Daugavas vilinājums caur paaudzēm

Līdz 27. septembrim bijušās tekstilfabrikas Boļševička teritorijā Ganību dambī 14 vēl apskatāma fotogrāfa Kaspara Gobas izstāde Rīgas salas. Tālāk šī izstāde ceļos uz Talsiem, Liepāju, Cēsīm un citām vietām Latvijā.

Šobrīd šis darbs tiek pozicionēts kā fotoizstāde, tomēr pirms tās apskates noteikti ir vērts pieminēt un skatītājam paturēt prātā, ka tā ir tikai daļa no lielāka projekta. Izstādē redzamās fotogrāfijas veidotas kā ilustrācijas drīzumā gaidāmai grāmatai par Rīgas salām. Šai grāmatai tekstus gādās rakstniece Gundega Repše. Savukārt izstādes pavadījumam izmantota autentiska salās notiekošo procesu skaņu ierakstu instalācija, kuras tapšanu un montāžu nodrošināja Anete Vanaga. Vienlaikus izstāde ir arī fotogrāfa Andreja Strokina debija kuratora lomā, līdz ar to redzams, ka izstāde ir kolektīvs darbs ar zināmu vērienu un ambīciju.

Latviešu mitoloģijā Daugavai ir būtiska nozīme. Kopš aizvēsturiskiem laikiem dēvēta par Likteņupi, tā ir arī šķēlusi Rīgu, veidojot Labo un Kreiso krastu ar atšķirīgām identitātēm, tādēļ nav brīnums, ka visos laikos tai bijis piesaistīts kultūras un mākslas darbinieku skatiens. Kā saka dzejniece Liāna Langa “… pret labo krastu, kungu Rīgu, kreisais mēdās.” ¹⁾Māra Brašmane. Manas jaunības pilsēta (Neputns, 2005)

Māras Brašmanes retrospektīvajā foto grāmatā Mana jaunības pilsēta (Neputns, 2005) viena nodaļa veltīta tieši Rīgas salām. Tajā ir romantiski apcerīgas 70. gadu sadzīves ainas no Lucavsalas un Zaķusalas. Tā paša perioda Zaķusalas iedzīvotāju ikdiena parādās Valda Brauna fotogrāfiju kolekcijā Sāļie vēji, kas plašākai apskatei tika demonstrēta tikai pagājušogad Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Plašāku laika ritējuma pārskata diapazonu var vērot Kristapa Kalna foto grāmatā Kundziņsala (Valters un Rapa, 2005). Vai tik bieži ekspluatētā segmentā ir iespējams atrast ko jaunu un līdz šim nebijušu?

Noteikti būtu pārāk šaurs skatījums uz lietu, ja to lineāri salīdzinātu pēc vietas piesaistes. Būtu pārak primitīvi arī aizbildināties ar laika piesaisti, sakot, ka šīs fotogrāfijas ir tapušas nupat. Tādēļ par atskaites punktu izvēlos vārda “salas” būtību. Tajā ir jau sākotnēji ieprogrammēta sava veida izolācija. Sala ir kaut kas, kas nesaskaras ne ar vienu pusi. Tā pat nav kā lielāka, malā atstumta teritorija. Ta nav marginalizācija. Sala drīzāk ir sinonīms izolētībai, pilnīgi savrupai eksistencei. Pasaules vēsturē ir daudz piemēru par tādu lietu kārtību. Viens no spilgtākajiem ir Japānas salu izolēšanās līdz pat 19. gadsimta otrai pusei, veidojot autentisku kultūras telpu. Arī nupat Fotomuzejā skatāmā beļģu fotogrāfa Vima de Šamfeleres izstāde Sastapšanās ar Madagaskaru ir par salu, uz kuras ir veidojusies 80 % endēma bioloģiskā vide. Līdz ar to ir saprotama fotogrāfu interese par Daugavas deltas salām.

21. gadsimtā Latvijas galvaspilsētā dzīve noris intensīvi un trauksmaini. Šos procesus diktē pasaules globalizācijas procesi. Tam pretī nostājas kopš 90. gadu sākuma aizsāktā dzīves ritma palēnināšanās (downshifting) ideja, kurai pirms diviem gadiem bija veltīts arī Survival Kit ceturtais festivāls. Šāda pretnostatīšana nav nekas jauns pasaules vēsturē. Arī 19. gadsimtā uzsāktā industrializācija radīja “naturālisma” kustību un estētiku makslā. Tieši salu savrupā atrašanās no galvenajiem procesiem Rīgā ir saglabājusi nesteidzīgu dzīves ritmu. Kaspars Goba, komentējot tēmas izvēli, norāda: “Strādājot Rīgā, es vienmēr esmu meklējis tādas vietas, kur ir mazāks “spiediens”, mazāka “trīšanās”, “turbulence” starp cilvēkiem”, kas apliecina tiešu sakarību starp šīm parādībām. Autoru interesē radīt vizuālu materiālu, kas kādreiz noderētu antropoloģiskiem pētījumiem par izzūdošo Daugavas salu kultūras telpu. Viņš norāda, ka pagājušā gadsimta sākumā Daugavā ir bijušas ap 100 salu, bet šodien ostas un pilsētas attīstības rezultātā ir palikušas ap 10, bet par pārējo kādreizējo eksistenci liecina tikai vietu nosaukumi. Šo teritoriju iemītnieki ir kā Austrālijas aborigēni, kā Amerikas kontinenta pēdējie brīvie klejotājcilšu pārstāvji, bēgoši no Rietumu civilizācijas piedavātās “labklājības”. Tā ir arī zūdoša Rīgas identitāte, kura paņem līdzi arī cilvēku likteņus, iznīcinot viņu piederību kam unikālam, savrupam. To apliecina gan Māras Brašmanes, gan Valda Brauna fotogrāfijas. Kaspars Goba pievērsies tam, kas jau patlaban lemts pazušanai un par ko liecinās tikai viņa un citu fotogrāfu vizuālās liecības etnogrāfiskās informācijas slānī. Iespējams, par to būs stāsts gaidāmajā grāmatā.

Izstādei izvelētā vieta pārsteidz ar savu lidostas uzgaidāmai telpai līdzīgu jaudu. Augsti griesti un stiklotas vitrīnas sienu vietā – tik pat tukša un pamesta kā visas pārējās rūpnīcas telpas. Tikai skaņas instalācija kā vientuļa bāka noder par orientieri izstādes uzmeklēšanai. Šķērsojot visu zāli, skatītājs sastopas ar labi noformētu darbu virkni uz nolupušu sienu fona. Daudzkārt aplūkojot darbus, nepamet sajūta, ka tajos neatklājas kopējā mākslinieciskā iecere. Apskate līdzinās izraustītas grāmatas lapu sķiršanai. Te parādās Bieķensala, te – Kundziņsala, te – vēl kāda cita, iespējams, sala. Darbos reti sastopama unikalā etnogrāfija, kas saksturotu īpašo dzīves telpu. Apskate ir kā trauksmains skrējiens pāri dažādām teritorijām, saistītām ar ūdens baseinu, kas laikam ir Daugava. Šajā vizuālo zīmju straumes plūdumā skatītājs atstāts savā vaļā. Izstādes koncepcija noteikti nav bijusi vērsta uz to, lai atklātu realitātes faktus, kuri apliecinātu noteiktas teritorijas eksistences procesus nākamajām paaudzēm. Pretējā gadījumā tiktu lietoti tie performātori, kas skaidrotu attēlu gan laika, gan telpas griezumā. Varbūt izstādes veidotāju kolektīvs ir vēlējies uzburt kādu ideālo Daugavas deltas salas ilūziju Rīgas pilsētas teritorijā, pateicoties mākslinieciskajam procesam piemītošās pasaules uzstādīšanai? Tas būtu attaisnojams vēstījuma eklektiskās struktūras pastavēšanai. Diemžēl arī šajā gadījumā ir būtiski trūkumi. Bieži parādoties pārlieku atpazīstamām teritorijām, sabrūk sekvences vienotība. Reģistrējoša vizuālā valoda, kurā veidots sacerējums par Rīgas salām Daugavas deltā, nespēj alegoriski reflektēt ar skatītāja domāšanas procesu. Vēstījumam piemītošā intence sagrauj potenciāli iespējamo ideālo salas tēlu. Tās tiešums ir nepielūdzams savā taisnības apliecinājumā.

Šī stāstījuma sākumā tika vērsta uzmanība uz to, ka izstāde ir daļa no lielāka projekta. Tieši šādai detaļai, izrautai no kopējā konteksta, izstāde līdzinās. Lai pilnvērtīgi novērtētu Kaspara Gobas sniegumu, ir jāsagaida grāmatas iznākšana, kuras ietvaros visdrīzāk darbi arī atklās savu būtību. No otras puses, izstāde Rīgas salas norāda uz to, cik būtiska loma ir autora nodomam jau ieceres sākotnējā stadijā. Tā iekodēšana attēlu vizuālo konstrukciju informatīvajā slānī var tos padarīt par nepārinterpretējamiem. Šis inertums atsaucas uz saliktā vēstījuma konstrukciju, kas neprasmīgas pārkodēšanas mēģinājuma gadījumā zaudē savu ilokutīvo funkciju.

Vēl no citas puses, šī izstāde ir arī postmodernās domāšanas piemērs, kuru raksturo gan pieminētais eklektisms, gan arī vēstījumam piemītošais aloģisms – absurda garā veidots stāsts par utopisku identitātes meklējumu; nevis arējā realitāte, bet gan iekšējā, reaģējot uz sadrumstalotiem faktu kairinājumiem. Raugoties no šāda skatu punkta, ir vērts jautāt, cik precīzs antropoloģisks pētījums būs iespējams nākotnē, balstoties uz Kaspara Gobas fotogrāfijām.