/ Valentīno Bellīni / Foto stāsts

BIT ROT

“Patēriņa preces ir paredzētas izlietošanai un izzušanai; tās raksturo īslaicīgums un iznīcība; uz patēriņa precēm lieliem, kaut arī neredzamiem, burtiem rakstīts memento mori.”
(Zigmunts Baumans)

BIT ROT ir sarunvalodas termins, ko lieto datorizētā informāciju sistēmu vidē, runājot par datu nesējos vai programmatūrās uzglabātu datu pakāpenisku “sabojāšanos”. Šajā gadījumā koncepcija no virtuālās realitātes, kas veidota no bitiem un programmatūrām, ir pārcelta uz materiālo realitāti, kur darbojas cilvēki, lietas un vietas.

BIT ROT projekts seko starptautiskajai e-atkritumu pārvietošanai, meklē pierādījumus nelikumīgai e-atkritumu tirdzniecībai un likvidēšanai, kā arī dokumentē iesaistīto cilvēku stāstus, tomēr tas arī akcentē videi draudzīgas un ilgtspējīgas alternatīvas, kas jau tiek īstenotas daudzās valstīs.

Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu daudzums pieaug ātrāk nekā jebkuru citu atkritumu daudzums. Saskaņā ar UNEP (Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma) datiem pašlaik e-atkritumu apjoms svārstās no 40 līdz 50 miljoniem tonnu gadā, bet nākamās desmitgades laikā tas varētu pieaugt pat 500 reižu, it īpaši Indijā, Ķīnā un dažos Āfrikas reģionos, kur strauji attīstās tehnoloģiju nozare.

Tie ir bīstami atkritumi, kas satur vairākus desmitus cilvēka veselībai un videi kaitīgu vielu; tos ir grūti ilgtspējīgi likvidēt un to pārstrādei nepieciešama dārga tehnika. Tāpēc apmēram 80 % no attīstības valstīs (saraksta augšgalā ir Ziemeļamerika un Eiropa) radītajiem e-atkritumiem netiek likvidēti uz vietas, bet gan pārvesti, galvenokārt nelikumīgi, uz jaunattīstības valstīm, kur tos nelikumīgi likvidē. Bāzeles Konvencija, ko pieņēma 1989. gada 22. martā un kas stājās spēkā 1992. gada 5. maijā, paredz noteikumus bīstamo, tostarp elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, pārrobežu kustības un likvidēšanas kontrolei. Tomēr tā nav pietiekami efektīva, lai apkarotu noziedzīgās organizācijas, kas gūst peļņu no šo materiālu pārvietošanas starptautiskā līmenī.

Šajā projektā galvenā uzmanība ir pievērsta ārkārtīgajam mūsdienu sabiedrības patērnieciskumam. Tā ir sabiedrība, kas tur gūstā mūsdienu vergus, kuri spiesti dzīvot un strādāt kaitīgos apstākļos, un vienlaikus arī sevi paverdzina, meklējot aizvien jaunus tehnoloģiskus un inovatīvus produktus, lai apmierinātu savas vajadzības pēc ātruma un konkurētspējas. Sabiedrība, kurā patērētājs arvien cenšas izbēgt no garlaicības. Laime iestājas tad, kad mēs apmierinām savas mākslīgi radušās vajadzības, nevēlēdamies atzīt, ka mūsu izvēle ietekmē to cilvēku dzīvi, kuriem nav izvēles.

Valentīno Bellīni (Valentino Bellini, 1984) ir dokumentālais fotogrāfs. Pēc arhitektūras un urbānisma studijām viņš pievērsās fotografēšanai un dažus gadus strādāja mākslas foto drukāšanas uzņēmumā, bet pēc tam sāka strādāt patstāvīgi. Savos projektos viņš galveno uzmanību pievērš sabiedrības procesiem un to ietekmei uz apkārtējo vidi. Patlaban viņš dzīvo starp Palermo un Buenosairesu.