Kārlis Kazāks: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Es pat neatceros, kad mūsu attiecības sākās. Noteikti nebiju vairs bērns, bet tas nebija arī vakar. Vienu gan zinu – fotogrāfija atrada mani, nevis es to uzmeklēju. Zinu, ka tas skan nenopietni, bet man nav svarīgi, kā mani piedzīvojumi mani atrod. Cik kvalitatīvi. Es pat gleznas skatos datorā – piedodiet, mākslinieki. Visas nē. Zinu, ka neiegūstu mēroga sajūtu, precīzu gaismas staru gammu… Es arī apzogu māksliniekus.
Tāpat ar fotogrāfiju. Protams, ka ir aizraujoši aplūkot kvalitatīvi izdrukātus darbus, bet mūsu attiecības visbiežāk sākas internetā. Lai gan man patiktu satikties aci pret aci. Vispirms ar bildes oriģinālu, un vēlāk arī ar attiecīgo vietu.
Man patīk stāsti. Fotogrāfija ir mirklī sastindzis stāsts. Dokumentāls, fantāzijas žanra, notikumus restaurējošs, pārdodošs, apbrīnojošs, paštīksminošs, bet stāsts. Un stāsti mēdz būt lakoniski, sarežģīti komplicēti, daudzslāņaini, provokatīvi tieši un kādi tik vēl ne.
Es tveru stāstus, kas mani uzrunā. Visur. Mūzikā, literatūrā, glezniecībā, arhitektūrā… Un es nezinu, kāpēc. Man (visbiežāk) ir slinkums, vai nav laika analizēt, no kā jūtos bagātāks – izlasījis Ingas Ābeles Klūgu mūku vai pavadījis laika sprīdi, vērdamies Birutas Delles gleznā. Nav ne jausmas, kādēļ Nika Dreika mūzikā sadzirdu dievišķo. Man ir vieglāk, ja zinu, ka viss ap mani iedalās trijās kategorijās – patīk, netraucē, traucē. Man vienmēr gribējies ticēt, ka “patīk” ir mani bagātinošs.
Ar fotogrāfiju ir līdzīgi. Man nav ne jausmas, kādēļ viss ir sakritis tā, ka šeit izceļu Roberta Falkona Skota un viņa komandas fotogrāfiju Dienvidpolā. Nu ja, stāsts. Daudz stāstāmāks par Amundsena laimīgo ceļu uz savas valsts karoga iedzīšanu Zemes dienvidu ass galā. Stāsts par sacensību. Par mērķu bezmērķību, mainoties skatpunktam. Par neticamo. Par neiespējamo. Apskaties bildi – pieci vīri, kas 1912. gada 17. janvārī ir atraduši Ziemeļpolu, lai ieraudzītu tur apmēram pirms mēneša (1911. gada 14. decembrī) Amundsena nostiprināto un mierīgi plīvojošo Norvēģijas karogu. Pieci vīri, kas divus gadus ir gatavojušies ekspedīcijai, lai pirmie sasniegtu Ziemeļpolu. Tie ir vīri, kuri atnāca piecas nedēļas par vēlu.
Varētu uzburt (un gan jau tādi ir uzburti) īstu romānu par Roberta Skota un viņa kolēģu paveikto un nepaveikto. Par to, kā vīri angļu mierā reģistrē savu zaudējumu. Reģistrē, jau nojaušot, ka zaudēs vēl vienu spēli – viņi neatgriezīsies, nenoies tos 1300 kilometrus līdz glābiņam. 1912. gada 29. martā, teltī palicis vienīgais dzīvais, Roberts Skots raksta, ka lepojas ar saviem biedriem. Ka arī viņam ir stāsts stāstāms.
Un es skatos uz šo bildi – dokumentālu foto uzņēmumu – un domāju savas vienkāršās domas. Kā viņi toreiz, pirms gadsimta un pāris gadiem varēja Antarktīdas ledājos nonākt zemes ass galā tik precīzi, lai atrastu Amundsena ekspedīcijas atstāto Norvēģijas karogu!
Vai mēs visi tā ejam – nekļūdīgi, pat, ja virzienu tikai nojaušam?
Bet man bija jāraksta par fotogrāfiju, kas mani iedvesmojusi. Tāpat kā ar dziesmām un grāmatām, teātriem un filmām – mani visvairāk iedvesmo tas attēls, kuru es neesmu redzējis. Kurš kaut kur ir. Kurš ir tik īpašs, ka man ir vērts gaidīt.
