Sekojot atspulgiem

Pēdējā laikā, bieži pateicoties Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, pilsētas mākslas un kultūras telpas ir piedāvājušas plašu un saistošu fotogrāfijas izstāžu klāstu. Viens no šādiem notikumiem ir arī Izraēlas fotogrāfa Dāvida Adikas (David Adika, 1970) darbu ekspozīcija Cik ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju (As in water face reflects face), kas vēl līdz 5. oktobrim ir aplūkojama LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā.

Izstādes anotācijā teikts, ka “mākslinieka darbi atklās mums nepieredzētas Izraēlas kultūras šķautnes, kur senatne atbalsojas tagadnē un Austrumu–Rietumu pieredze savijas vienotā mezglā”. Nosaukumā ietvertais citāts esot no Zālamana Pamācību grāmatas (27:19): “un pati izstāde uztverami kā alegorija par cilvēces esības pamatvērtībām, par kopīgo un atšķirīgo Rietumu un Austrumu kultūrās”. Jāatzīst, par Austrumu – šajā gadījumā ebreju – kultūru varu domāt tikai distancēti un vispārpieņemtās kategorijās. Tomēr šī koncepcijas stīga ir nemitīgi klātesoša, pat ja to nerisina. To, pirmkārt, paredz fotogrāfiju sērijas centrālais objekts – Adikas ģimenei piederošs senu vara trauku komplekts (“tipiska ikvienas ebreju ģimenes relikvija”), kas ir portretēts 46 dažādās variācijās. Priekšmeti, ko vienkāršos vārdos var raksturot kā eksotiskus, liek rēķināties ar citas kultūras tradīcijas klātbūtni un to respektēt. Tikmēr viena virs otras uz sienas izkārtotās Vecās Derības panta versijas angļu un latviešu valodā ir neuzkrītoša norāde uz “kopīgo un atšķirīgo” (vai atšķirīgi uzlūkoto kopīgo). “As in water face reflects face, so a man’s heart reveals the man” jeb “Cik ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju, tik viena sirds atspoguļo otru” piedāvā diezgan dažādas interpretāciju iespējas, kas skaidru un kopskanīgu vēstījumu meklējošam prātam var radīt zināmu spriedzi. Zem šiem abiem ir arī trešais panta variants ivritā, ko ebreju valodas nezinātājs ir kārdināts uztvert kā dekoratīvu ornamentu. Lai arī raksta nozīmi var nojaust, tā objektīvu iemeslu dēļ tomēr paliek apslēpta. Tēlainās asociācijas nostiprināšanai vēl jāpiebilst, ka nepazīstamo burtu vijīgums un rakstība no labās uz kreiso pusi pretstatā latīņu burtu kārtīgajām rindām visai iederīgi rada ņirboša gaismas atspīduma iespaidu.

Nedaudz atkāpjoties, jāatzīmē, ka izstāde sākas jau Radošās darbnīcas priekštelpā. Pirms fotogrāfiju kompozīcijas apskates autors piedāvā deviņu minūšu garu video ar tādu pašu nosaukumu. Tajā, kadriem pārklājoties un ūdenim skalojoties, ir nojaušams vara trauku tīrīšanas process, kas skatītājam atklājas te mazāk, te skaidrāk nolasāmos atspulgos, dažās epizodēs arī no apvērsta skatpunkta – caur ūdeni. Lai arī kustīgais attēls kardināli atšķiras no fotogrāfijas, un šajā izstādē, manuprāt, tam ir būtiska nozīme, video kalpo kā integrējošs ievads ar aicinājumu domāt izmantoto zīmju un vizuālās stilistikas aktivizētos virzienos. Piemēram, par attīrīšanās un iniciācijas rituālu, sevis paša vai kādas pieredzes izprašanu un pieņemšanu, arī par lietu un to nozīmju neskaidrību, deformāciju, duālismu, galu galā, arī par Alisi Aizspogulijā, Kokto Orfeju, Aladina burvju lampu u. tml. – kas nu kuram tuvāks.

Izstādītās fotogrāfijas ir kā dažādās attiecībās esošu atspulgu galerija. Katrā uzņēmumā ir redzami kādi no konkrētā trauku komplekta priekšmetiem, kas attīstības gaitā atbrīvojas no uzkrātā apsūbējuma. Klusās dabas ir kārtotas uz galda ar neitrālu fonu, primāri pievēršoties vāžu, trauciņu un kannu formām, abstrahējoties no funkcionalitātes un veidojot nelielus dekoratīvu skulptūru ansambļus. Izstādes kompozīcija ir vienota jeb, pareizāk, pārdomāti sadrumstalota. Attēli ir likti, sekojot fiksētā galda malas horizontam vai tā stūru lauztajām līnijām, vai pavēršot tos vienu pret otru, radot šaha spēles iespaidu vai arī izvietojot šķietamos spoguļattēlos kā kaleidoskopā. To pavada gaismas atstarošanās uz priekšmetu virsmām, uz sienām mestās lietu ēnas un sevis paša nepilnīgie atspulgi fotogrāfiju rāmju stiklos.

Sākot ar ikdienišķām refleksijām par privātiem un vispārīgiem jautājumiem, skatītājs ir aicināts domāt arī par vēstures līkločiem, neskaitāmajiem pārpratumiem, iedomātai sapratnei un pieņēmumiem, ideoloģiskiem strupceļiem un shēmām, kas gadsimtu gaitā ir risinājušies cilvēku, dažādu kopienu un tradīciju starpā, tās šķirot vai tuvinot, un kas nenovēršami iespaido personiskos pasaules redzējumus šodien. Un vēl gribas prātot par tulkojumiem, kas nesakrīt, un interpretācijām, kas nereti aizēno pašu lietu. Taču, ja domāt īsti negribas, izstādes formāts ir pateicīgs ar to, ka ļauj sevi uztvert arī kā tīri formāli estētisku kompozīciju acu priekam un baudījumam.

Radošās darbnīcas mazajā izstāžu telpiņā ir skatāma vēl viena neliela Adikas fotogrāfiju izstāde, kurai ir dots nosaukums Mana dvēsele ir kā tumšs ezers (My Soul is Like a Black Lake). Tajā autors ir pamīšus izkārtojis subjektīvas lietu un mirkļu dokumentācijas no Rīgas un Telavivas, “meklējot kopsakarības starp vēsturi un šodienu, starp ebreju kultūras saknēm Izraēlā un Latvijā”. Personisks un nepretenciozs stāsts, savā ziņā jau atkal par atspulgiem, tikai šoreiz bez izteikta vispārinājuma – kā konkrētas un tāpēc brīžiem nenolasāmas pieredzes atklāsme.