Elviss Zants: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Mēs jau te pēdējā laikā bildēs vien dzīvojam. Kustīgās un ne tik kustīgās. Droši vien, ka lielākā daļa pēdējos gados radītās mūzikas ir fotogrāfiju iedvesmota. Vairāk nekā, piemēram, grāmatu vai ceļojumu. Ceļojumiem nav naudas, grāmatām nav laika. Ne?
Manuprāt, ar bildēm ir līdzīgi kā ar mūzikas klausīšanos (vai atskaņošanu). Un daudz ko vispār. Viss ir kontrastos. Viena liekas krāsaināka, ja otra ir melnbalta. Ir gandrīz vai eiforiski dzirdēt melodiju, kad esi septiņas minūtes svīdis pie perkusijām vien. Bildes ir pārejošas – līdzīgi kā melodijas, kā ritmi. Tu tās aizmirsti. Jo vietā jānāk jaunām. Taču mēs nepamanām, ka varbūt ne katra, bet visas kopā noteikti rada kādu pieredzi. Un mūsu pieredze taču veido mūsu attieksmi pret dzīvi, vai ne?
Kad FK man palūdza šo te izdarīt, es gandrīz vai panikā iekritu. Izvēlēties vienu? Kā? Tu, cilvēks, iedomājies visādus lielos vārdus – bilžiedvesmotājus… Bresonus visādus, Strokinus, Vītoliņas, Vaivodes, Cīruļus… Tu iedomājies par tām šokējošajām bildēm no visādām tālām (un ne tik tālām) nemiervietām… Un vienā brīdī tu jau nemanot esi vienkārši nonācis pats pie savām tā jau mazās izšķirtspējas un kur nu vēl drukātajām bildēm… Tiešām? Aizbraucam rubrikā Mani iedvesmo manis paša fotogrāfija?
Un tad es atcerējos, ka pavisam tiešā veidā mani iedvesmo fotogrāfijas ar prieku. Patiešām! Diskžokejam nekas nav skaistāks par priecīgiem cilvēkiem. Tas droši vien ir smieklīgi. Es skatos cauri, piemēram, nesen publicētajām Parīzes dekadences saietvietas Les Bains Douches fotogrāfa Foka Kana (Foc Kan) bildēm un manī kūsāt kūsā radošais gars – iedomājos, kā mēs tulīt sarīkosim baigo ballīti un tādas bildes saņemsim no Aristīda tepat Rīgā. Ne jau tāpēc, ka tur tas Bovijs vai Deps redzams, bet dēļ tā īstuma. Kaut kas ir tajā dzīves un dzīvības īstumā, kas ir diskotēkā. Un kaut kas ir tā saucamajā “ballīšu fotogrāfijā”.
Vairākus gadus, aizbildinoties ar vārdadienas un dzimšanas dienas svinībām, mēs Zvejniekciemā rīkojām dejas kravas automašīnas kravas kastē. Vasaras vai kaut kādu paaudzes īpatnību, vai kādu mistisku apstākļu sakritības dēļ festivāls Trailer Trash bija īpašs. Kaut kas ļoti īsts. Iespējams, īstāks par lielākiem saietiem Salacgrīvās un Rīgās. Kaut kas pāri “stilīgumam”. Koda odi, lija lietus, nodega pastiprinātāji, likās, ka auto apgāzīsies vai kāds pārkritīs pār margām, no jumta brezenta pilēja kondensāts. Pret rītu visi devās peldēties.
Es izvēlējos uzņēmumu, kas ne tikai ir mani iedvesmojis – uz jaunu bītu, dažbrīd uz dzīvi vispār –, bet arī ir fotogrāfija tās pirmatnējā nozīmē. Artūrs bildējis ar īstu Olympus XA3 (viņa mīļākā kamera!). Dzīvība plūst ne vien no manu draugu sirds dziļumiem neviltotā priekā par šo mirkli un šo dzīvi, bet arī no bildes materialitātes. Es neatceros, kas toreiz skanēja, bet tā noteikti nebija dziesma – tā bija kolāža, tā bija sajūta, tas noteikti bija miksā.
