Toms Ķencis: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Pirms dažiem gadiem Ņujorkā, Modernās mākslas muzejā man bija izdevība redzēt Bernda un Hillas Beheru (Bernd & Hilla Becher) fotogrāfiju izstādi. Nelielo ekspozīciju veidoja dažas melnbaltu fotogrāfiju sērijas, kurās bija attēlotas kaut kādas vecas rūpnīcas. Vienlaikus iespaids bija pietiekoši spēcīgs, lai iedvesmotu mani pievienot savai kolekcijai pirmo un pagaidām vienīgo foto grāmatu – Beheru darbu apkopojumu Basic forms of industrial buildings (Industriālo celtņu pamatformas, Thames & Hudson, 2005). Vēl jo vairāk, par spīti atbilstošu prasmju un aparatūras trūkumam, kopš šīs izstādes esmu nereti stājies ceļmalās, lai pats mēģinātu fotografēt graudu kaltes, fabrikas un citas industriālas celtnes.

Tomēr nozīmīgākais, uz ko mani iedvesmoja un vēl arvien iedvesmo Beheru pāra fotogrāfijas, ir jauns skatījums uz fotogrāfijas, arhitektūras un estētikas attiecībām. Vienā teikumā – tā ir izpratne par to, ka dokumentāla seriāla tipoloģija inženiertehniskai funkcionalitātei rada estētiska skatījuma priekšnosacījumus. Beheru fotogrāfijas, balstoties 20. gadsimta pirmās puses vācu “jaunajā objektivitātē” un smeļoties iedvesmu 60. gadu konceptuālismā, dokumentē zūdošo industriālo mantojumu. Tie ir dažādi rūpnieciski un inženiertehniski objekti – raktuvju ēkas, graudu kaltes, ūdenstorņi, akmens šķembu ražotnes, tēraudlietuves un tamlīdzīgi. Beheri sāk šo sēriju 60. gados, kad daudzas no šīm 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā radītajām celtnēm Rietumeiropā un ASV ir zaudējušas savu nozīmi ražošanas veida izmaiņu dēļ. Tas ir zūdošs industriālais mantojums, pirms vēl ir izveidojies industriālā mantojuma jēdziens. Tās ir celtnes, kuru izskatu pilnībā nosaka to ražošanas funkcijas, arhitektoniski risinājumi bez neviena dekoratīva elementa. Varētu teikt, ka tās ir celtnes, kuras nav paredzētas skatienam. Tipiska Beheru fotogrāfiju ekspozīcija sastāv no deviņām vai 15 viena tipa celtņu fotogrāfijām. Katrā melnbaltajā attēlā (tādējādi izceļot arhitektonisko formveidi iepretim reālās dzīves krāsainībai, ko veido nolietojums, putekļi un rūsa) ir viens industriāls objekts, kas atrodas attēla centrā uz maksimāli neitrāla fona. Te lielākoties nav ne mākoņu, ne mašīnu, ne cilvēku. Vienas funkcijas objekti, iespēju robežās dokumentēti vienā rakursā, veido tipoloģiju, kuras ietvaros atklājas to kopīgais un atšķirīgais. Manuprāt, tieši tā izveidojas priekšnosacījumi estētiskam skatījumam, savā ziņā notiek brīnums jeb rodas skaistums. Šo celtņu radīšanā nekas tāds nav bijis paredzēts. Fotogrāfijas, kas celtņu attēlojumu atbrīvo no visa liekā, uzsverot tikai formu. Katrs attēls atsevišķi neko nenozīmē. Kopā tie no nekā rada mākslas darbu.