Volfgangs Tilmanss. Fotogrāfijas robežu nemitīga paplašināšana

“Manu darbu mērķis ir izveidot tādu pasauli, kurā es gribētu dzīvot.” Tā par savām fotogrāfijām izsakās Londonā dzīvojošais vācu fotogrāfs Volfgangs Tilmanss (Wolfgang Tillmans, 1968). 80. un 90. gados fotogrāfija Vācijā saistījās ar vēsu un ieturētu jūtīgumu, tolaik aktīvi darbojās ļoti konceptuāli un piktoriāli domājoši mākslinieki, piemēram, Andreass Gurskis (Andreas Gursky) un Tomass Rufs (Thomas Ruff). Vienlaikus parādījās amerikāņu fotodienasgrāmatas stils, kuram raksturīga intimitāte, emocionalitāte un demonstratīva privātās telpas publiskošana. Tas saistāms ar tādiem autoriem kā Nena Goldina (Nan Goldin) un Raiens Makginlijs (Ryan McGinley).

Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā Tilmanss nemitīgi pārvietojas starp saviem mākslinieciskās izpausmes paņēmieniem, arvien atrodot kaut ko jaunu. Tāpat arī viņš nepārtraukti maina savu atrašanās vietu starp Londonu, Berlīni, Ņujorku, Frankfurti un daudzām citām pilsētām. Tilmanss, kurš tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta 90. gadu pazīstamākajiem, ietekmīgākajiem fotogrāfiem, jau no sākta gala ir pārņemts ar domu sapludināt robežu starp modes un mākslas fotogrāfiju, starp formu un saturu. Pirmo izstādi mākslinieks sarīkoja 1988. gadā Hamburgas kafejnīcā Gnosa un jau pēc gada bija nodrošinājis sev fotogrāfa darbu tādos ievērojamos žurnālos kā i-D, Interview un Index. Jaunā fotogrāfa domubiedri tajā laikā skaitījās Jurgens Tellers (Juergen Teller) un Terijs Ričardsons (Terry Richardson), kuri līdz ar Tilmanu attīstīja žurnālu fotogrāfijas jaunās tendences. Ar laiku Tellers un Ričardsons vairāk pievērsās reklāmas fotogrāfijai, bet Tilmanss pasludināja sevi par mākslinieku. Kaut arī savu karjeru viņš sāka kā modes žurnāla i-D fotogrāfs, tomēr, pateicoties revolucionāriem dokumentālajiem darbiem, ātri vien ieguvis starptautisku atzinību. Viņa agrīnās fotogrāfijas izceļas ar tiešu jauniešu kultūras portretējumu, spēcīgi attēlojot individualitāti, seksualitāti, sava dzimuma mīlestību, draudzību, brīvību, eksperimentēšanu un sevis atklāšanu. 1992. gada sērija Love Parade satricināja mākslas tirgu, kurš, pēc britu kuratores Valas Viljamas (Val Williams) vārdiem, tolaik piedzīvoja kardinālas pārmaiņas: “Modes fotogrāfiju sāka atzinīgi novērtēt gan muzeji, gan galerijas, kā arī, kas ir vissvarīgāk, jaunu iedvesmu guvušie vizuālās mākslas pārstāvji viscaur Rietumu pasaulē. Kopš 90. gadu sākuma neatkarīgie žurnāli i-D un The Face atbalstīja fotogrāfus, kuri caur modes fotogrāfiju mēģināja iekļūt mākslas arēnā. Šo mākslinieku vidū īpaši izcēlās Volfgangs Tilmanss ar plaukstošo reiva subkultūras dokumentāciju, kurā viņš bija iesaistījies 1988. gadā Hamburgā.” ¹⁾ Ingram,Susan; Sark, Katrina. Berliner Chic: A Locational History of Berlin Fashion. Gutenberg press. 2011, p. 166–167. Pateicoties Tilmanam, ir mainījies skatījums uz modes fotogrāfiju, tā sāka pieņemt neizskaistinātu reālās dzīves un neveiklo momentuzņēmumu estētiku.

Tilmanss neievēro stereotipus un neizmanto stilistus, jo par saviem modeļiem visbiežāk izmanto nejauši satiktus cilvēkus – pagrīdes klubu apmeklētājus, bezpajumtniekus, nepilngadīgus narkotiku tirgoņus, prostitūtas u. c. Tilmana veidotais portrets ir vienlīdzīga sadarbība starp fotogrāfu un fotografējamo. Neraugoties uz to, ka viņa fotogrāfijas mēdz raksturot kā vienkāršas vai pārāk ikdienišķas, patiesībā tās ir rūpīgas un pārdomātas komunikācijas rezultāts.

“1989. gadā vai nedaudz vēlāk es sāku izmantot cilvēkus kā ideju iemiesojumus, tāpat arī kā viņu personīgo ideju aktierus. Tas man bija nepieciešamais sadarbības veids, lai būtu iespēja konstruēt vēlamo redzējumu. Drīz vien aptvēru, ka fotogrāfija ir labs veids, lai pasauli redzētu tā, kā pašam labpatīk. Piemēram, tuvības ainas. Ir dīvaini jautāt cilvēkiem – Vai jūs varētu viens otru apskaut? Bet, tiklīdz tev rokās ir kamera, visi nekavējoties piekrīt, jo viņi saprot, ka tas ir pietiekami atbilstošs iemesls. Patiesībā šī ir viena no lietām, kas man visvairāk patīk fotografēšanā, kuru es arī piekopju, kopš esmu to konstatējis: kamera nodrošina labu ieganstu, lai būtu atļauts paskatīties.” ²⁾Kernan, Nathan. What They Are – A Conversation With Wolfgang Tillmans (2001) http://www.americansuburbx.com/2013/12/interview-conversation-wolfgang-tillmans-2001.html

Tilmanss ir arī izdevis vairāk kā 30 fotoalbumu. Viņa pirmo fotogrāmatu jau 1995. gadā izdeva ievērojamā vācu izdeviecība Taschen, kas lielākoties izdod plaša patēriņa izdevumus. Būtisks pavērsiens Tilmana karjerā ir 2000. gadā saņemtā Tērnera balva – viens no prestižākajiem vizuālās mākslas apbalvojumiem britu māksliniekiem, kas jaunāki par 50 gadiem. Balva tiek piešķirta par izcilu un inovatīvu māksliniecisku sniegumu iepriekšējā gada laikā. Turklāt Tilmanss ir pirmais fotogrāfs, kurš saņem šo balvu. Šajā laikā Tilmanss sāk krasi mainīt savu mākslinieciskās darbības virzību, meklējot jaunus izteiksmes veidus. Ja 90. gadu darbus var uzskatīt par jauniešu kultūras hroniku, tad 2000. gada darbi – no Losandželosas nakts ainām līdz nelieliem augiem logos – iemieso gandrīz klasisku skaistumu ar ikdienas poētikas slavināšanu, spējot ieraudzīt skaistumu jebkur: saburzītā T-kreklā, netīros nospiedumos uz stikla, nepabeigtās brokastīs u.c. No lielformāta darbiem ar augstu izšķirtspēju Tilmanss pārgāja uz eksperimentiem ar gaismu un abstraktām formām. Viņa interesi sāk saistīt pats fotogrāfijas tapšanas process, fotopapīra struktūra un īpatnības, fotogrāfija kā materiāls objekts, nevis attēlošanas līdzeklis. Viņa darbi it kā jautā, kas vēl var būt fotogrāfija. “Esmu attīstījis savu redzējumu, ar kuru vēlos dalīties. Man ir svarīgi to reprezentēt galvenokārt tādēļ, ka jūtu, ka tas vēl nekur nav pienācīgi pārstāvēts.” ³⁾Schuman, Aaron. Master of the universal // ARTReview, July/August 2004, cover and pp. 48–57 (interview). Tilmanss neierobežo sevi ar noteiktām tēmām vai tehniku. Izstādot savas fotogrāfijas, viņš mēdz uzņemties arī kuratora pienākumus, prezentējot fotogrāfijas visdažādākajos formātos, novietojumos un secībā. Visbiežāk attēli eksponēti bez rāmjiem un vienkārši pielīmēti pie sienas.

Viens no pēdējiem iespaidīgākajiem Tilmana darbiem ir video instalācija Arhitektu grāmata (Book for Architects, 2014). Tajā apkopotas 500 fotogrāfijas, kas uzņemtas, apbraukājot 37 valstis piecos kontinentos. Tilmanam ir svarīgi parādīt arhitektūras sarežģītību, iracionalitāti, neprātu un vienlaikus visaptverošo skaistumu. Attēlos redzamie panorāmas skati, ainavas, interjera elementi, dažādas arhitektūras nianses, fasādes, ielu ainas konstruē ļoti personisku laikmetīgās arhitektūras portretu. 2015. gadā Tilmanam piešķirta prestižā Hasselblad Masters Award balva, ko katru gadu piešķir par nozīmīgiem sasniegumiem fotogrāfijā.

18. jūnijā 19.00 kim? Laikmetīgās mākslas centrā atklās izstādi Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju, kurā būs skatāmi arī Volfganga Tilmana darbi. Izstāde norisinās Europride 2015 programmas ietvaros.