/ Arnis Balčus / Intervija

10 minūtes ar Reini Lismani

Reinis Lismanis (1992) dzimis Jūrmalā, bet jau vairākus gadus dzīvo un strādā Londonā, Lielbritānijā. Savos darbos viņš pievēršas fotogrāfisko procesu elementiem un metodēm, eksperimentējot ar krāsu un drukas tehnoloģijām, kā arī ar telpas iekārtojumiem. 2014. gadā absolvējis Braitonas Universitāti, iegūstot Tom Buckeridge fotogrāfijas balvu. Kopš 2012. gada piedalījies grupu izstādēs Itālijā, Ķīnā, Latvijā, Lielbritānijā, Slovēnijā, Šveicē un Ungārijā. Nesenākās izstādes Latvijā bijušas izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā 2017. gadā un Rīgas Fotomēnesī 2018. gadā. Šogad aprīlī Lietuvā izdeva Lismaņa fotogrāmatu T6031_T6061_T8001, bet nupat itāļu izdevniecība Skinnerboox laidusi klajā apjomīgu mākslinieka darbu apskatu Trial and Error.

Pastāsti, lūdzu, par grāmatas konceptu?

Pirmoreiz ideja par grāmatu radās, kad man 2015. vai 2016. gadā piedāvāja rīkot personālizstādi. Gribēju izveidot kaut ko, kas turpinātu dzīvot arī pēc izstādes. Savā praksē es pētu sistēmas un struktūras, galvenokārt uzlūkojot fotogrāfiskus un mākslinieciskus procesus. Esmu mēģinājis pētīt šo procesu “melnās kastes” un atvērtā, rotaļīgā veidā novietot dažādas aizkulises priekšplānā. Es uz to skatos arī plašākā kontekstā, domājot par to, kā mēs kā arvien digitālāka sabiedrība veicam savas izvēles un kas vispār ir mūsu kontrolē. Mani interesē arī tēmas par veiksmēm un kļūdām, par iznākumiem un procesiem, kā mēs līdz tiem nonākam. Grāmata principā kļuva par tādu kā tvertni vispusīgam mana darba pārskatam un šīm idejām.

Grāmatas atvērums. Foto – FK

Tev jau šogad iznāca viena grāmata. Kāpēc tik ātri izdod vēl vienu?

Tas gadījās pavisam netīši. Trial and Error grāmata kādu laiku jau fonā kustējās uz priekšu, kad gan tā personālizstāde, gan prezentācija 2018. gada Rīgas Fotomēneša ietvaros jau bija noslēgušās. Es nolēmu pieteikties Rīgas Fotogrāfijas biennāles rīkotajai balvai, un, man par pārsteigumu, NoRoutine Books no Viļņas izvēlējās manus darbus speciālbalvai. Tās ietvaros man bija iespēja izveidot maza metiena publikāciju ar 99 kopijām. Sākumā es vēl apsvēru šo iespēju kaut kā apvienot ar darbu, kas jau bija ieguldīts Trial and Error (grāmatai tobrīd jau bija izdevējs – Skinnerboox), bet pēc vairākām diskusijām kļuva skaidrs, ka apmierināt visas iesaistītās puses tā nebūs iespējams. Tā nu mēs nonācām pie diviem ārkārtīgi dažādiem piegājieniem un dažādām publikācijām. Tā jau vienmēr dzīvē notiek – mēnešiem ilgi nekas nenotiek un tad pēkšņi vienā brīdī sakrīt viss iespējamais.

Vai šo grāmatu varam uztvert arī kā jau esošo darbu apropriāciju?

Līdz šim nekad nebiju domājis par to apropriācijas kontekstā, bet mani arvien vairāk interesē pārveidošana, pārstrādāšana, nemitīgas izmaiņas un process, tā kā laikam jau tāda interpretācija ir saprotama. Mani interesē veidi, kā jau pastāvošs materiāls var tikt aktivizēts dažādos specifiskos kontekstos, tādēļ šķita dabiski grāmatu izmantot veidā, kas paplašina idejas par klasisku mākslas darbu katalogu.

Grāmatas atvērums. Foto – FK

Kas sagādāja vislielākās grūtības, izdodot grāmatu?

Jāsāk ar to, ka rediģēšana, protams, bija ļoti sarežģīta. Kad centies būt caurspīdīgs, atvērts un izrādīt darba procesu tādā veidā, kā es nolēmu to darīt, var būt grūti aptvert, ar ko lai sāk un kur beigt. Šajā gadījumā simtiem momentuzņēmumu, ko esmu safotografējis pēdējo nezin cik gadu laikā, bija centrāli grāmatas koncepcijā, bet man to kaut cik objektīva atlasīšana šķita teju neiespējama. Pateicoties maniem mākslinieku draugiem un lieliskā grāmatas dizainera Ota Metusalas darbam, kopīgiem spēkiem mēs spējām lietas pietiekami nofokusēt, lai tās kļūtu aptveramākas – kaut vai runājot tikai par iesaistīto loģistiku. Arī termiņu noteikšana un turēšanās pie tiem izrādījās sarežģītāka. Iesākumā biju plānojis, ka grāmata tiks izdota 2018. gada sākumā, bet te nu mēs esam, pusotru gadu vēlāk… Visi tehniskie aspekti, dizaina noslīpēšana, pārlasīšana, tekstu koriģēšana utt. ir ļoti garlaicīgi, laikietilpīgi un lielu koncentrēšanos pieprasoši procesi, tādēļ man bija ļoti svarīgi gūt padomus un sadarboties ar cilvēkiem ar lielāku pieredzi ar izdevniecību saistītās lietās.

Grāmatas atvērums. Foto – FK

Grāmata izskatās kā retrospekcija. Ko domā darīt tālāk?

Protams, grāmatā ietverta lielākā daļa no tā, ko dažu pēdējo gadu laikā esmu darījis, bet redzu to vairāk kā komatu, nevis punktu teikuma galā. Lielos vilcienos, es domāju, ka esmu atmetis domu par strādāšanu pie specifiskiem projektiem un vairāk plānoju fokusēties uz visaptverošiem konceptiem, kuros esmu ieinteresēts. Tādā gadījumā runa ir par spēju saglabāt svaigu skatu uz tām pašām vecajām problēmām un savu interpretāciju nemitīgu attīstību. Manuprāt, mani darbi šur un tur atzarojas, bet kopumā tās prakses saknes ir saglabājušās tādas pašas. Man ir svarīgi pakāpeniski attīstīt kontekstu, kurā darbi jūtas ērti.