Uldis Rudaks: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Agrāk cilvēkiem gribējās, lai viss notiek pēc iespējas ātrāk. Ar šo mūžīgo vēlmi saistīta lielākā daļa cilvēces izgudrojumu. Vēsturi tik smalki nezinu, bet domāju, ka arī gleznotāji, kuri pirms vairākiem gadu simteņiem pat kopā ar saviem palīgiem jeb mācekļiem bija spiesti mēnešiem ilgi strādāt pie lielformāta gleznām ar sīkām detaļām, sapņoja par iespēju to visu dabūt gatavu vienā mirklī, tik vien kā noklikšķinot pirkstu kauliņus. Ja par to gluži nedomāja paši gleznotāji, baidoties tādā veidā pazaudēt darbu, tad vismaz pasūtītāji, kuriem gribējās savus milzīgos apartamentus izrotāt ar neskaitāmām bildēm, kurās redzamas konkrētas ainavas, personas, notikumi utt. Tad nu nāca fotogrāfijas izgudrošana 19. gadsimtā un tās attīstība milzu ātrumā, liekot klikšķināt nevis pirkstu kauliņus, bet fotoaparāta slēdzi. Ja sākumā nonākšana līdz bildei bija garš process no ilgas un svinīgas sēdēšanas kameras priekšā līdz negatīva un gala produkta attīstīšanai tumšā telpā, tad tagad ar mobilajiem telefoniem ik mirkli tiek radīts milzīgs daudzums draņķīgu bilžu, liekot izplānotiem un nejaušiem šedevriem šajā gūzmā pazust. Cilvēki pat vairs netērē naudu, papīru un laiku, lai izgatavotu bildes taustāmā formātā un ielīmētu tās albumos vai ierāmētu – pietiek ar apskatīšanu datora ekrānā, ielikšanu sociālajos tīklos un, ja nu akurāt gribas šo bildi pie sienas, ir taču digitālie fotorāmji, kuros bildes var arī mainīt pēc sirds patikas.
Tāpēc mani kā cilvēku, kurš arī mūziku daudz labprātāk klausās koncertos un vinila platēs, uzrunāja šī fotogrāfija. Tieši tāpēc, ka tā pat neatgādina fotogrāfiju, bet vēl daudz senāku mediju – gleznu. Jāatzīst, jau vairs necerot atrast vienu bildi, kas mani sajūsmina un iedvesmo, jo tādu bijis pārāk daudz, šī izleca pavisam nejauši, gatavojot rakstu par rokgrupas Mašina Vremeņi līderi Andreju Makareviču, kuram Krievijā tagad iet grūti, un ieskatoties viņa feisbuka profilā. Uzklikšķinot uz mūziķa publicētās saites, nonācu pie vēl daudzām ķīniešu fotogrāfa Dona Honga-Oai (Don Hong-Oai) fotogrāfijām, bet pirmā – ar tiltu un putniem – tā arī palika pirmā. Vienmēr patikušas bildes, kuras pa vidu pārdala horizonts (lai cik tas nebūtu banāli), un kuru apakšējā daļā redzams augšējās atspulgs ūdenī. Senlaicīgs tilts ar kalnu un meža ainavu fonā varētu atrasties jebkurā pasaules malā un laikā, bet kur tie putni kā svētie staigā pa ūdens virsmu nevis lido vai peld? Un, kā piepildot Borisa Grebenščikova reiz dziedāto, ka “labākajās gleznās parasti nav seju”, – neviena paša cilvēka. Par spīti tam, ka Ķīnā viņu esot ārkārtīgi daudz. Ja vien tas, kurš rēgojas uz tilta, nav uz margām nosēdies vēl viens putns, bet smailes vidū apstājies cilvēks.
Izrādās, 1929. gadā dzimušais fotogrāfs sācis apgūt šīs mākslas pamatus jau septiņu gadu vecumā, bet pasaules slavu ieguvis tikai mūža nogalē. Pārējā laikā viņš bija studējis mākslu Vjetnamas Universitātē un pēc tam strādājis tur par pasniedzēju, Sarkanā Krusta uzdevumā arī daudz fotografējot Vjetnamā, Malaizijā un Francijā. Vēlāk Dons iepazinies ar Longu Činu-Sanu, slavenu fotogrāfu – “ķīniešu piktoriālisma” pārstāvi – un kļuvis par viņa skolnieku, kā arī, iespējams, labāko šī virziena pārstāvi. 1979. gadā vjetnamiešu un ķīniešu pēckara konfliktu dēļ fotogrāfs bija spiests emigrēt uz ASV bez naudas un angļu valodas prasmes. Sanfrancisko ķīniešu kvartālā Dons atvēra fotodarbnīcu, un par tur nopelnīto naudiņu viņš laiku pa laikam devās uz dzimteni, lai fotografētu. Savus darbus viņš pārdeva ielu tirdziņos – tās nebija vienkārši fotogrāfijas, kādas var tiražēt arī masveidā, – katras bildes pamata kopēšanai uz papīra izmantoti divi vai trīs negatīvi, pēc tam tās reizēm papildinātas ar glezniecības elementiem (mūsdienās to dēvētu par analogo fotošopu), paša autora parakstu hieroglifu valodā un viņa personīgo zīmogu. Kādā no ielu tirdziņiem Dona darbus pamanīja ietekmīgs Sanfrancisko galerists un sarīkoja pirmo izstādi, kas fotogrāfam atnesa pasaules slavu.
Tad nu lūk, laikā, kad kādreizējais gleznotāju sapnis viņu ilgā darba rezultātu sasniegt vienā mirklī ir kļuvis par iespējamu kuram katram, mēs atgriežamies pagātnē – daudz vērtīgāka šķiet ne vien glezna, kuras radīšanā ieguldīts milzu darbs, bet arī fotogrāfija, kas atgādina gleznu. Pat ja tā atrasta internetā, jo jāatzīst, ka fiziski turējis rokās kādu Dona Honga-Oai darbu gan neesmu, jo tie glabājas muzejos un personīgajās kolekcijās, turklāt 2004. gadā mākslinieks – pēdējais “ķīniešu piktoriālists” – jau atstājis šo pasauli.
Nez vai tas tilts, kas redzams bildē, vēl ir? Ej nu izstaigā visu milzīgo Ķīnu, lai to atrastu, jo šajā bildē tas izskatās tikpat nereāls kā mākslinieka fantāzijas radīts objekts gleznā. Visticamāk, reālistisku un krāsainu bilžu knipsētāji šo pat uzskatītu par tehnisku brāķi. Atnāktu saulainākā dienas laikā, lai bildē visu var normāli redzēt, un vēl paši ielīstu kadrā.
