Studijas Tartu Mākslas koledžā

Tartu atrodas tikai 245 km uz ziemeļiem no Rīgas. Tā ir otra lielākā Igaunijas pilsēta un vecākā pilsēta Baltijas valstīs. Cilvēki šeit ir nedaudz vēsāki un atturīgāki, ziemas – aukstākas un ceļi – labāki, taču citādi ļoti līdzīga Latvijai. Arī satikt latviešus šeit nav nekāds retums, īpaši sestdienās, kad pierobežas tautieši sabrauc uz iknedēļas iepirkšanos. Tartu ir īsta studentu pilsēta, kurā sadzīvo vienpadsmit augstākās izglītības iestādes un gandrīz 22 000 studentu. Šķiet, ka Tartu nav neviena, kas nestudētu, nepasniegtu vai kaut kā citādi nebūtu saistīts ar kādu no skolām.

Izlēmu studēt Igaunijā, vēl mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Aptaujāju pasniedzējus un draugus, kas tur jau mācījās, un viņi ieteica Tartu kā labu vietu, kur apgūt fotogrāfiju. Zināju arī, ka nevēlos braukt nekur tālu. Tartu Mākslas koledža šķita ideāla. Par spīti tam, ka mācības notiek tikai igauņu valodā, drīz vien gluži kā jaunlatvieši 19. gadsimta vidū es devos studēt uz Tērbatu (Tartu vēsturiskais nosaukums).

Sākumā šī pilsēta mani pārsteidza ar vienkāršību, sakārtotību un ar to, ka mazliet mākslas tur bija uz katra stūra. Lai gan Tartu ir diezgan neliela, tai nepiemīt mazpilsētas pieticība. Sūdzēties par pasākumu trūkumu un atpūtas iespējām nevar, viens festivāls nomaina citu. Diemžēl ar fotogrāfiju saistīti pasākumi notiek reti. Taču visādi citādi dzīve kūsā. Skola atrodas prom no centra burzmas. Pat grūti iedomāties, ka starp mazajām, klusajām ieliņām, vecajām koka mājām un sakņu dārziem noslēpusies koledža – trīs ēku komplekss, mājvieta septiņām dažādām mākslas nodaļām, tai skaitā fotogrāfijai.

Tā kā valodu nezināju un spēju pateikt tikai “tere!”, pirmais septembris sākās ar intensīvajiem igauņu valodas kursiem, un skolas somā kameras vietā nācās likt burtnīcas un igauņu valodas vārdnīcas. Man tika piešķirts viens gads tikai valodas apguvei, taču es ar to nebiju mierā, nevēlējos izniekot laiku un ik dienu pēc igauņu valodas kursiem devos uz koledžu. Mēģināju apmeklēt visas iespējamās lekcijas un praktiskās nodarbības un centos neatpalikt no saviem kursabiedriem. Pasniedzēji bija ļoti atsaucīgi un visu, ko nesapratu, izskaidroja angliski. Pēc pirmā kursa gāja daudz vieglāk, jo biju jau iemācījusies, kā tikt galā ar lietām, ko nesapratu, un kā izsprukt no eksāmenu rakstīšanas igauņu valodā. Tomēr arī visus turpmākos gadus nācās apmeklēt valodas kursus un līdz vēlam vakaram šķirstīt vārdnīcas un mācīties arvien jaunus vārdus. Toties tagad varu brīvi sarunāties igauniski.

Lekciju bija ļoti daudz, skolā vajadzēja pavadīt gandrīz katru dienu no rīta līdz vakaram. Četru gadu laikā vajadzēja apgūt no visa pa druskai – ne tikai pildīt fotogrāfiskus uzdevumus, bet arī iemācīties strādāt laboratorijā, lietot attēlu apstrādes programmas, ierāmēt bildes, vajadzēja veidot īsfilmu un instalācijas. Studiju mērķis bija vispusīgi sagatavot studentus darba tirgum. Pirmajos divos gados uzsvars bija uz fotogrāfijas tehnisko pusi – apguvām dažādus alternatīvus kopēšanas veidus, ievadu dabas, interjera, arhitektūras, modes, portreta, dokumentālajā un studijas fotogrāfijā. Pašlaik iespējams izmēģināt arī zemūdens fotogrāfiju. Pirmajā gadā vajadzēja strādāt tikai ar filmu, otrajā – tikai digitāli.

Pēdējie divi kursi bija daudz radošāki un brīvāki, uzsvars tika likts uz mākslas fotogrāfiju, savu individuālu projektu veidošanu un koncepcijas izstrādi. Foto nodaļa lepojas ar tādiem pasniedzējiem kā Pēters Linnaps (Peeter Linnap), kas ir arī nodaļas vadītājs, Tomass Kalve (Toomas Kalve), Andrus Kanels (Andrus Kannel), Tāvi Pībemans (Taavi Piibeman), Tīts Leps (Tiit Lepp), Madis Palms (Madis Palm) un vairākiem citiem ievērojamiem igauņu fotogrāfiem. Manuprāt, lielākais nodaļas pluss ir melnbaltā un krāsainā laboratorija, milzīgā foto studija un tehnika, kuru varēju mierīgi lietot jebkurā brīdī. Nodaļā vienmēr bija brīva atmosfēra. Taču dažreiz šķita, ka pasniedzējiem ir vienalga, vai mēs kaut ko daram vai ne, un to man bija grūti pieņemt. Vēlējos biežāk saņemt kādu padomu, kritiku, vairāk diskutēt par saviem un kursabiedru darbiem ne tikai skatēs, bet arī ikdienas nodarbību laikā. Diemžēl arī lielais mācību priekšmetu skaits vairāk traucēja nekā palīdzēja, jo nebija iespējams veltīt pietiekami daudz laika katram uzdevumam.

Ārzemju studentu koledžā nebija daudz – trīs latvietes fotogrāfijas nodaļā un pāris studentu no Somijas citās nodaļās. Somiem bija vieglāk integrēties igauņu vidū valodu līdzības dēļ un, atšķirībā no mums viņi galvassāpes pasniedzējiem nesagādāja. Teorētiski jebkuram, pat nezinot igauņu valodu, ir iespēja studēt šai koledžā. Taču nelielā ārzemju studētgribētāju skaita dēļ skola bieži vien nezināja, ko ar mums iesākt. Tam bija arī savi plusi. Kas nav aizliegts, ir atļauts, un tā mums, latviešiem, bieži vien paveicās, ar savu neatlaidību izkonkurējām kursa biedrus un tikām gan pie stipendijām, gan budžeta vietām. Taču iespējams, ka šajos četros gados vairāk laika veltīju igauņu valodas apguvei nekā fotogrāfijai.

Tartu Mākslas koledžas Fotogrāfijas nodaļas bakalaura programma:
Studiju laiks: 2007. – 2011. gads
Mācību maksa: no 2014. gada augstākā izglītība Igaunijā ir bezmaksas
Istabas īres izmaksas: 70 – 120 EUR mēnesī, neskaitot komunālos izdevumus
Lekciju biežums: katru dienu
Studentu skaits kursā: 5 – 10

Kristīne Madjare (1987) ir latviešu fotogrāfe. Piedalījusies izstādēs Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Vācijā. Pēdējos trīs gadus strādā pie projekta Inland par savu dzimto pilsētu Skrundu.