Ritms un intonācija. Bilingvālu cilvēku problēmas

Antonam Čehovam ir stāsts Slepkavība. Tas tā nosaukts, jo tajā tiešām notiek slepkavība – banāla, stulba, nejauša, pārpratuma izraisīta slepkavība. Divi dievbijīgi brāļi dzīvo nekurienē, abi dogmatiski un paštaisni, abi viens otru necieš. Stāsts nerunā ne par kādu augstāku mērķi, tajā ir tikai nauda, paštaisnums, šaubas un mantkārība. Pat pati slepkavība stāstā nespēlē galveno lomu, mēs tāpat zinām, ka tā notiks. Svarīgākais stāstā ir vide (“..un palika atkal tumšs un tukšs, un iestājās tas pats klusums, kāds mēdz būt tikai stacijās, kas vientuļas stāv lauka vai meža vidū, kad gaudo vējš un nekas vairāk nav dzirdams, un kad apkārt ir jūtams šis tukšums, lēni plūstošas dzīves grūtsirdība..”) un varoņu rīcība. Čehovs labi pazīst savus varoņus, bet kā labs dramaturgs (un kas modernās literatūras vēsturē ir bijis labāks dramaturgs par Čehovu?) neiejaucas varoņu dzīvē. Viņi paši nonāk pie stāsta atrisinājuma, bez autora palīdzības. Autors ir tikai novērotājs, kas ieņēmis pareizo pozīciju – šajā gadījumā tā ir viņa slavenā intonācija. Arī atrisinājums nepārsteidz, emocijas kāpj, banāls patoss, šaubas. Protams, notiek pārpratums, kas līdzinās gandrīz vai likumsakarībai, un notiek slepkavība. Kā tautā teiktu: nervi! Slepkavas tiek sodīti. Tas arī viss. No Čehova vairāk gaidīt nevajag, un tāpēc arī viņu tā mīl un joprojām ciena. Ne bez patosa, taču, kā izteicās viens kritiķis, tas ir drīzāk lirisms, turklāt Čehovs to labprāt cenšas “aizslēpt”.

Es runāju par Čehovu, jo fotogrāfs Pols Greiems (Paul Graham, 1956) intervijā The Guardian atzīst, ka tieši “Antona Čehova stāsti, nevis citi fotogrāfi-priekšgājēji, iespaidoja [viņa] pasaules redzējumu”. Runāt par Čehovu nozīmē galvenokārt runāt par intonāciju. Dažkārt intonācija tiek pielīdzināta stilam, taču tas nebūtu precīzi. Piemēram, atsevišķai fotogrāfijai piemīt noteikta intonācija, taču ir grūti runāt par stilu kādā atsevišķā darbā.

Grūti pateikt, vai Čehova pieslēgšana savam argumentam ir tikai kārtējais mēģinājums būt “starpdisciplināram”, kā to pieprasa mūsdienu mākslas teorija, vai arī tā tiešām ir auglīga savstarpēja iespaidošanās, kas labu mākslinieku darbos ir ne tikai bieži sastopama, bet gandrīz vai obligāta.

Kad es skatos uz Greiema fotogrāfijām, mani, pirmkārt, interesē atsevišķu attēlu un fotogrāfiju sēriju intonācija, nevis Greiema stils kā tāds. Ja stils ir jāpiemin, tad to piesardzīgi varētu nodēvēt par the photography of the everyday jeb vienkāršu ikdienas vērojumu. Taču ar šādu formulējumu jāuzmanās, jo ar ikdienu kā tēmu nodarbojas pārāk daudz fotogrāfu, turklāt lielākoties pavisam neveiksmīgi. Tā vietā, lai parādītu ikdienu tādu, kāda tā ir, proti, garlaicīgu (dažādās šī vārda nozīmēs), daudzi jo daudzi fotogrāfi netiek tālāk par diletantismu (acīmredzot uzskatīdami, ka ikdiena ir vienkāršākais pētniecības objekts, kas neprasa daudz pūļu un profesionālisma) un nonāk nevis pie pētījuma par garlaicību, bet gan pie garlaicīgiem darbiem. Ar ikdienas pētījumiem pasaules fotogrāfijā nodarbojas tik daudzi, ka man ir slinkums pat sākt tos uzskaitīt. Ja turpinām runāt par Čehovu kā atskaites punktu, reti kuram fotogrāfam ir izdevies paiet malā un vērot pasauli, klusi slēpjoties aiz savas kameras.

Tajā pašā intervijā Greiems apgalvo: “Jau trīsdesmit gadu esmu uzņēmis fotogrāfijas (..) un pakāpeniski man ir kļuvis aizvien mazsvarīgāk, vai fotogrāfijas vistiešākajā veidā ir par kaut ko. Visvairāk es cienu tādu fotogrāfiju, kas izvelk kaut ko no tukša nekā” (..pulls something out of the ether of nothingness).

Vēl šķiet, ka Greiemam ir svarīgs sērijas ritms. Tā, piemēram, jaunākajā sērijā Does Yellow Run Forever?, kas nupat izdota arī grāmatā, redzam ainavas, kuru centrā ir varavīksne. Starp varavīkšņu portretiem Greiems ievieto arī fotogrāfijas ar guļošu meiteni, kas šķiet cieši aizmigusi. Katrā šādā attēlā meitene guļ citā istabā un arī gultasveļa katru reizi ir atšķirīga, dažādās spilgtās krāsās. Aizmigušās meitenes attēli mijas ar varavīkšņu ainavām, bet ritmu ik pa laikam izjauc fotogrāfijas ar tukšas pilsētas fasādēm, kas man šķiet pavisam liekas šajā sērijā. Mani interesē tikai meitene un dažādās, skaistās varavīksnes. Paliek iespaids, ka meitene noguļ visas tās skaistās ainavas, kuras viņa varētu piedzīvot, ja tikai nebūtu tik cieši aizmigusi. Varbūt viņai ir depresija? Varbūt viņa ir nostrādājusi 16 stundas, mazgājot traukus kādā netīrā restorānā uz kādas no tām dažām tukšajām ielām, kuras Greiems parāda it kā starp citu. To es nezinu, bet man patīk par to domāt.

Mani piesaista arī Greiema sērija Films. Ja tās būtu gleznas, tās varētu pieskaitīt ekspresionismam vai abstrakcionismam atkarībā no skatītāja mākslinieciskajām nosliecēm. Spilgti, taču pilnīgi plakani attēli. Var redzēt, ka Greiems ir strādājis tieši ar fotogrāfijas tehniku, aizmirstot par subjektiem, objektiem un naratīviem. Greiema sērijā Paintings redzami apzīmētu un nošvīkātu sienu tuvplāni, taču uzņēmumu dziļums ir pārāk liels – mēs jūtam attālumu starp sienu un kameru, tāpēc nosaukums Paintings man drīzāk šķistu piemērots tieši abstraktajai Films sērijai.

Manuprāt, veiksmīgākā Greiema sērija ir American Night – stipri pārgaismotas pilsētas ainavas, kurās baltā, uzspiestā gaisma atgādina ciešu miglu vai drīzāk biezu polietilēna plēvi, ar kuru it kā pārvilkta katra fotogrāfija. Cik var saskatīt caur šo miglaino izgaismojumu, attēlos ir redzami kādas lielpilsētas nabadzīgie rajoni, automašīnu vraki vai tukšas stāvvietas. Katrā bildē ir galvenais varonis, visbiežāk kāds melnādains klaidonis. Greiems sabojā sēriju ar pamīšus ieliktiem dzidriem vidusšķiras piepilsētu māju attēliem, kas izskatās tik sterili, ka nav šaubu – autors ir gribējis didaktiski norādīt uz pretstatu starp geto un piepilsētu. Man tas šķiet vairāk nekā pārspīlēti. Protams, te ir ritms, taču, ja es būtu autora redaktors, es izmestu laukā visas dzidrās fotogrāfijas un atstātu tikai miglainās – tās ir skaistas, tām ir sava konkrēta intonācija, varētu pat teikt, ka Greiems šajās fotogrāfijās ir sasniedzis to nepieciešamo krāsu koptoni (vai to sauc par fūzu?), kas tik nepieciešama gleznotājiem, tajā pašā laikā paliekot tikai un vienīgi par fotogrāfu un nelūdzot palīdzību glezniecībai.

Un tomēr Greiema sērijās ir pārāk daudz lieku, uzspiestu pretnostatījumu, vēlēšanās par katru cenu nodot politisku (vārda plašā nozīmē) ziņojumu. Tas ir pretrunā ar apgalvojumiem, kuros viņš kā iedvesmas avotus min ikdienību un Čehovu. Jo vairāk skatos uz Greiema darbiem un sēriju ritmu, jo vairāk man šķiet, ka ar Čehovu tam visam ir maz sakara.

Tiek uzskatīts, ka cilvēkiem, kas labi zina vairāk nekā vienu valodu, un it īpaši cilvēkiem, kas dzimuši bilingvālās ģimenēs, ļoti bieži ir grūtības atdalīt vienu valodu no otras. Tās pastāvīgi jaucas kopā, viena ieņem galveno lomu līdz brīdim, kad kaut kādu apstākļu dēļ cita valoda pārņem vadību. Sākotnēji cilvēks var pat izbaudīt šādu valodu sajaukumu, jo viņam šķiet, ka, apvienojot vairākas valodas, viņš var paplašināt savu vārdu krājumu un intonāciju klāstu. Tomēr vēlāk atklājas, ka tā vietā, lai iegūtu cerēto lingvistisko paplašinājumu, cilvēka valoda kļūst neskaidra, tā sapinas visās iespējās, ko piedāvā viņam zināmās valodas, un rezultāts ir neskaidrs un samocīts. Tad var mēģināt ar lielu piepūli atdalīt savas valodas, mācīties lietot tās atsevišķi un galu galā piedzīvot, ka katra no tām spēj kaut ko pateikt konkrēti un drosmīgi. Var paiet vēl kāds laiks, un nāksies saprast, ka šī valodu atdalīšana sniedz vēl vienu, iespējams, pašu svarīgāko priekšrocību – iespēju grūtos brīžos pāriet no vienas valodas uz citu. Galvā sabiezējusī doma pēkšņi citā valodā, kas piedāvā citu intonāciju klāstu, atšķetinās, viss saliekas pareizās vietās, un kļūst iespējams kaut ko skaidri formulēt bez apgrūtinošās starpdisciplinaritātes.

Tā es saredzu Greiema darbus – iespējams, viņš grib pateikt ar fotogrāfijas palīdzību to, ko nespētu izteikt citā valodā. Tomēr lielākajā daļā viņa darbos man ir grūti saskatīt viņa “the ether of nothingness”. Viņš man atgādina bilingvālu cilvēku, kas vēl tikai cenšas atdalīt valodas, lai beidzot izrunātu kaut ko svarīgu noteikti, asi un precīzi. Un lai Čehovs ir ar viņu! Labāku skolotāju iedomāties ir grūti.