Visi latvju zemes fotogrāfi, savienojaties!
Viens no galvenajiem tematiem Arno Marnica rīkotajā 5. Latvijas fotogrāfu forumā, kas pagājušajā sestdienā norisinājās LKA Kultūras koledžā, bija Latvijas Fotogrāfu savienības dibināšana. Runa bija par organizāciju, kas risinātu visas lielās fotogrāfu pasaules problēmas – sākot ar sociālajām un beidzot ar radošajām. Foruma ietvaros notika arī diskusija, kurā spontāni tiku iesaistīts arī es, sējot šaubu sēklu savienības dzīvotspējai ilgtermiņā. Latvijas Fotogrāfu savienības dibināšana tomēr ir notikums, par kuru būtu vērts runāt arī ārpus sestdienas pasākuma.
Vispirms argumentēšu savu skepsi. Pirmkārt, savienības ir padomju laika mantojums, jo to uzdevums bija regulēt radošu cilvēku darbību, pretī piedāvājot dažādas iekārojamas privilēģijas – sociālās garantijas, valsts pasūtījumus, darbnīcas un pat dzīvokļus. Arī Latvijas Mākslinieku savienība un Latvijas Kinematogrāfistu savienība vairs nav pievilcīgas jauniem biedriem, jo nepiedāvā nekādas priekšrocības, izņemot brīvbiļetes uz dažiem muzejiem vai kino. Tātad visas vecās savienības darbojas kā senioru klubi, kur satikties un parunāt, taču šo funkciju veiksmīgi pilda arī fotoklubi vai citi saviesīgi pasākumi. Savienības arī vairs nespēj ietekmēt, kam tiek pasūtījumi, ko drīkst un ko nedrīkst izstādīt. Īsi sakot, mūsdienās savienībām nav ne varas, ne naudas.
Otrkārt, viena biedrība, tāpat kā viens žurnāls, festivāls vai izglītības iestāde nevar atrisināt visas foto nozares problēmas. Mēs ar fotogrāfiju saprotam ļoti plašu nozari – reklāmas, mākslas, kāzu, preses u.c. fotogrāfus, kuriem atšķiras uzdevumi, mērķi un darba apstākļi. Brīvajā tirgū mēģināt regulēt konkurenci, piemēram, izstrādājot kaut kādus industrijas standartus, ir bezjēdzīgi. Tirgus pats sevi regulē. Vienlaikus ir mākslas nozare, kas pārtiek no valsts, pašvaldību un privāto sponsoru dotācijām, un šeit ir citi spēles noteikumi. Mākslinieki ar līdzīgām interesēm jau tagad vienojas kopīgos projektos un institūcijās, lai realizētu savas ieceres, un spēj to paveikt daudz efektīvāk mazās grupās, nevis, veidojot lielas apvienības. Vienīgais saskarsmes punkts visiem fotogrāfiem ir sociālie jautājumi – nodokļu politika, profesiju klasifikators –, taču arī šeit ir atšķirības – vai fotogrāfam, kas salonā taisa dokumentu foto, arī pienāktos radošas personas statuss? Diez vai. Tātad fotogrāfija ir tik dažāda, ka vienoties pat nodokļu jautājumos varētu būt problemātiski. Līdz ar to savienība cenšas pārstāvēt tik plašas intereses, ka grūti definēt prioritātes.
Treškārt, patiesībā jau savienība ir nodibināta pērn decembrī, un tai ir valde sešu cilvēku sastāvā. No vienas puses, tas ir pluss, jo konkrēti cilvēki ir uzņēmušies iniciatīvu un jau izveidojuši juridisku pamatu. No otras puses, rodas sajūta, ka kaut kādi cilvēki jau ir radījuši sev institūciju, kurai nepieciešams audzēt biedru apjomu, lai nodrošinātu leģitimitāti pārstāvēt visu foto nozari sarunās ar politiķiem un naudas devējiem. Potenciāliem biedriem nav bijusi iespēja būt klāt no paša sākuma – dibināšanas sapulcē – un justies kā līdzvērtīgiem partneriem.
Ceturtkārt, savienības dibinātāji centās minimizēt personības faktoru, sakot, ka nav svarīgi, kas ir komanda un līderis. Tieši personības ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek Latvijas kultūrā. Kas ir cilvēki, kas pārstāvēs manas intereses? Vai es kā mākslas fotogrāfs uzticēšu pārstāvēt savas intereses kāzu fotogrāfam? Un kāpēc lai kāzu fotogrāfi man uzticētu savu interešu pārstāvniecību, ja man šī nozare ir vienaldzīga? Vai Latvijā ir kāds cilvēks, kam ne tikai uzticas visi fotogrāfi, bet nopietni uztver arī tie, kas veido kultūrpolitiku un pieņem lēmumus ministrijās, domēs un Saeimā? Ja šāds cilvēks būtu, tad daudzas foto nozares problēmas jau sen būtu atrisinātas.
Nevēlos norakt Latvijas Fotogrāfu savienības ideju jau pašā sākumā. Nešaubos, ka tās mērķi kopumā ir cēli. Pilnībā piekrītu, ka fotogrāfiem trūkst sava institucionālā lobija varas gaiteņos. Tomēr iegūt visas nozares uzticības mandātu ir patiesi utopiski, jo vienīgais, kas vieno, piemēram, mākslas fotogrāfu ar kāzu fotogrāfu, ir tehnika. Lai šāda savienība darbotos ilgstoši, tai būtu jāreducē savi mērķi līdz viena, diviem, varbūt trim uzdevumiem, vairāk pildot arodbiedrības funkcijas konkrētiem amata brāļiem, piemēram, mākslas fotogrāfiem, kuriem pensijas ir zem iztikas minimuma. Līdz šim savienībām un asociācijām, kas centušās apvienot visus fotogrāfus, bijis īss mūžs. Jo trūkst ne jau laivu, bet gan gudru, mērķtiecīgu kapteiņu.
