcijām, piemēram, fotografēt dabu, uzņemt mērkaķa portretu un piekārt loftā Etazi pie sienas. Pagaidām dzīvojam pasaulē, kurā joprojām jāpierāda savas pārliecības vērtīgums. Mūs joprojām nepieņem, taču, jo vairāk atzinīgu vārdu atsauksmju grāmatā, jo vairāk šķiet, ka izstāde nav izdevusies (smejas). Bet skatītāji nereti saka, ka nenākot jau pirmo reizi. Citiem vairāku gadu laikā šīs izstādes kaut kādā mērā mainījušas priekšstatu par fotogrāfiju, par to, kas tajā atļauts. Patlaban vairāk orientējamies uz mākslas fotogrāfiju, esam aizgājuši no fotožurnālistikas, mazāk rādām Pēterburgas skolu. Mūs tagad vairāk pazīst kā izglītības programmu, kas strādā ar jauniem autoriem, motivē viņus veidot projektus un turpināt attīstīties. Izglītība varbūt nepadarīs visus par ģeniāliem autoriem, bet noteikti veidos gudrāku skatītāju, kas, iespējams, arī pirks fotogrāfiju. Pie mums mācīties nāk arī cilvēki no biznesa pasaules, viņiem ir interesanti, citus savukārt interesē rakstīt par fotogrāfiju.
Vai konkursā katru gadu piedalās arvien jauni cilvēki vai tas tomēr ir noteikts loks?
Paldies Dievam, mainās. Piesaistīt jaunus dalībniekus ļoti palīdz izglītības programma. Kāds sniedz pieteikumus trīs, četrus gadus pēc kārtas, līdz tiek izvēlēts. Tā bija Katjai Vasiļjevai (Екатерина Васильева), kuras darbi bija pagājušās vasaras izstādē. Līdzās viņai bija izstādīta Taņa Vinogradova (Татьяна Виноградова), kura sāka mācīties tikai pagājušā gada sākumā un četru mēnešu laikā izdarīja milzīgu darba apjomu, izveidojot dokumentālu projektu par pacientiem psihiatriskajā klīnikā, jauniem cilvēkiem un viņu priekšstatiem par dzīvi, kas bija nodrukāts vairākos ziņu portālos. Konkursā mēs nevaram nevienu lobēt, jo žūrija ir pilnībā neatkarīga, ārzemju speciālisti, kuri nevienu nepazīst. Arī tāds autors, kurš tik tikko paņēmis rokās kameru, var iekļūt izstādē.
Ja sākāt ar izstādēm, kurā brīdī parādījās izglītības programma?
Ja nemaldos, pirmā četru mēnešu programma sākās 2010. gada sākumā. Tapa skaidrs, ka tiem, kuriem gribas attīstīties, jāpalīdz, jo viņiem nebija, kur iet. Izņemot Rodčenko skolu (A. Rodčenko Fotogrāfijas un multimediju skola – E. G.) Maskavā, nebija nekādu alternatīvu ilgtermiņa kvalitatīvai izglītības programmai. Turklāt Rodčenko skolā fotogrāfija ir tikai viena no programmām, tikai dokumentāla. Tur nav programmas, kas runātu par laikmetīgo mākslas fotogrāfiju, ir multimediji. Cilvēki tur iet it kā studēt fotogrāfiju, bet pēc tam pārmetas uz laikmetīgo mākslu. Fotogrāfijai nebija izglītības platformas. Tagad sapratām, ka ar četriem mēnešiem ir par maz, arī ar divreiz četriem mēnešiem ir par maz, jo cilvēki paliek gadu, trīs gadus, turpina piedalīties – vai nu iet pie citiem pasniedzējiem, vai viens pasniedzējs pasniedz dažādas programmas. Tagad izveidojām divu gadu sistēmu, apmācība notiek divos līmeņos pie vairākiem pasniedzējiem, daudzi piedalās ar interneta starpniecību.
Kāpēc, jūsuprāt, Krievijā trūkst iespēju studēt fotogrāfiju?
Ļoti sarežģīti ar pasniedzējiem, nav akadēmiskās, teorētiskās bāzes. Tā sauktajā fotogrāfijas teorētiskajā daļā visdrīzāk runās par kompozīcijas likumiem un [Anrī] Kartjē-Bresona tradīciju, pie tā arī viss apstājas, vai pie Helmuta Ņūtona kā paša laikmetīgākā fotogrāfa. Pat Rodčenko skolā nav cilvēka, kas pasniegtu laikmetīgo fotogrāfiju. Viņi tiek līdz [Nenai] Goldinai, [Sindijai] Šērmanei, [Volfgangam] Tilmansam, septiņdesmitajiem vai, maksimums, astoņdesmitajiem gadiem, kurus iziet divu, trīs nodarbību laikā. Tai pat laikā fotogrāfijas vēsturei tiek veltīts vesels gads, kurā runā par dagerotipiem, par fotoateljē. Pilnīga disonanse. Vēsture, bet bez kādas teorētiskās bāzes. Paši mācījāmies, lasījām, izstrādājām lekcijas. Pakāpeniski mēģinu to nodot studentiem. Protams, gribētos, lai arī tie, kas aizbrauc mācīties uz ārzemēm, atgrieztos un sāktu šeit pasniegt. Saprotams, ka daudziem ir lielāki mērķi nekā pēc mācībām atgriezties Krievijā, taču, cik viņi būs interesanti pasaulei, zaudējot savu identitāti. Varbūt viņi būtu interesantāki, fotografējot šeit. Citur būs miljons citu, kuriem ir tas pats izglītības konteksts un kuri droši vien var izdarīt vairāk, zina vairāk valodu vai viņiem ir vēl kādas citas priekšrocības.
Vai daudzi atgriežas Krievijā pēc mācībām vai tomēr paliek ārzemēs?
Pagaidām grūti teikt, jo patlaban visi ir tikai tik tikko aizbraukuši. Dašai Tuminasai (Дарья Туминас) pēc studijām Holandē bija iespēja pieteikties vīzai, meklēt darbu, un viņa izmanto šo priekšrocību. Margo Ovčarenko nesen aizbrauca uz Ņujorku. Redzēsim, cik viegli viņai būs iekļauties tās mākslas ainā un vai viņa gribēs atgriezties. Margo gan vienmēr ir teikusi, ka gribētu atgriezties un strādāt kā pasniedzēja Krievijā. Taču patlaban nav daudz cilvēku, kuri patiešām varētu skaidri, interesanti, sakarīgi runāt par fotogrāfiju un vēl lasīt lekcijas un savas zināšanas nodot citiem. Pavasarī pirmoreiz rīkojām konferenci Take & Talk, kurā aicinājām uzstāties fotogrāfus, teorētiķus, pētniekus, mākslas kritiķus, universitāšu pasniedzējus – dažāda vecuma cilvēkus, lai runātu par to, kas pašiem fotogrāfijā šķiet aktuāls. Kādu uztrauc izglītības problēmas, kādu – fotogrāfijas kā medija daba. Pārsvarā tomēr piedalījās tikai jaunie. Bija labi. Tagad visi vaicā, kad būs nākamā konference. Tas māca uzstāties, liek gatavoties, prasa laiku, sarunu ar sevi, arī samelot nevar, jo uzreiz redzams, kurš gatavojies, kurš nav. Vērsāmies pie universitātēm, aicinot uzstāties studentus, kurus interesē fotogrāfija. Ir svarīgi sadarboties ar jauniem abiturientiem, kas nodarbojas ar zinātnisko pētniecību, lai akadēmiskajai sabiedrībai rastos interese par laikmetīgajiem autoriem un arī krievu valodā parādītos teorētiska literatūra par fotogrāfiju kā akadēmisku disciplīnu. Patlaban pat universitātēs nav tādu speciālistu. Jaunieši, kuri grib rakstīt diplomdarbus vai kursa darbus par fotogrāfiju, nevar atrast darba vadītāju. Mums nākas darīt lietas, kuras vajadzētu darīt universitātei, profesoriem.
Vai jums šķiet, ka Krievijas laikmetīgajā fotogrāfijā aktuāls ir tas pats, kas citur pasaulē, vai tomēr varētu runāt par reģionam specifiskām iezīmēm, kādu konkrētu skolu?
Man nesen vienā intervijā uzdeva līdzīgu jautājumu, uz kuru tā arī neatbildēju. Man šķiet, nevar neko radīt, ja aprobežojas tikai ar krievu literatūras skolu, krievu mūziku, krievu fotogrāfijas skolu, krievu mākslas tradīcijām. Kā var klausīties Čaikovski, bet nezināt Bēthovenu un Vāgneru? Kā var nelasīt amerikāņu literatūru, bet tikai Dostojevski? Tā arī fotogrāfijā šodien nav iespējams nezināt, ko izdarīja Nena Goldina un Sindija Šērmane. Bet pie mums pat to vēl pagaidām nezina. Atnāk un brīnās. Nav iespējams pateikt, kas ir krieviskā tradīcija un kas – nav.
Protams, nezināt nav iespējams. Bet arī Eiropā ir skolas, pasniedzēji, kuri ļoti ietekmē savus studentus un veido kādu noteiktu skatienu, vizuālu valodu. Man radies iespaids, ka patlaban Eiropā ir visai liela interese par Krievijā un postpadomju valstīs tapušiem projektiem.
Tikai nevar saprast, kas viņus interesē. Portfolio skatēs visus interesē Krievijā uzņemti projekti – kas notiek šajā lielajā valstī, milzīgajā teritorijā. Visi droši vien labprāt redzētu kādas interesantas, dīvainas, nepierastas tēmas no kaut kādas nomales, kas atšķiras no viņu kultūras un dzīves veida. Tai pat laikā visi žēlojas, ka viņiem nes ciematus, vecmāmiņas un melnbaltas fotogrāfijas ar rūpnīcām un mazpilsētām. Saprotams, galvenā bēda droši vien ir tajā, ka tās uzņemtas ne pārāk kvalitatīvi, vienādi, melnbaltās reportāžas stilā. Jaunie viens otru kopē un neizceļas ar savu vizuālo valodu. Mēs arī konkursam saņemam gan ciematus, gan vecmāmiņas, tas tiešām viss izskatās briesmīgi. Tie, kas savieno eiropeisko vizuālo valodu un fotografē Krievijā, kā Aļona Žandarova (Алена Жандарова) vai Margo Ovčarenko, no vienas puses, pasaulei patīk, no otras puses, sākas apvainojumi, ka tā nav Krievijas fotogrāfija, ka tā nav vietējā vizuālā valoda. Ko tad lai dara? Kā lai nepazaudē sevi un tai pat laikā runā laikmetīgā valodā, neatkārtojot ne sevi, ne citus un kaut kur virzoties? Tas, protams, vienmēr ir aktuāls jautājums. Negribas ne sekot gaidām, ne rīkoties pretēji tām, patiesībā vispār negribas zināt šīs gaidas, jo visgrūtāk ir saprast sevi, un tas nav ātrs process. Milzīgā nosliece uz vecmāmiņu fotografēšanu, protams, var sabojāt priekšstatu par laikmetīgo Krievijas fotogrāfiju. Tie, kuri nopietnāk vēlas runāt par savu teritoriju un piederību laikmetīgā veidā, varbūt strādā lēnāk un nav vēl tik redzami. Pie tam, kur vispār atrast šo vizuālo tradīciju? Teiksim, Rodčenko ir tradīcija, bet nefotografēsim taču visi kā Rodčenko, tas būtu muļķīgi. Protams, var no tā atgrūsties, pārveidot, kaut kā turpināt. Bet varbūt kādam Rodčenko vairs nav autoritāte un interesantāk ir skatīties, kas notiek pasaulē, pārstrādāt šo informācijas kamolu un radīt kaut ko savu. Labiem autoriem tas nav ātrs process. Nevar ieciklēties uz pagātni. Vēsture jāciena un jāsaprot, bet jāstrādā dialogā ar to, nevis jāpieņem kā vienīgais pareizais izteiksmes veids. No pirmās dienas, kad pie mums atnāk zaļi audzēkņi, sakām, ka galvenais esam nevis mēs, nevis programma, bet viņi paši. Redzams, ka studentiem kļūst ļoti svarīgi strādāt kopā un diskutēt vienam ar otru. Cilvēki, kuri sākumā pilnībā atteicās pieņemt konceptuālo fotogrāfiju, vēlāk sāka veidot ļoti daudzslāņainus projektus.
Kuri jums pašlaik šķiet interesantākie Krievijas autoru projekti?
Lai arī cik dīvaini tas nebūtu dēļ manas mīlestības pret studentiem, kuri veido uz ideju un mediju orientētus projektus, uzdodot jautājumus par fotogrāfiju un tai pat laikā runājot, protams, arī par sevi un pasauli apkārt, viens no pēdējiem, kas man iepaticies, ir Anastasijas Caideres (Анастасия Цайдер) veidotais projekts. Viņa nenodarbojas gluži ar tādiem projektiem kā mēs FotoDepartamentā. Anastasija veido dokumentālus projektus, viņu interesē braukt, staigāt, kaut ko vizuāli izpētīt. Skatoties viņas veidoto projektu Mzensk, man pirmo reizi, redzot interjeru, gandrīz vai saskrēja asaras acīs. Tie ir vienkārši attēli no cilvēku mājām Piemaskavas ciematā, kur viņi dzīvo visai tradicionālā, laucinieciskā veidā. Tur ir tāds laikmetu sajaukums, ikonas, padomju savienību atgādinošas lietas, šī milzīgā virzība laikā, ko visu var nosaukt par Krieviju. Nastjai to izdevies nodot ar interjera un gaismas palīdzību, cukurtraukiem un tējkannām. Droši vien ļoti sen nebiju sajutusi tādu aizkustinājumu, skatoties uz dokumentālo fotogrāfiju. Vērtīgi, ka fotogrāfs, izmantojot tik pierastu darba metodi kā brauciens uz vienu atsevišķu ciematu, var tik daudz pateikt par to, kas visus mūs šeit vieno. Dokumentalitāte, protams, nav nomirusi. Svarīgi, kā tu strādā. Protams, kādam kas nepārzina Krievijas kultūru, šie attēli var šķist eksotika, bet es domāju, ka tur ļoti skaidri parādās kaut kāds jūtīgums, kas atbilst priekšstatiem par krievu kultūru un krievu dvēseli. Šie attēli ir pārpildīti ar gaismu, atsaucot atmiņā ikonas. Tas ir ne tikai skaists un gudrs, bet arī izjusts darbs. Atgriežoties pie mūsu iepriekšējās sarunas tēmas, šis jūtīgums varbūt arī atšķir krievu autorus no citiem. Nevaru teikt, ka mums būtu sausa fotogrāfija. Protams, nevaru nepieminēt arī mūsu studentus Nastju Bogomolovu (Анастасия Богомолова), Dašu Tuminasu, Jūliju Borisovu (Юлия Борисова), Fjodoru Škļaruku (Федор Шклярук), Natašu Rezņiku (Наталья Резник), Katju Vasiļjevu. Taču negribu sevi reklamēt, ir daudz fotogrāfu, kuri nav ar mums saistīti, paši darbojas un ik pa laikam kaut ko rāda. Vienmēr ir interesanti redzēt, ko viņi dara. Protams, vari darboties viens pats, bet domubiedri ir ļoti svarīgi tieši diskusijas un kontaktu dēļ. Domāju, tas mūsu audzēkņiem ļoti palīdz.
