Kritika autora klātbūtnē
Fotokvartāla uzdevumā devos aplūkot Ivara Austera izstādi Ainava ir vērošanai, kas vēl līdz 23. februārim skatāma Fotogrāfijas muzejā. Uzdevumu es pieminu tādēļ, ka pie skatītāja motivācijas mēs vēl atgriezīsimies. Iegājis trešā stāva zālē, es uzmanīgi izlasīju pie sienas pakārto tekstu, kurā fotogrāfijas lietpratēja Ieva Lejasmeijere apgalvo, ka viņai šķiet saprotams, kādēļ šie attēli ir uzņemti. Tad es aplūkoju fotogrāfijas, bet tik drošs kā Lejasmeijere vis nejutos. Pirmais, kas piesaistīja uzmanību, bija visai plašais motīvu klāsts, kas likās daudzkārt redzēts. Patiesi, vai ikkatrs foto entuziasts izmēģina attēla ekspresijas iespējas, ko sniedz šādas visai ekstrēmas kompozīcijas / tehniski paņēmieni: 1) viss ir miglains, jo fotografēts miglā; 2) viss ir miglains, jo bilde ir neasa; 3) fotogrāfija ir gandrīz tukša, bet centrā ir kaut kas neliels; 4) centrs ir tukšs, bet pa malām kaut kas nenozīmīgs; 5) centrā ir dzīvnieks sarkanām acīm. Pie mazāk ekstrēmiem motīviem varētu pieskaitīt fotografēšanu caur stiklu, uzlīmes uz stikla no otras puses, gaismas staru cauri mākoņiem, kas izgaismo blokmājas sienu, ceļa zīmes uz asfalta, kas it kā uzasina apkārtējā attēla pelēcību, utt. Nejauši kadrējumi, tehniski brāķi arī pieder pie lietas. Respektīvi, radās iespaids par autoru, kurš vēl ir sava individuālā rokraksta un profesionālo ieroču arsenāla meklējumos. Vislabāk man patika kādas Zolitūdes mājas attēls, kuru es arī bieži esmu vērojis caur elektriskā vilciena logu. Patiešām muļķīga māja, es domāju.
Tad es apsēdos uz beņķīša un visu to pašu skatījos slaidšovā. Ienāca Ivars Austers pārbaudīt, vai izstādē viss kārtībā.
Autora klātbūtne daudz ko maina. Pirmkārt, esam pavirši pazīstami, otrkārt, Austers ir neparasti simpātiska persona, ar ko viegli komunicēt. Treškārt, un tas atzīmēts arī izstādes anotācijā, viņš ir psiholoģijas profesors. Turpat gan arī atzīmēts, ka autora darbošanās divās profesijās vienlaikus neesot saistītas. Austers atklāja vēl vairāk – arī viņa saistība ar izstādītajām fotogrāfijām esot visai nedroša. Viņš pat īsti neatceroties, kādēļ katra fotogrāfija uzņemta, kas attiecīgajā brīdī ainavā licies tik svarīgs, lai nospiestu fotoaparāta slēdzi. Es tajā visā saskatīju, kā man likās, oriģinālu autora koncepciju, kas izpaužas kā vienas personas dalīšanās veselos trīs autoros: vienā, kas ir psihologs, otrā, kas fotografē, un trešajā, kas mēģina pēc atrastiem uzņēmumiem rekonstruēt sevi – tādu, kāds viņš bijis fotografēšanas brīdī, un aicina skatītāju iesaistīties šajā izmeklēšanā.
Ivarā Austerā mans tulkojums neraisīja entuziasmu. Bet ap to laiku es jau sāku visam anotācijā rakstītajam neticēt. Protams, Ivars Austers cenšas distancēt savu pamatnodarbošanos no fotografēšanas, lai pēdējo nepakļautu pārāk vulgāriem spriedumiem. Iespējams, tā paša iemesla dēļ viņš nedod verbālu skaidrojumu katram attēlam un izstādei kopumā, uzsverot nepastarpināta vērojuma nozīmi attēla uztverē. Tomēr viņš noteikti ir krietni daudz lasījis, tajā skaitā visas kritiskās teorijas variācijas par to, ka attēlā pats galvenais ir interpretācija, kādu tai piešķir skatītājs, līdz pat tam, ka attēls pats un jo sevišķi autora nolūki kļūst par kaut ko pagalam izplūdušu un neidentificējamu. Ja godīgi, es esmu sastapis pavisam maz mākslinieku, kas ar to būtu vienisprātis – lielākoties viņi ļoti labi zina savus nolūkus jeb ko ar saviem darbiem vēlas pateikt, un, pat ja nav formulējuši to verbāli, ir diezgan priecīgi, ja kāds to izdara tuvu viņu iecerei un gaužām bēdājas, ja interpretācija ir tālu no tās. Tādā gadījumā vai nu interprets tiek uzskatīts par stulbu vai mākslinieks atzīst, ka artikulācija nav izdevusies.
Mana versija ir, ka Austers, būdams teorētiski apkalts virs vidējā mākslinieku līmeņa, ir vienkārši pārāk ņēmis par pilnu visu, ko saraksta fotogrāfiju vērotāji, kas sevi dēvē par poststrukturālistiem, semiotiķiem un sazin kā vēl ne. Rezultātā viņš nolicis skatītājam priekšā materiālu, ko skatītājs varētu interpretēt, kā vien vēlas – meklēt tajā pazudušo autoru, viņa aizmirstos impulsus, pašam sevi vai jebko citu. Bet tas strādā, ja skatītājs ir motivēts šiem meklējumiem, un tieši šeit es saskatu problēmas. Es, piemēram, varu sevi motivēt ar portāla pasūtījumu, ar zināšanām par autora personību vai kaut vai pazīšanos. Bet es diez vai būtu gatavs iedziļināties katrā bildē, kas vien panāk priekšā – jo to konkurence ir pārāk liela, un veselīga pašaizsardzība mudina drīzāk redzēt mazāk nekā vairāk. Neviens taču nespēj vērot pilnīgi visas ainavas aiz mašīnas loga, visas izkārtnes uz ielas, visus attēlus internetā. Protams, atrašanās fotogrāfijas muzejā uzliek zināmus pienākumus, ja esat tajā ienācis. Bet attēli, kas piesaista un nelaiž vaļā, parasti ir tie, kuros autors ne tikai nav nomiris jeb sevi aizmirsis, bet pats ir ļoti pārliecināts, kādēļ fotografējis un kāpēc mums šie uzņēmumi jāredz.
