Edvarda Steihena dažādās sejas

Edvards Steihens (Edward Steichen, 1879–1973) tiek uzskatīts par vienu no produktīvākajiem, daudzšķautņainākajiem, ietekmīgākajiem un pretrunīgākajiem māksliniekiem visā fotogrāfijas vēsturē. Reti kurš fotogrāfs var sacensties ar Steihena spēju iemiesoties tik dažādās lomās, tik pēkšņi mainīt darbības virziena stilu un strādāt ar tādu vērienu, gūstot panākumus jebkurā žanrā. Tāpat arī ne katrs fotogrāfs var lepoties ar tādu sava vārda nozīmes paplašinājumu, kā tas bija Steihena gadījumā – tikt viņa nofotografētam nozīmējis tikt “steihenizētam”. Vairāk nekā pusgadsimtu Steihens bija novators un fotogrāfijas robežu paplašinātājs. Liriskas impresionisma ainavas jaunībā, drosmīgi formālie eksperimenti un izteiksmīgi portreti pusmūžā, heroiski dokumentāli projekti un tematiskas izstādes brieduma periodā veido satriecošu individuālu ieguldījumu uz kopējā fotogrāfijas sasniegumu fona.

Dzimis Luksemburgā, Steihens divu gadu vecumā kopā ar vecākiem emigrēja uz ASV. Ar fotogrāfiju sāka aizrauties jau pusaudžu gados. Patstāvīgi studējis arī gleznošanu un mākslas vēsturi. Viņa galvenie iedvesmas avoti tajā laikā bija angļu mākslinieks, mitoloģisku un alegorisku gleznu autors Džordžs Frederiks Votss (George Frederic Watts), franču gleznotājs, viens no impresionisma pamatlicējiem Klods Monē (Claude Monet) un angļu gleznotājs Džeimss Ebots Maknīls Vistlers (James Abbott McNeill Whistler), kurš tiek uzskatīts par vienu no simbolisma un impresionisma priekšgājējiem. Jaunais Edvards neizlaida nevienu sava iecienītā fotogrāfa Alfrēda Štiglica (Alfred Stieglitz) veidoto Camera Notes (1897–1903) izdevumu. Viņš atklāja piktoriālismu, saprata, ka fotogrāfija ir kaut kas vairāk par vienkāršu realitātes kopēšanu. Šajā laikā sāka veidoties agrīnais Steihena stils – izplūdušie cilvēku silueti, pilsētu un dabas dūmakainās ainavas, neskaidrie, it kā bezsvara fragmenti, nemateriālas telpas sajūta, maigais fokuss utt. Ņemot vērā, ka Steihens sākumā bija gleznotājs un pēc tam piktoriālisma fotogrāfs, kurš vienlaikus izmantoja dabisko apgaismojumu un uzstādījumus, viņa veidotās fotogrāfijas līdzinājās gleznām. Meklējot iespējas apliecināties, Steihens regulāri sūtīja savus darbus uz ikgadējām Čikāgas Mākslas institūta izstādēm. Uzcītība vainagojās ar panākumiem. Viņa iesūtītos attēlus atzinīgi novērtēja visnotaļ kompetentā žūrija, kuras sastāvā bija arī atzīti foto mākslas meistari – Klarenss Vaits (Clarence H. White) un Alfrēds Štiglics. Starp pasaules līmeņa fotogrāfijām īpaši izcēlās jaunā Edvarda momentuzņēmums ar nosaukumu Dīķis (The Pool, 1900). Pēc diviem gadiem Štiglics šo darbu nodēvēja par izcilu meistardarbu un iegādājās savā kolekcijā. Interesanti, ka tālaika amerikāņu kritiķi un mākslas zinātnieki pārmetuši Vaitam un Štiglicam, ka viņi pārāk bieži Steihena darbus dēvē par šedevriem, bet velti, jo cītīgais darbs tolaik aktuālā piktoriālisma tradīcijas ietvaros nodrošināja lielus panākumus ne tikai viņa dzīves laikā. 2006. gadā viens no viņa agrīnajiem attēliem Ezers mēness gaismā (The Pond—Moonlight, 1904) tika pārdots izsolē par 2 900 000 dolāriem, tolaik kļūstot par dārgāko fotogrāfiju vēsturē.

1902. gadā Steihens sāka aktīvi piedalīties Alfrēda Štiglica vadītajā grupā Photo-Secession – vienā no ievērojamākajām Amerikas vadošo fotogrāfu organizācijām. Steihens veidoja žurnāla Camera Work dizainu, kurš vairākus gadus bija viens no populārākajiem fotogrāfijai veltītajiem izdevumiem ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā. Žurnālā visbiežāk reproducēja tieši Steihena darbus. Pēc dažiem gadiem viņi kopā ar Štiglicu nodibināja Photo-Secession mazo galeriju, kas vairāk zināma ar nosaukumu 291. Tur veidotās izstādes veicināja fotomākslas līdzvērtību ar glezniecību un tēlniecību. Tikpat svarīgi, ka Štiglics šo telpu izmantoja arī, lai iepazīstinātu Ameriku ar Eiropas avangarda māksliniekiem – Anrī Matisu, Marselu Dišānu, Pablo Pikaso, Ogistu Rodēnu, Polu Sezānu u. c.

Steihens jau skaitījās visnotaļ atzīts gleznotājs un fotogrāfs gan Amerikā, gan ārvalstīs, kad 1923. gadā viņam piedāvāja vienu no prestižākajiem amatiem komerciālās fotogrāfijas sfērā – būt par Vogue un Vanity Fair galveno fotogrāfu. Tajā laikā darbs modes žurnālos tika uzskatīts par augstās mākslas ideālu nodevību, bet Steihens patiesi ticēja, ka komerciālā fotogrāfija arī var būt mākslinieciska. Neaizmirsīsim, ka Steihens darbojās fotogrāfijas attīstības pirmajās desmitgadēs, un tieši viņš ieviesa daudzu jaunu izteiksmes formu, kas vēlāk kļūst par foto mākslas klasiku. Tajā laikā no fotogrāfijas gaidīja tēlu idealizāciju. Arī mūsdienās joprojām daudz fotogrāfijas cienītāju uzskata, ka skaista fotogrāfija ir tikai tāda, kurā attēlotas ierasti estetizētas ainas un objekti – saulriets, skaista, smaidoša sieviete utt. 1915. gadā Steihens nofotografēja piena pudeli uz dzīvojamā nama ugunsdzēsības kāpnēm, radot pilnīgi citu priekšstatu par to, kas ir lieliska fotogrāfija. Kopš 1920. gada nopietni fotomākslai pievērsušies fotogrāfi sāka attālināties no tradicionāli jaukajiem un liriskajiem sižetiem, apzināti pievēršoties banālajam, bezgaumīgajam un pat garlaicīgajam.

Darbojoties Vogue, Steihens izstrādāja pats savu fotografēšanas stilu, izskaužot no attēla svešķermeņus un attīstot modeļu plastiskumu. Leģendārās amerikāņu izdevniecības Condé Nast vadītājs Kondē Nests, salīdzinot Steihena veikumu ar tolaik populāro modes fotogrāfu Alfrēdu Mejeru (Alfred Meyer), norādījis, ka: “Meijera attēlos sievietes atgādina modeles, bet Steihena fotogrāfijās katrā modelē redzama sieviete”. ¹⁾Shinkle, Eugenie. Fashion as Photograph: Viewing and Reviewing Images of Fashion. I. B. Tauris, London, 2008, p. 202. Apskatot izstādi Edward Steichen: In High Fashion, kura 2009. gadā tika demonstrēta Ņujorkas Starptautiskajā fotogrāfijas centrā, Forbes žurnāliste Rakele Laneri Steihena darbus raksturoja kā izsmalcinātus modernisma meistardarbus. ²⁾Laneri, Raquel. Steichen’s Art Of Fashion. – http://www.forbes.com/2009/01/23/edward-steichen-photography-oped-cx_rl_0123laneri.html

Kaut arī fotogrāfijas vēsturē Eduarda Steihena vārds iezīmējies ar leģendāro sava laika personību – Volta Disneja, Gerija Kūpera, Rūdolfa Valentīno, Marlēnes Dītrihas, Tomasa Manna, Igora Stravinska, Džordža Bernarda Šova,Vintstona Čērčila, Anrī Matisa u. c. – portretiem, viņš bija arī ievērojams kurators, veidojis vairāk nekā 40 vērienīgu izstāžu. Steihens viens no pirmajiem sāka eksperimentēt ar krāsu foto. Viss, ko viņš darīja, veicās lieliski. Viņa portfolio ietilpa visas tēmas – arhitektūra, ainava, teātris, dejas, karš. Otrā pasaules kara laikā viņš strādāja ASV jūras kara flotē par foto žurnālistu. Steihens kopā ar savu fotogrāfu komandu uzņēma dažas no neizmirstamākajām kara fotogrāfijām. Papildus fotožurnālista darbam Steihens izmēģināja roku arī kino režijā, un viņa filma Karojošā lēdija (The Fighting Lady, 1945) ieguva Amerikas Kinoakadēmijas balvu. Steihens kā pārliecināts humānists cerēja, ka, atklājot skatītājiem kara patieso seju, nostiprinās viņu iedzimto pacifismu. Tomēr viņam nācās vilties – pret kara attēliem skatītāji bija diezgan vienaldzīgi. Pēc izstādes apmeklējuma cilvēki aizmirsa redzēto un atgriezās savos ikdienas darbos. Tiecoties pēc tā paša mērķa, bet izmantojot daudz iespaidīgāku metodi, Steihens, kurš tolaik jau bija kļuvis par Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) Fotogrāfijas departamenta vadītāju, noorganizēja vienu no pasaulē vērienīgākajām izstādēm Cilvēku dzimta (Family of the Man, 1955). Steihens vērsās pie dažādām fotogrāfu organizācijām visā pasaulē, lūdzot atsūtīt attēlus, kuros būtu vērojama cilvēku ikdiena dažādās tās izpausmēs. No visiem pasaules nostūriem atnāca vairāk nekā divi miljoni attēlu, Steihens atlasīja 500 fotogrāfiju. Izstāde kļuva par tādu kā estētisku manifestu, vizualizējot miera ideju un cilvēces vienotību. Steihens šo projektu nodēvējis par pašu nozīmīgāko darbu savā karjerā. Vēlāk izstādes katalogā, kas iznāca vairāk nekā miljonu lielā tirāžā, Steihens rakstīja, ka tas bija “pats ambiciozākais un sarežģītākais foto mākslas projekts, kāds jebkad ticis radīts.” Steihenam raksturīgais drosmīgais humānisms caurstrāvoja viņa darbību un uzskatus visu dzīvi. Jau 19 gadu vecumā, savas dzimšanas dienas svinībās uzrunājot klātesošos, Steihens teicis: “Kad es sāku interesēties par fotogrāfiju, man bija svarīgi, lai to uzskatītu par mākslu. Tagad mani tas vairs neuztrauc. Fotogrāfijas galvenā misija ir palīdzēt cilvēkam saprast cilvēku un pašam sevi.” ³⁾Kroes, Rob. Photographic Memories: Private Pictures, Public Images, and American History. Dartmouth College Press. 2007. p. 117

No 27. jūnija līdz 6. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls būs apskatāma vērienīga Edvarda Steihena darbu izstāde Edvards Steihens. Fotogrāfija, kurā būs redzamas 86 Edvarda Steihena oriģinālfotogrāfijas. Tās aptver būtiskākos autora radošās darbības aspektus – no agrīnā posma piktoriālajiem darbiem, ikoniskajiem slavenību portretiem un modes fotogrāfijām līdz ikdienas dokumentācijai un ģimenes albumam ar radinieku un draugu attēliem, kuru vidū ir arī fotogrāfa Alfrēda Štiglica un dzejnieka Karla Sendberga portreti.