Annika Vītola: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Kā modes mārketinga un pārdošanas speciāliste ikdienu pavadu starp tādām modes pilsētām kā Parīze un Ņujorka un starp šo pilsētu dizaineriem un viņu radītajiem apģērbiem. Taču teikšu pavisam atklāti – mode, kādu to saprot lielākā daļa mūsdienu sabiedrības, proti, kā ārišķīgu statusa apliecinājumu, neatspoguļo manu personīgo izpratni par šo nozari, kurā darbojos.
Mana interese par modi radās laikā, kad studēju filozofiju, biju aizrāvusies ar vizuālo mākslu un sociālo psiholoģiju. Toreiz apjautu, ka apģērba dizains ir joma, kurā mākslu iespējams saistīt ar dzīvi. Nevis to izstādot un aplūkojot muzejā, bet velkot mugurā un līdz ar to stāstot par sevi citiem. Modi tad un arī tagad definēju kā mūsu ikdienas kultūras sastāvdaļu.
Ir trīs modes fotogrāfi, kuri katrs saviem līdzekļiem atklāj un paskaidro manu modes redzējumu, iedvesmojot manu vizuālo estētiku.
1. Deivids Stjuarts (David Stewart)
Lai arī sācis kā panku grupu The Clash un The Ramones fotogrāfs, Stjuarts šobrīd paralēli saviem personīgajiem projektiem aktīvi darbojas reklāmas nozarē. Reklāmas skolas ieteikmi viņa personiskajos darbos nevar noliegt. Tomēr tieši tas manās acīs viņa fotogrāfiju padara unikālu – reklāmas pieeja paspilgtina un estetizē Stjuarta spēju novērot un atainot mūsdienu sabiedrības problēmas, tādējādi radot sadursmi starp fotogrāfiju spožo formu un skarbo saturu. Ikviens viņa darbs ir rūpīgi izplānots stāsts, kurā katrai detaļai ir būtiska nozīme. Tāpēc Stjuarta darbi nav tik daudz par apģērbu, cik par dzīvi, kurā šis apģērbs ir aktuāls.
2. Paolo Roversi
Par dzīvu leģendu uzskatītais fotogrāfs savu karjeru sāka kā reportieris un modē ienāca 20. gs. 80. gados, kad viņa radošo garu atbalstīja tādi modes nami kā Comme des Garcons, Christian Dior un dizaineris Jodži Jamamoto (Yohji Yamamoto). Ap šo laiku viņš sāka izmantot sev arī turpmāk raksturīgo 8 x 10 collu Poloroid filmu. Roversi sirreālos darbus caurstrāvo drāma un mistika. Viņa uzmanības centrā ir cilvēks. Citu aiz citas likvidējot ikdienā valkātās maskas un lomas, autors atklāj fotogrāfijā iemūžinātā cilvēka dabu savā redzējumā. Fotogrāfijas tapšanas laikā fotogrāfs psiholoģiski strādā ar modeli, lai panāktu, ka parādās skaistums, kas bieži vien ikdienā mums paslīd garām nepamanīts. Tāpēc iesaku iepazīties ar Roversi topmodeļu portretiem, kas atklāj jaunas šo visur redzēto seju šķautnes. Kopumā Roversi koncentrējas nevis uz apģērbu, bet tā valkātāja personību.
3. Džons Roulings (John Rawlings)
Pirms Roulings kļuva par vienu no 20. gadsimta zināmākajiem modes fotogrāfiem, viņš pelnīja iztiku ar lielveikalu skatlogu iekārtošanu. Manuprāt, Roulinga darbi ir īpaši ar to, ka tie dzīvo pāri laikam, kurā radīti. Spēja fotogrāfijā tverto brīdi attēlot savai paaudzei neredzētā, bet saprotamā veidā mūsdienu skatītājam rada sajūtu, ka darbi uzņemti tikai vakar. Lai arī lielāko savas karjeras daļu Roulings pavadījis Condé Nast – izdevniecībā, kas izdod arī Vogue, viņš atzinis, ka “patiesībā man ir nospļauties par drēbēm, jo ar laiku tu saproti, ka tās visas izskatās vienādi”. Viņa dzinulis bija radīt tādu fotogrāfiju, kas spēj atspoguļot fiksētā brīža unikālo noskaņu un emociju gammu. Līdz ar to arī Roulinga darbu centrā nav apģērbs, bet cilvēku un lietu attiecības, un to vērtība vēsturiskā konteksta ietvaros.
Mani iedvesmo tādu cilvēku radošums, kas savā dzīves uztverē un darbos stāv pāri tam, ko no viņiem sagaida šī brīža laikmets vai sabiedrība. Fotogrāfija var būt tapusi vakar vai pirms sešdesmit gadiem, bet tās autoram jāspēj atspoguļot tagadni jaunā, negaidītā redzējumā universālu vērtību kontekstā.
Un patiesībā jau tieši tāpat ir arī ar modi. Bez apģērbā iekodētā modes dizainera pasaules redzējuma un valkātāja personības drēbes paliek tikai drēbes. Ja tās neietver vīziju, kas apsteidz savu laikmetu, tām grūti izturēt nākamo paaudžu kritiku, un “ar laiku tu saproti, ka tās visas izskatās vienādi”.
