Intervija ar Anju Naļecku

Poliete Anja Naļecka (Ania Nałęcka) ir mākslinieciskā direktore, grafikas un grāmatu dizainere, sadarbojas ar Sputnik Photos kolektīvu. Viņa dizainējusi Rafala Milaha (Rafał Milach) grāmatas 7 istabas (7 Rooms), Betona Melnā jūra (Black Sea of Concrete), Mašīnā ar R (In the Car with R), Mateuša Sarello (Mateusz Sarełło) – Bangas (Swell) un Sputnik Photos – IR(nav) (IS(not)), Uz robežas (At the Border), Stand BY un Attāla vieta (Distant Place).

Anjas dizainētās grāmatas ieguvušas 69&71 POYi konkursa labākās foto grāmatas balvu (pirmā vieta 2011. un 2013. gadā), ParisPhoto/Aperture Foundation fotogrāmatu balvu (2012, 2013), pirmo vietu Ņujorkas Fotofestivālā (2011), balvas Photography Book Now konkursā (2009, 2011), Art Books Wanted International (2013), tās atzītas par gada publikācijām Lodzas Fotofestivālā (2013). Viņa kūrējusi arī Sputnik Photos izstādes Stand By un Distant Place, Photo-eye Sputnik Photos labāko grāmatu izlasi un izstādi Curated Bookshelf Foam muzejā Amsterdamā.

Šogad Anja Latvijā pabija divreiz – strādājot Self Publish Riga fotogrāmatu maketu konkursa žūrijā un kopā ar Rafalu Milahu un Niko Baumgartenu (Nico Baumgarten) pasniedzot meistarklasi par fotogrāmatu veidošanu ISSP 2014 vasaras skolā.

Ko tu esi iemācījusies par grāmatu veidošanu un kādus padomus vari dot cilvēkiem, kuri vēlas veidot fotogrāmatas?

Cenšos dalīties ar savu pieredzi. Pirmais jautājums, ko uzdotu sev vai fotogrāfam, kas vēlas strādāt ar mani, ir – kāpēc tu gribi veidot grāmatu? Tu izvēlies specifisku mediju, un tam jābūt apzinātam lēmumam. Foto projektu var prezentēt arī izstādē vai veidot slaidu prezentāciju. Iespējams, skan agresīvi, bet tas ir pirmais jautājums, kas sev jāuzdod.

Vai tev šķiet, ka daudzi fotogrāfi izvēlas grāmatas formātu tikai tāpēc, ka tas patlaban ir ļoti populārs?

Jā, grāmata ir kļuvusi par modes lietu. Esmu pabeidzis projektu, un tagad man jātaisa grāmata. Man šķiet, ka ne katrs foto projekts ir piemērots grāmatas formātam. Bet dažkārt grāmata var pievienot projektam vēl kādu slāni. Ir fotogrāfi, kuri, jau uzsākot darbu pie projekta, domā, ka galarezultāts būs grāmata.

Otra lieta, kas man un jebkurai radošai personībai sniedz brīvību, ir atziņa, ka pasaulē nav nekā jauna. Nav jācenšas izgudrot grāmata no jauna. Esmu pārliecināta, ka viss jau ticis izdarīts iepriekš, pat ja es par to nezinu. Visticamāk, pagājušā gadsimta 20. gados. Tāpēc necenties būt ļoti īpašs vai pārsteigt visus, izgudrojot kaut ko neparastu, jaunu un pievilcīgu. Jāsaprot, ka piederi ļoti senai grāmatu veidošanas tradīcijai, plašākam šī medija spektram. Protams, fotogrāmatas eksistē jau kopš laikiem, kad tika izgudrota fotogrāfija, bet jādomā arī par grāmatām plašākā nozīmē – mākslas grāmatām, literatūru. Man šķiet, ka fotogrāmata atrodas kaut kur starp telefongrāmatu un dzejas grāmatu. Sākot darboties, dažkārt aizmirstam par pamatlietām. Svarīgākā atziņa man kā dizainerei ir – formai jāseko saturam. Saturs ir pats svarīgākais. Mēs nesākam ar to, ka, ieraudzījuši jauku vāku, taisām tādu pašu! Jāsāk ar jautājumu “kāpēc” un tad jāatrod piemērota forma. Dažkārt fotogrāfs pie projekta strādā gadiem un viņam tas kļūst tik pašsaprotams, ka viņš vairs nespēj paskaidrot dažos vārdos, par ko ir projekts, kas ir galvenā doma, ko viņš vēlas pateikt. Protams, saka, ka fotogrāfija var aizstāt tūkstoš vārdu, bet ir izšķiroši izvēlēties, teiksim, piecus vārdus. Tad man būs atspēriena punkts, un darba gaitā es vienmēr varu atgriezties pie šī sākumpunkta un pārbaudīt, vai neesam novirzījušies no ceļa. Arī fotogrāfam ir noderīgi precīzi zināt, ko viņš vēlas pateikt.

Nekad nebaidies no pārmaiņām. Tu pierodi pie pirmās idejas, bet, ja tā nestrādā vai ir pārāk tālu no tā, ko vēlies pateikt, vai tu vēlies kaut ko pateikt citādā veidā, vari mainīt savas domas, jo idejas var izvērtēt tikai procesā. Pat, ja esi jau vienojies ar tipogrāfiju, joprojām var kaut ko mainīt.

Dažkārt tas nozīmē pateikt “nē” idejām, kurām jau esi paspējis pieķerties.

Man šķiet, tas pats ir ar attēlu atlasi – tu esi jau pieradis pie attēlu secības vai grupas, bet tev jāatsakās no iemīļotām bildēm, kad veido grāmatu. Ir viegli pieķerties idejai, par kuru jūties drošs. Protams, mēs meklējam drošības sajūtu it visā. Bet nebaidies mainīt savu ideju, jo tas ir tā vērts pat gadījumā, kad atgriezies pie pirmās versijas. Šis aplis dažkārt padara tavu pirmo lēmumu vēl pārliecinošāku.

Tātad tev ir ideja, bet tu nezini, vai kāds to ir izdarījis jau pirms tevis, vai ne, tu tikai mēģini. Piemēram, Agneškas Narbdalikas (Agnieszka Narbdalik) grāmata Neatgriezeniskais (The Irreversible). Tēma ir ļoti sarežģīta – cilvēki, kas izdzīvojuši nacistu koncentrācijas nometnēs. No vienas puses, mēs par to zinām ļoti daudz, mācījāmies par to skolā, lasījām grāmatas, bet no otras puses – tā nav vienkārša tēma, tā ir nekomfortabla.

Kaut kādā ziņā vārdos neizsakāma.

Jā. Tā mums radās ideja veidot grāmatu, kas arī nebūtu viegli uztverama, nebūtu komfortabla, tāpēc tās vāku veidojām no smilšpapīra. No kaut kā, kam nevēlies pieskarties. Tu to neliksi plauktā blakus savām iemīļotajām grāmatām, šai grāmatai vajadzīga īpaša vieta. Droši vien, kāds jau iepriekš ir izveidojis grāmatas vāku no smilšpapīra, bet man svarīgs bija viss process – atrast grāmatsējēju, meklēt īpašu papīru. Konceptuālajā un formālajā līmenī tev ir ideja, tev ir vēstījums un tu zini, ko vēlies pateikt, un tu meklē veidu, kā to izdarīt, nevis otrādi.

Vai tev nekad nav kārdinājuma izmēģināt kaut ko līdzīgu, kad redzi darbus, kas izskatās ļoti interesanti dizaina ziņā?

Nē, ne gluži. Protams, visticamāk, es tā esmu jutusies, bet es tiešām cenšos pieturēties pie šīs dogmas. Dažkārt domāju – šī ideja formāli ir lieliska, bet es patiešām gaidu īsto projektu, lai to realizētu, nevis otrādi. Tas nebūtu pareizi. Vēl – neticu, ka es kā dizainere esmu kaut kādā mērā autore. Es nedomāju, ka idejas nāk no manis. Es ticu, ka pastāv sadarbība, mēs satikāmies un parunājāmies, un radās ideja. Ticu, ka tajā ir potenciāls, un mans darbs ir to saprast. Ja to saprotu, visi šie lēmumi – formāli un konceptuāli – ir tikai šī potenciāla konsekvences. Es patiešām ticu, ka, ja kāds strādā pie projekta piecus gadus, tajā viss jau ir. Tiešām domāju, ka esmu sava veida darbarīks fotogrāfu rokās.

Tas skan ļoti pieticīgi.

Nē, nē, man ir savs ego. Liels. Bet es tiešām ticu, ka [grāmata] nav mans vēstījums. Mans darbs ir klausīties. Ja pieļaušu kļūdu, grāmata būs slikta. Kad par savu darbu stāstīju Polijā, pēc prezentācijas pie manis pienāca kāds grafikas dizaineris un teica: “Tātad tavs darbs ir līdzīgs psihologa darbam.” Es patiešām tā jūtos. Ne tikai kā objekts, bet arī vēstījuma ziņā, [grāmata] ir struktūra. Svarīgākais ir to saprast un sajust. Es daudz runāju par visu šo loģisko grāmatu veidošanas daļu, bet strādāju ļoti intuitīvi, daudz domāju par sajūtām. Man ir ļoti svarīgi redzēt autoru un runāt ar viņu, redzēt, kas viņš ir par cilvēku, jo, izveidot grāmatu, kurai nav nekā kopīga ar tās autoru, man nozīmētu neveiksmi. Pat, ja tas ir ļoti objektīvs, klasisks stāstījuma veids, kur subjekts ir atdalīts no autora. Es nevaru izveidot grāmatu, kur tu redzi grāmatu, redzi autoru, bet neredzi saistību starp abiem. Ideāls piemērs ir Mateuša Sarello grāmata Bangas (Swell, kas angliski nozīmē gan bangas – lielu ūdens vilni, gan pietūkumu. – E. G.), kur viņš patiešām grāmatā ieguldījis lielu daļu sevis. Es vaicāju – tas esi tu vai neesi? Jo šis bija ļoti personīgs projekts par viņa emocionālo dzīvi, viņa šķiršanos no savas draudzenes.

Kas vēl? Es vienmēr runāju par konstrukcijām, koncepciju, visiem šiem sīkajiem lēmumiem, bet galu galā – fotogrāfijas ir pats svarīgākais. [Grāmatas veidošana] ir kā fotogrāfiju ierāmēšana. Tu vari to pielietot gudri, tu vari pievienot kādus elementus, kas palīdz skatītājam, tu vari viņam dod mājienus, kā nolasīt projektu, bet tas patiešām ir tikai desmit procenti [no kopējā darba]. Es patiešām ticu, ka par katru cenu jāizvairās no dizaina. Te nav vietas papildu estētiskām lietām, kam nav nekāda vēstījuma, kas nebagātina projektu. Man patīk, ja grāmatai ir vairāki slāņi, un, kad lēnām atklāj grāmatu, ir vajadzīgs laiks, lai atrastu nelielas detaļas, bet tām joprojām jābūt salasāmām un saprotamām. Es neatbalstu piegājienu – šī ir mana vīzija, un mani neuztrauc, vai citi to saprot, vai ne. Skatītāju vajag cienīt. Un es nedomāju, ka pastāv recepte, kā veidot grāmatu. Katrs fotogrāfs ir citāda personība, katrs projekts ir individuāls. No vienas puses, tas ir piedzīvojums. Dažkārt ir ļoti biedējoši stāvēt balta papīra priekšā. Tu nevari paredzēt, kā viss attīstīsies, un tu nevari ieplānot veiksmi.

Kad intervēju Markusu Šādenu (Markus Schaden), viņš teica, ka patlaban ir tik daudz fotogrāmatu, ka dažkārt ir daudz interesantāk redzēt grāmatas, kas apgriež noteikumus kājām gaisā, pretojas gaidāmajam. Ko tu par to domā?

Jā, es domāju, tas vienmēr tā ir bijis. Ir atšķirība – vērot realitāti vai kādu kopēt. Ja tu novēro, tu nospļaujies uz likumiem, jo tu esi patiess. Tā ir kaut kāda patiesība, ko centies pateikt. Pat, ja tas ir ārpus vispārpieņemtā, cilvēki tev noticēs, viņi tev sekos. Es patiešām ticu godīgumam.

Attēli ir mums visapkārt, mēs varam kopēt kādu, to nemaz neapzinoties.

Protams. Bet tagad es iebildīšu iepriekšteiktajam, ka nav nekā jauna. No vienas puses, tu centies atrast patiesību priekš sevis paša, no otras, tu esi daļa no daudz plašākas ainas, un ir labi zināt kontekstu. Ja tu gribi izveidot sarkanu grāmatu un tu zini, ka iepriekš jau bijis daudz sarkanu grāmatu, bet tas patiešām atbilst tavam stāstam, tā nav problēma. Tas nenozīmē – nedarīsim neko tādu, jo tas jau ir darīts iepriekš! Mēs vienmēr atrodamies starp galējībām, jāprot atrast vidusceļš. Stingra pārliecība, ko vēlies sasniegt, palīdz. Katram cilvēkam ir savs viedoklis, bet beigu beigās lēmumus pieņem tu pats.

Iepriekš strādāji kā grafikas dizainere komerciālā dizaina aģentūrā. Kā tu iesaistījies grāmatu veidošanā?

Es biju mākslinieciskā direktore, veidoju video, reklāmas kampaņas, kas man bija ļoti izglītojoši, jo guvu iemaņas, kā strādāt ar idejām. Tev ir ideja, un tad tu domā – taisām filmu. Okei, filmu taisīt nav jēgas, taisām plakātu vai ko citu. Bet visi zina, kāda ir reklāmas pasaule. Man ir draugi, kuri joprojām tajā strādā un dara savu darbu ļoti labi. Es nebiju pietiekami stipra. Nonācu līdz punktam, kad teicu – es vairs netieku galā, tas ir par daudz. Es aizgāju.

Es vienmēr gribēju izveidot grāmatu. Pirms tam biju veidojusi tikai vienu grāmatu – Slavomira Rumiaka (Sławomir Rumiak) Par mīlestību. Labākie no maniem sapņiem (Love book. The Best of my Dreams). Uzreiz pēc universitātes absolvēšanas. Man patiešām paveicās, ka tas notika laikā, kad sākās viss šis fotogrāmatu bums. Mans dzīvesbiedrs Rafals Milahs arī sāka domāt par grāmatas izdošanu. Tāpat kā Sputnik Photos organizācija, kur strādāju. Viss sakrita vienā laikā. Nezinu, kā būtu, ja es būtu nolēmusi sākt veidot grāmatas pirms desmit vai pēc divdesmit gadiem, bet man paveicās. Es vienkārši esmu veiksminiece (smejas).

Tu bieži strādā kopā ar Rafalu.

Mums tas bija ļoti dabisks process. Domāju, ka abi daudz esam iemācījušies. Es iemācījos, kā runāt ar fotogrāfiem. Veidojot pirmo grāmatu uzreiz pēc darba reklāmā, man bija vajadzīga ļoti konkrēta ideja. Es visu laiku uzdevu jautājumus. Viņam tai brīdī nebija skaidru atbilžu, viņš bija tikko pabeidzis projektu. Man vajadzēja iemācīties, kā jautāt, viņam – kā skaidri noformulēt savu ideju. Tie nevar būt tūkstoš vārdi. Protams, mēs konceptu vēlāk varam attīstīt, bet ir jābūt pamatidejai. Rafals arī ir studējis grafikas dizainu, mēs mācījāmies kopā. Ar katru nākamo grāmatu es sāku arvien vairāk runāt par fotogrāfiju un attēlu atlasi, un viņš domāja par dizainu, tas šķita ļoti dabiski. Viņa pēdējā grāmatā Uzvarētāji (The Winners) esmu pieminēta, bet es vairāk piedalījos kā konsultante, tā galvenokārt ir viņa ideja. Protams, mēs daudz runājam, un no tā rodas risinājumi.

Vai daudz fotogrāfu aicina tevi uzņemties dizainēt viņu grāmatas?

Polijā es šī iemesla dēļ bieži jūtos neērti. Polijas fotogrāfi visbiežāk vēršas pie manis, jo nezina citus dizainerus, droši vien viņi varētu strādāt kopā ar kādu citu. Man patiešām patīk, ka daži cilvēki vēršas pie manis, jo viņi zina manus darbus un viņiem patīk, kā strādāju. Ne tāpēc, ka viņi domā – okei, man vajadzīgs dizaineris, un es vaicāšu viņai, jo viņa zina, kā uztaisīt grāmatu. Man svarīgi, ka cilvēki izvēlas mani nevis tāpēc, ka protu strādāt ar InDesign, bet tāpēc, ka viņi zina manus darbus.