Atdzīvināt kopienu. Intervija ar Vincenu Bēkmanu

Ne tikai Briseles urbānā ainava, bet arī visaptverošā mākslas aina ne vienu vien reizi pieredzējušas fotogrāfa Vincena Bēkmana (Vincen Beeckman) iejaukšanos. Strādājot Recyclart mākslas centrā, attīstot personīgus un kopīgus projektus ar O.S.T. kolektīvu un sadarbojoties ar tādām nozīmīgām mākslas telpām kā Bozar un Wiels, Vincens fotogrāfiju ienes kopienu projektos, lai īstenotu šķietami utopisku, taču patiesi realizējamu ideju – satuvināt vietējo kopienu. Viņa neparastie pašportreti un foto būdiņās notvertās tuvējo un attālo pilsētu iedzīvotāju sejas liek aizdomāties par īstā mirkļa nozīmi fotogrāfijā, kas ļauj iemūžināt gan autora pašrefleksiju, gan nejauši sastapta svešinieka stāstu.

Pērn Vincena foto būdiņu darbnīcās tapušie rīdzinieku portreti vēl līdz 27. jūlijam apskatāmi izstādē Rīgas paš/portreti Tabakas fabrikā.

Jūsu darbos fotogrāfija savijas ar kopienu projektiem. Kā sākās šī mijiedarbība?

Tas notika drīz pēc tam, kad pievienojos foto kolektīvam BlowUp un tā vietā, lai radītu tikai melnbaltus fotožurnālistikas darbus, mēs sākām dokumentēt vienkāršo cilvēku ikdienu. Toreiz, tieši pirms tūkstošgades mijas, Beļģijā foto kolektīvu nebija daudz, bet tie kļuva tikpat populāri, kā pašlaik pašizdošana. Tad jaundibinātais grupējums Recyclart nāca klajā ar ideju dokumentēt apkaimi, kurā pirms 60 gadiem, demontējot ziemeļu–dienvidu dzelzceļa līniju caur Briseli, cieta pilsētvide. Apturot vilcienu satiksmi pilsētas centrā, vairākas stacijas tika pamestas, un vienā no tām – Bruxelles–Chapelle – mājvietu rada Recyclart mākslas centrs. Viņi uzaicināja mūsu kolektīvu sadarboties, un kādu dienu es kopētājā atradu skrejlapu, kas aicināja pieteikties apkaimes sakopšanai, iesaistot vietējo kopienu. Viņi izvēlējās mani, un es sāku fotografēt vietējo sabiedrību.

Vai varat pastāstīt vairāk par Recyclart un par sevi šajā organizācijā? Ko vēlaties mainīt sabiedrībā?

Recyclart atrodas populārā pilsētas apvidū Les Marolles, un šim centram ir unikāla identitāte – tas funkcionē gan kā daudznozaru mākslas centrs, piedāvājot koncertus, izstādes, lekcijas un mākslinieku rezidences, gan arī piedāvā koka un metāla konstrukciju, kā arī ēdināšanas apmācību programmas. Esmu atbildīgs par publiskiem fotogrāfijas un kopienu projektiem, lai savestu kopā cilvēkus, kas ikdienā nesazinās un nesadarbojas. Televīzija iznīcina cilvēku savstarpējās attiecības, viņi paliek savos dzīvokļos un neiet ārā. Fotogrāfija var rosināt uz  kolektīvu dzīvesveidu. Es vēlos bagātināt cilvēku garīgo pasauli, radīt paliekošu rezultātu. Eksperimentēju ar kopienu, novēroju, kādas metodes vislabāk darbojas un kā varu palīdzēt.

Kurš no projektiem uz jums ir atstājis paliekošu iespaidu?

Pēdējā projektā Veco cilvēku sapņi (Dreams of the old people) nolēmām piepildīt veco ļaužu pansionāta iemītnieku pēdējo lielo vēlēšanos. Šajā aprūpes centrā ar dažādiem fotogrāfijas un video projektiem strādājam jau astoņus gadus. Tur dzīvo 85 gadus veca dāma, kuru saucam par Madame Martin. Viņai ir atmiņas traucējumi, tāpēc viņa ļoti vēlējās publicēt savas atmiņas draugiem veltītā grāmatā. Gadu gaitā Marta ir pierakstījusi 32 lappuses ar savu dzīves filozofiju, katoļticības pārliecību, un viņas istabā mēs uzgājām simtiem lapiņu, kurās aprakstīts viss, ko viņa nedrīkst aizmirst. Nolēmām veidot 300 lappušu biezu publikāciju, kas apkopotu viņas filozofisko un reliģisko dzīvesziņu ar pierakstiem un viņas portretiem.

Vai, jūsuprāt, veids, kā fotogrāfiju pielietojat kopienas projektos, maina cilvēku izpratni par fotogrāfiju?

Jā, man tā šķiet. Var izveidot atpazīstama mākslinieka izstādi, pulcējot lielu auditoriju, bet var arī iziet ielās un skatīties, kas notiks, – iesaistīt sabiedrību. Es vadīju amatieru fotogrāfijas projektu lielākajam Beļģijas mākslas centram Bozar, kas piesaistīja divtik apmeklētāju kā viena slavena mākslinieka ekspozīcija turpat blakus. Izstādi veidojām tā, it kā amatieri būtu nopietni fotogrāfi, izmantojām tās pašas telpas un tehnisko nodrošinājumu, ko ierasti lieto profesionāļi. Viņi bija tik lepni redzēt savus darbus šādā gaismā!

Savā veidā tas atveseļo domāšanu, rosina līdzdalību, veido komunikāciju un sapratni cilvēku vidū, vairo ticību savām spējām. Es vēlos, lai šie cilvēki, kas sevī neredz radošo potenciālu vai parasti neapmeklē mākslinieciskus sarīkojumus, apzinās, ka spēj radīt ko īpašu. Intervējot vienu no māksliniekiem, mediji atklāja, ka viņš ir vietējais miesnieks, un tas maina cilvēku uztveri. Fotogrāfijai ir jānokļūst pie cilvēkiem, lai caur to spētu izpausties ikviens.

Kopā ar O.S.T. kolektīvu veidojāt arī laikrakstu Poznaņas ieslodzītajiem.

Cietumā pavadītais laiks ir skarbs, bet, veidojot avīzi, ieslodzītie varēja no tā atpūsties, kaut vai tikai domās. Viņi atbildēja uz filozofiskiem jautājumiem, veidoja zīmējumus, kolāžas, nosauca Poznaņas jaukākās vietas, kur vēlētos nokļūt, un mēs viņu vietā devāmies tās fotografēt un uzņēmām arī viņu portretus. Galu galā avīze tika izplatīta ielās un mākslas centrā, un ar šīs avīzes palīdzību viņi varēja radīt ko jauku un justies kā sasnieguši ko tiešām svarīgu. Tas arī maina publisko nostāju – ieslodzītie tiek uztverti kā parasti cilvēki, un, pat ja tikai desmit cilvēku apjauš, ka dara ko pozitīvu, un dalās ar šo pieredzi, tas kļūst nenovērtējami.

Uzņemat gan savus, gan apkārtējo cilvēku portretus; vai, jūsuprāt, tie spēcīgāk uzrunā auditoriju nekā citu žanru fotogrāfija?

Visinteresantākais portreta veidošanas procesā ir savstarpējā saziņa – man ļoti patīk uzņemt portretus un pēcāk tos nosūtīt portretētajiem. Es labprāt satieku cilvēku uz vietas, iepazīstu viņu un uzzinu, ko viņš dara. Šādi tu nevari runāt ar ainavu. Lai izklāstītu tās stāstu, ir jāveic pētījums, jāuzzina, kas tajā noticis pirms tavas ierašanās un kādas pārmaiņas ainava piedzīvojusi. Tu vari tās redzēt, bet nezināsi, kāpēc tās radušās. Turpretī cilvēka stāstu vari uzzināt no viņa paša.

Esat īstenojis vairākus foto būdiņu projektus, divus no tiem arī Rīgā. Kā nonācāt pie idejas tieši tā veidot portretus?

Vienu rītu, kad pamodos, ideja bija jau prātā. Pirms kāda laika biju fotografējies būdiņā un pamanīju, ka analogais mehānisms, kas noķēra četrus attēlus pēc kārtas, nomainīts pret digitālo, kas ļauj pašam izvēlēties bildes. Es biju ļoti sarūgtināts. Iedomājos, ka tas būtu interesants veids, kā iemūžināt manas apkaimes cilvēkus, jo savā ziņā tas ir pašportrets. Ar koka un metāla amatnieku palīdzību izgatavojām foto būdiņu, bet mums nebija automātiskā fotoattēlu fiksēšanas mehānisma, tāpēc es sēdēju kabīnē, runāju mikrofonā ar cilvēkiem un uzņēmu fotogrāfijas. Jocīgā kārtā būdiņa atgādināja biktskrēslu, kurā mācītājs uzklausa grēksūdzes. Taču Rīgā foto būdiņas darbnīcas paspējām īstenot pirms veco analogo kabīņu aizstāšanas ar digitālajām. Man patīk ideja, ka dažkārt cilvēki projektā piedalās tikai divas minūtes, taču acumirklī kļūst par daļu no lielāka mākslas procesa un kopienas.

Kādēļ analogai metodei piešķirat lielāku vērtību?

Mani fascinē tās filozofija – kamera noķer mirkli, kurā esi, un tu nevari to izmainīt, lai aizstātu ar citu, skaistāku. Dažkārt cilvēki iziet no kabīnes par agru, un attēls paliek balts. Tas šo fotogrāfiju komplektu padara interesantu un neatkārtojamu. Arī gaisma analogajās būdiņās ir nevainojama – visi izskatās labi, tāpēc man ir ļoti paveicies, ka rezultāts ir sanācis skaists.

Vairākums šajās fotogrāfijās redzamo cilvēku ir savdabīgi, tiem ir kāds īpašs stāsts. Vai, dokumentējot rīdziniekus, esat ievērojis kādas pazīmes, kas raksturo šīs pilsētas kopienas?

Jā, cilvēki, kas piekrīt nofotografēties, ir atvērti. Ja pamanu kādu, kas izskatās interesanti un varētu derēt spēcīgam attēlam, es vairāk piestrādāju, lai viņu pierunātu. Noteiktā vietā un dienas stundā ir vērojamas konkrētas iezīmes. Šķiet, ka cilvēki savā veidā ir diezgan līdzīgi, piemēram, vecākas kundzes, it īpaši, kad ārā ir slikti laikapstākļi. Šiem cilvēkiem ir tik daudz stāstu, viņi nav pārāk smalki un kaprīzi, un drīzāk dzīvo uz finansiālās labklājības robežas, taču ir jauki savā vienkāršībā. Vienā no fotogrāfijām iemūžinājām vīrieti ap 60 ar sarkaniem ziediem rokās, kas gaidīja sludinājumā iepazītu sievieti aklajā randiņā. Šādā veidā fotogrāfija ir notvērusi viņa atmiņu par šo dienu. Mēs nezinām, kā viss beidzās, iespējams, viņi vēl ir kopā. Tas ir kas unikāls, to nav iespējams atkārtot!

Veids, kā uzņemat savus pašportretus, arī ir neikdienišķs – tie ir kā netīšs ironisku un absurdu situāciju konstatējums. Kas, jūsuprāt, pašportretu padara īpašu?

Situācijā, kur atrodos, vienmēra raugos no malas. Dažkārt tas vienkārši ir smieklīgi – salūzt mašīna, un man rokās ir kaudzēm mantu un galvā muļķīga cepure. Un es sāku ar to spēlēties. Es sekoju dažiem paša izveidotiem noteikumiem, lai attēlus veidotu kā sēriju – portretam jābūt vertikālai pilna auguma fotogrāfijai, uzņemtai taisni pretī no attāluma, vienmēr arī ieturu neitrālu sejas izteiksmi. Cenšos veidot pašportretus ikreiz, kad ceļoju, un tos visus ir uzņēmuši dažādi cilvēki. Drēbes pazūd, un es kļūstu vecāks, – tas ir kā neliels personisks stāsts.

Laba pašportreta noslēpumu var attiecināt arī uz jebkuru citu darbu, ko veic, – seko savai idejai un ļauj tai augt, pilnveido to procesā, pieļauj kļūdas. Uzņem portretu negaidīti, bez īpašas sagatavošanās, un izmanto situāciju un vidi, kurā atrodies. Netici pārāk daudz tiem, kas saka, ka portrets nav sanācis labs, – uztver to vienīgi sev un jūties par to labi, tad atradīsi kādu, kas domās tāpat.