Intervija ar Adrianu Kelterbornu

Līdz ar tehnoloģiju straujo attīstību ne viens vien domā par to, kādu ietekmi tas atstās uz fotogrāfiju un tās lietojumu. Robežas starp darbiem dažādu mediju ietvaros zūd – fotogrāfi nebaidās savus projektus papildināt ar video, skaņu, tekstu, zīmējumiem utt. Un otrādi. Šogad Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP) multimediālu projektu un filmu producents Adrians Kelterborns (Adrian Kelterborn) vadīja meistarklasi Multimediju stāstu veidošana. Tās tēma bija dažādu mediju sapludināšana un savienošana.

Pēc kino studiju beigšanas Kelterborns vairāk nekā piecus gadus nostrādāja prestižajā Magnum aģentūrā par multimediālu projektu producentu. No 2009. līdz 2012. gadam viņš bija galvenais aģentūras multimediju nodaļas Magnum in Motion producents. Patlaban Kelterborns ir neatkarīgs režisors un producents, sadarbojoties ar ievērojamiem kuratoriem un māksliniekiem no visas pasaules.

Savā lekcijā Pelčos tu uzsvēri termina “multimedijs” nenoteiktību – izdrukāta fotogrāfija ar parakstu vai nosaukumu sastāv no diviem komunikatīviem medijiem, bet mēs to nedēvētu par multimediālu darbu. Pastāsti, kas, tavuprāt, ir multimedijs un kas tajā kā izteiksmes veidā ir interesants?

Laikam, viss, kas apvieno vairāk nekā vienu mediju, var tikt uzskatīts par multimediālu darbu. Bet tas, ko mūsdienās uzskata par multimediju, apvieno fotogrāfiju, skaņu un, iespējams, video. Visticamāk, šis nosaukums tika ieviests tādēļ, ka nebija labāka. Es pieņemu, ka nākotnē radīsies precīzāka leksika noteiktiem formātiem, jo mediji un tirgus nozares, kas iepriekš bija atdalītas, sāk saaugt.

Ko tu dari kā producents, veidojot multimediju darbu kopā ar fotogrāfu?

Tas var atšķirties atkarībā no situācijas. Ja uzdevums ir atspoguļot fotogrāfa darbus un viņš to vēlas izdarīt, pievienojot vēl vienu mediju, tad sākumā ir jāiedziļinās un jāmēģina saprast, ko fotogrāfs ir vēlējies pateikt, un pēc tam jāmeklē labākā stratēģija, lai viņam palīdzētu to izteikt. Apmainoties ar idejām, jācenšas vienoties par virzienu, kurā doties, – tā, lai fotogrāfs būtu pārliecināts, ka tiek reprezentēts vislabākajā iespējamajā veidā. Pievienojot [projektam] papildus slāņus, mērķis ir padarīt fotogrāfa darbu spēcīgāku.

Fotogrāfijai kā medijam piemīt burvīga nenoteiktība – fiksēta realitāte bez konkrēta stāsta, kas to paskaidrotu. Domāju, ka ir daudz fotogrāfu, kas satraucas, ka, pārveidojot savus projektus par multimediāliem darbiem, šis elements izzudīs. Vai, tavuprāt, ir iespējams apvienot dažādus medijus, bet tajā pašā laikā nepazaudēt šo pievilcīgo nenoteiktību?

Es domāju, ka tas ir iespējams, jo arī citos medijos sastopam šo nenoteiktību, un dažkārt fotogrāfija nemaz tāda nav. Kad [attēls] ir ļoti aprakstošs vai kad ar fotogrāfijas palīdzību cenšas izteikt ļoti konkrētu vēstījumu, tā pazaudē šo kvalitāti. Valodā ir sastopama šāda nenoteiktība – sākot no ļoti zinātniskiem tekstiem, kuros tādai nevajadzētu būt, līdz dzejai otrā spektra galā. Filmām un mūzikai arī tā piemīt, tā ir sastopama it visur. Savienojot divus medijus, kaut kas izmainās, bet šai nenoteiktībai nav obligāti jāpazūd.

Tu nāc no kino vides. Kas tevi interesē fotogrāfijas medijā?

Man patīk fotogrāfija tādēļ, ka tā ļauj iekadrēt un iesaldēt lietas, ko nevar izdarīt ar citu mediju palīdzību. Man patīk arī tas, ka fotogrāfi parasti strādā vieni paši. Līdz ar to, veidojot attiecības ar viņiem, var radīt ciešu saikni, ko ir grūtāk izdarīt birokrātiskākās mākslas formās, piemēram, kino.

Tādēļ ir gan tuvība fotogrāfam un viņa darbam, gan fotogrāfa pietuvinātība savam subjektam. Tā kā fotogrāfi parasti ir vieni paši un labi pazīst to, par ko stāsta, viņi var pieiet ļoti tuvu… Es arī uzskatu, ka fotogrāfija ir medijs, kuram ir ļoti interesanti pievienot papildu slāņus.

Kad beidzi kino studijas, vairāk nekā piecus gadus strādāji Magnum par producentu un vienā brīdī biji pat multimediju departamenta Magnum in Motion vadītājs. Pastāsti, kā tur nonāci!

Pabeidzu studijas Cīrihē 2005. gadā un vēlējos aizbraukt prom, lai iegūtu pieredzi, dzīvojot citā kultūrā. Izveidoju sarakstu ar pilsētām, kurp labprāt dotos, un Ņujorka bija vienā no pirmajām vietām. Vēlējos atrast darbu kādā kino producentu vai mediju kompānijā, tādēļ izveidoju vēl vienu sarakstu, kur Magnum bija pirmajā vietā. Nepazīstot organizāciju no iekšienes, iztēlojos, ka tas ir kolektīvs, kas sastāv no spēcīgiem indivīdiem, bet tajā pašā laikā vienots, tādējādi būtu iespēja smelties iedvesmu no dažādiem padomiem un viedokļiem. Tad atklāju, ka viņiem ir multimediju departaments Magnum in Motion, kur pieteicos uz prakses vietu un to dabūju. Pēc gada viņi man piedāvāja multimediju producenta darbu uz pilnu slodzi, tādēļ viņiem pievienojos.

Kā bija tur strādāt?

Tas bija lieliski. Īstenībā – fantastiski! Man ir ļoti laimējies gan profesionāli, gan personiski. Mani ikdienas darbi bija ārkārtīgi interesanti un attiecās uz tēmām, kas skar gan plašu dzīves problemātiku, gan arī laikmetīgas aktualitātes. Tas viss tiek parādīts daudz dažādās krāsās, no atšķirīgām perspektīvām, vecuma grupām, kultūrām. Tur strādāt bija mans sapnis.

Strādājot Magnum, tu sadarbojies ar daudziem šīs organizācijas fotogrāfiem – sākot no mākslas un beidzot ar kara fotogrāfiem. Ar kuriem projektiem īpaši lepojies?

Man būtu ilgāk jāpadomā par tādu sarakstu, bet, vispārīgi runājot, varu teikt, ka lielākais gandarījums vienmēr bija, kad rezultāts tapa no patiesas sadarbības. Daži fotogrāfi vēlas visu kontrolēt – viņiem nepieciešams zināt par katru soli, ko izdari; un daži ir tieši pretēji – atnāk un uzgāž savus darbus uz tava galda un ļauj tev ar tiem darīt, ko vēlies. Uzskatu, ka vislabāko rezultātu sasniedzām, kad bija spēcīga sadarbība starp [multimediju] komandu un fotogrāfu.

Pie kādiem projektiem strādā tagad kā neatkarīgs producents?

Mani vēl joprojām ļoti intriģē satricinātais tirgus, kurā fotogrāfija saplūst ar kino un kino – ar fotogrāfiju. Vēlos palikt un piedalīties šīs spēles attīstībā; mans mērķis saglabājas tas pats – atrast pēc iespējas spēcīgākas mediju kombinācijas, lai izskaidrotu izvēlētās tēmas vislabākajā iespējamā veidā.

Domāju, ka svārstos starp diviem poliem – no vienas puses, vēlos kaut kā “objektīvi” attēlot realitāti, no otras puses, mani interesē daudz personīgāka pieeja – jautājumi par to, ko tas nozīmē man, kādus attēlus spēju izgudrot. Ļoti vēlos attīstīt abas pieejas paralēli vienu otrai, jo tās viena otru papildina. Negribu pazust savā pasaulē, bet tajā pašā laikā nevēlos arī sevi pazaudēt ārpasaulē. Man pareizais ceļš nozīmē kustēties starp abiem.

Ko tu uzskati par galveno atšķirību starp “filmām” un “multimedijiem”? Skatoties tādu režisoru kā, piemēram, Žana Lika Godāra vai Larsa fon Trīra filmas, daudz sastopamies arī ar teksta un attēlu lietojumu. Tajā pašā laikā mēs tās nesauktu par multimediju darbiem – pastāv atšķirība starp abiem apzīmējumiem.

Filmu māksla tradicionāli apvieno vairākus medijus – attēli iemācās kustēties un vēlāk tiem pievieno skaņu. Tādējādi ir vizuālā pasaule un muzikālā pasaule, un tad kaut kāds stāstījums savieno abus – tas var būt no ļoti konkrēta sižeta līdz poētiskai, nelineārai stāstniecībai. To visu savieno tas, ka tā ir laikā balstīta mākslas forma.

Mūsdienās ar jaunajām tehniskajām iespējām mēs varam savienot tās pašas trīs pasaules – skaņu, attēlu un stāstījumu, bet to var izdarīt daudz atšķirīgos veidos, ne tikai lineāri. Stāstniecības interaktīvās iespējas ir kas ļoti jauns.

Jā, daudzi laikraksti un žurnāli ir sākuši izmantot šīs iespējas mijiedarboties ar skatītāju. Atceros projektu New York Times par Ņujorkas pilsētas apvārsni – tur bija fotogrāfijas, video, skaņa, teksts. Piedevām bija iespējams iesaistīties stāstā – apskatīt, patīt, attīt utt.

Domāju, ka vienmēr vissvarīgi ir par doto tematu savākt informāciju, un to var izdarīt dažādos veidos – ierakstot skaņu, video utt. Pēc tam jāsāk domāt, kā šo informāciju salikt kopā. Filmā tas viss tiek sakārtots lineārā veidā, bet ar interakcijas iespējām šī linearitāte sabrūk, un skatītājam tiek doti vairāki piekļuves punkti, kā arī izvēles, kā virzīties cauri darbam. Beigu beigās, protams, tā ir un paliek tā pati savāktā informācija, kas tiek prezentēta plašākā vai šaurākā kontekstā noteiktam cilvēku lokam.

Noslēgumā pasaki, kādēļ ieteiktu fotogrāfiem veidot multimediju darbu no viņu projektiem?

Ja fotogrāfs domā, ka varētu labāk pastāstīt savu stāstu, pievienojot vēl vienu vai vairākus medijus, tad viņam noteikti vajadzētu paspēlēties ar šo ideju, pamēģināt pastrādāt ar cilvēkiem, kam uzticas, saprast, kas viņu interesē un kas padodas; saprast, vai viņš izjūt video un skaņas medijus, vai ne. Ja izdodas, lieliski – tā ir bagātīga pieredze! Ja neizdodas, arī viss kārtībā.