Skolas noslēpums
Pirmais jēdziens, kas nāk prātā Pauļa Jakušonoka fotogrāfiju izstādē Apkārt galerijā Māksla XO, ir klasika. Gan tāpēc, ka izstādītie attēli ir melnbalti, neliela izmēra un izskatās pēc analogā foto manuālām kopijām (labi, varbūt to, ka izstāžu formātam jābūt laboratorijā kopētam, iznāk nevilšus secināt no tā, ka autors ir Andreja Granta skolnieks). Gan tāpēc, ka vientulīgie pilsētvides skati lielākoties šķiet kaut kur jau redzēti. Un nevis feisbukā, kur Paulis tiešām liek savas fotogrāfijas, bet, piemēram, kādā Eižena Atžē darbu skatē. Tātad asociācijas no sākuma dodas fotogrāfijas sirmā senatnē un tinas ap vairāk nekā gadsimtu seniem Parīzes bruģiem, māju stūriem, veikalu skatlogu atspulgiem un tamlīdzīgiem šķēršļiem, kas atstaro gaismu, met ēnas.
Skatoties vēlreiz, uzmanīgāk un ilgāk, atklājas, ka klasika šeit ir gan, bet lielākoties skolas nozīmē, proti, redzams, kādu tradicionālu dokumentālā foto virzienu autors pārstāv, ko viņš ir mācījies. Tomēr darbu saturs būtiski atšķiras no tradīcijas iedibinātājiem pirms simt gadiem un arī no tās attīstītājiem un kopējiem vēlāk. Paulis nav mācījies vizuālo mākslu un saka, ka nemaz nezina, kas tā tāda – klasiskā kompozīcija. Viņa darbiem nav svarīgs sociālais konteksts. Tiem nav saistošs arī joprojām plaši lietotais modernisma koncepts, kura ietvaros nebeidzami var ņemties ap attēlojamības hierarhijas izpratnēm, aizvien meklējot ko mazāk nozīmīgu, mazāk ierastu, bezgalīgo citādo. Savelkot kopā un salīdzinot ar mūziku – iedomājieties atšķirību starp klasisku un accid džezu.
Manuprāt, Pauļa kolekciju Apkārt vērts skatīties kā medija pašrefleksijā balstītu praksi, kam svarīgi paveikt specifiski fotogrāfiskus uzdevumus un vizuāli komentēt fotogrāfiju skatīšanās ieradumus. Jāņem vērā arī, ka tas ir nevis noslēgts projekts, bet atlase no joprojām atklātas kolekcijas, kas pagaidām tapusi piecus gadus. Tātad, tas, kas ir redzams šais uzņēmumos, ir redzams tikai tāpēc, lai parādītu, kādos gaismas apstākļos kaut kas ierasti balts kļūst melns (sniega čupa, piemēram), kā parādīt iespaidu, ka kāda celtne izskatās liela (Pauli vispār interesējot blokmāju estētika). Man vērtīgākā Pauļa īpašība šķiet spēja un vajadzība vērot pašam savu vērojumu. Viņš ikdienā fiksējot, pie kā aizķeras skatiens un mēģina analizēt, kāpēc tas tur aizķēries un kā šos aizķeršanās iemeslus parādīt fotogrāfijā. Paulis ikdienā nododoties arī tīri teorētiskai fotogrāfijas apcerei, proti, skicē un verbāli fiksē idejas par to, ko būtu interesanti pamēģināt nofotografēt.
Lai izstāde neizklausītos pēc kaut kāda bezkaislīga konstruktora, jāpiemin, ka Pauli tajā, kas nu apkārt ir redzams, interesē arī vienkārši kaut kas jocīgs vai dīvains. Arī secība vai kārtība, kā kaut kas izkārtojas. Tā nu kādas ainas pievilcība ir noslēpums ne vien skatītājam, bet arī pašam autoram. Un vēl noslēpumaināku to padara vecais triks ar gaismu – kaut arī tās nav camera obscura bildes, kuras ne tikai teorētiski, bet arī tīri praktiski noglāstījuši, teiksim tā, stari no attiecīgā attēla šeita un tagada, arī gaismas dzenāšana pa spoguļiem un palielinātājiem neko daudz nelaupa analogā melnbaltā procesa jutekliskajam rezultātam. Īsāk sakot, šīs fotogrāfijas ir arī vienkārši skaistas un pievilcīgas, lai ko arī ar to varētu saprast.
Vēl kāds noslēpumainības iemesls izriet no autora redzējuma īpatnībām. Piemēram, gaisma vairākos šīs kolekcijas darbos parādās labi ja otrā vai bieži vien trešajā plānā. Pa priekšu skatienam jātiek cauri visādiem klājiem, ņirboņām un citām tumsām, lai tikai kadra dziļumā vai pa ceļam uz to ieraudzītu kaut ko izgaismotu vai pat tikai atspīdumu no kaut kā izgaismota. Jautāju autoram, vai tā viņam tāda intriģēšanas metode. Autors saka, ka nav vis, bet par metodi un metodēm vispār ar viņu ir vērts parunāt. Atšķirībā no intuitīviem autoriem un autodidaktiem ar Latvijā plaši izplatīto profesionālisma kompleksu, Paulis pieder pie fotogrāfiem, kuru pašapziņu veido laba skola, proti, apzināti savas darbības teorētiskie un vēsturiskie ietvari kā drošs pamats personiskiem meklējumiem.
