/ Jānis Taurens / Recenzija

Poētika/antropoloģija

.. par spīti nejēdzībām, kuras satraucoši bieži notiek piecās sestdaļās tieslietu šādās, tādās un vēl kādās tiesās, nolasot spriedumus, man, neraugoties uz visu manu naidu pret tiesnešu kļūdām, patīk glītie likumkalpu ģērbi (pat giljotīnas pakājē, gaidot soda izpildīšanu). Melns tērps, kas piešķir justīcijas kalpiem staltu stāju, izveicīgi pielāgojot apkaklīti un kaklautu, sēžu laikā – mantija, kurai ir iznesīgs kritums – tas viss priecē manu iztēli, ja ne mani pašu.
(Pols Verlēns. Mani cietumi, IX)

Poētisku skatījumu uz lietām labi raksturo Vērlēna rindas, kurās viņš apraksta krāšņos tiesas kalpu tērpus, neskatoties uz to, ka pašam piespriests divu gadu cietumsods. Vārdos jaušams rūgtums (nejēdzības piecās sestdaļās tieslietu) un reizē viegla ironija (priecē dzejnieka iztēli, ja ne viņu pašu). Fotogrāfijas dokumentalitāte gan, šķiet, vedina uz objektīvāku lietu vērojumu, tādu kā sociālantropoloģisku pētījumu, kurā pētnieka viedoklis paliek fonā. Ja mēs novilktu asi, kuras vienā galā atliktu poētisku, bet otrā – antropoloģisku skatījumu, tad lielākā daļa fotogrāfiju ar tām piemītošo īpašo, brīžiem pat it kā izzūdošo dokumentalitāti atrastos starp šiem diviem punktiem 1)Kā Rozalinda Krausa parādījusi Timotija O’Salivana Piramīdu ezera tufa kupolu (Nevadas štats) gadījumā – pat viens uzņēmums atkarībā no tā, kā un kur tas ir nodrukāts, var atrasties dažādās vietās uz šīs poētikas–antropoloģijas (precīzāk, ģeoloģijas) ass. . Latvijas fotogrāfijas diskursā gan dominē dažādas poētikas variācijas, piemēram, Egona Spura pazīstamās Rīgas priekšpilsētu fotogrāfijas iezīmē pavērsienu līdz tam par marginālām atzītu pilsētas teritoriju un to apbūves izpratnē (varētu teikt – notiek to melnbalta poetizācija), skarbāki (objektīvāki?), ja izvēlamies nesenākus darbus, ir Arņa Balčus uzņemtie Zilupes attēli, kas līdz ar citiem artefaktiem nesen bija aplūkojami fotogrāfu grupas izstādē Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Kur uz šīs ass atrodas Andreja Strokina izstāde Cilvēki kāpās, kas veltīta Bolderājai un Daugavgrīvai un kas, iespējams, netieši apspēlē Alberta Bela romānu Cilvēki laivās 2)Starp citu, romāna epigrāfā ir likts šāds teikums: “Tā nav vēsturiski apliecināta grāmata, bet gan brīva fantāzija par kuršu tēmu.” ?

Skats no Andreja Strokina izstādes Fotomuzejā
Skats no Andreja Strokina izstādes Fotomuzejā

Antropoloģiskam skatījumam ar fotogrāfiju, artefaktu un tekstu palīdzību vajadzētu radīt konceptuālu karkasu, kurā šīs pašas fotogrāfijas, artefakti un teksti mums sniedz noteiktus faktus (fakti nepastāv paši par sevi, bez teorijas, kura pasaka, kas tad ir fakts un kas tāds nav). Andreja Strokina izstāde ar vienāda izmēra bildēm glītos koka rāmīšos Latvijas fotogrāfijas muzeja pirmajā zālē un līdzīgām bildēm un artefaktiem teatrāli inscenētā tumsā stāvu augstāk it kā pārstāvētu objektīvāku jeb antropoloģiskāku skatījumu (formāli līdzinoties minētajai Balčus darbu sērijai), jo mēģina uzbūvēt stāstu, kas radītu kontekstu attēliem (fragmentārai nejaušu faktu fiksācijai). Tomēr atbilde nav tik vienkārša, kā šķiet…

Turpināšu ar nelielu atkāpi. Pēc izstādes atklāšanas devos Bolderājas virzienā – braucu ar trešo autobusu uz Zunda dārzu, kur piedalījos sarunā par Hardiju Lediņu, kas pazīstams ar viņa un domubiedru organizētajiem gājieniem uz Bolderāju. Pats esmu Bolderāju izstaigājis krustu šķērsu astoņdesmitajos gados, uzreiz pēc Arhitektūras un celtniecības fakultātes beigšanas nonākot Pilsētprojekta pilsētbūvniecības nodaļā (mana pirmā patstāvīgā rajona plānojuma skice, par laimi – nerealizēta). Tātad “antropoloģisku faktu” man netrūka, turklāt izstādē satiku senu paziņu un Bolderājas aktīvistu – Volodju jeb Zaļo (Vladimiru Jakušonoku), kuram lūdzu pastāstīt par fotogrāfijās redzamajām vietām. Karjers, kurā notiek peldes, padomju armijas personālam uzceltā daudzstāvu celtne, no kuras veikts miglainais Bolderājas uzņēmums, sarkanais (vai oranžais?) kuģis, kura attēls iegūts slēgtā un apsargātā zonā, notiesātais ar madonnas tetovējumu uz muguras (“Kā Andrejam izdevies pierunāt viņu fotografēties?”), pareizticīgo baznīca ar rūpīgi uzrakstītiem vārdiem, pa vienam, reti – diviem uz viena ķieģeļa (vārdu locījums norāda, ka tie ir sveces ziedojušie cilvēki), dzeltenā mašīna bija Voleros, bet kafejnīcu Volodja neatpazina, utt. (Varbūt kaut ko esmu sajaucis.)

Andrejs Strokins. No sērijas "Cilvēki kāpās"
Andrejs Strokins. No sērijas “Cilvēki kāpās”

Vēlme izmantot savdabīgus gida pakalpojumus 3)Rakstot iepriekšējo recenziju par ISSP Skolas izstādi uz Noasa, nejauši satikts pavadonis man bija Laura Prikule. , lai arī šo iespēju noteica gadījums, kaut ko liecina par fotogrāfijām un izstādi kopumā. Proti, tā vairāk meklē poētiskas kāda Rīgas rajona impresijas, nevis ar apzināti virzīta skatiena palīdzību iedziļinās pilsētas nogabalā (noteiktu un būtisku Bolderājas aspektu, piemēram, tās koka arhitektūra, šeit trūkst). 4)Poētiska skatījums it kā neprasa “gida” pakalpojumus, tomēr pat dzeja tiek komentēta un, piemēram, Dantes “Dievišķo komēdiju” interesanti lasīt gan tikai kā spožu un drausmu tēlu galeriju, gan iedziļinoties detalizētos komentāros. (Danti izvēlējos tāpēc, ka tas ir pats raksturīgākais šādu divu – īstenībā pat vēl vairāku – lasījumu paraugs.) Tomēr pati Strokina poētika nav oriģināla, tā iet “padomju Aristoteļa” pēdās – ar šo frāzi apzīmēju kolektīvus priekšstatus, kas nosaka interesi par neseno padomju pagātni, tās artefaktiem, padomju modernisma un tipveida arhitektūru, tās drupām (arī nosēdumiem cilvēku apziņā un varbūt sejās).

Skats no Andreja Strokina izstādes Fotomuzejā
Skats no Andreja Strokina izstādes Fotomuzejā

Teiktais gan vairāk attiecas uz pirmās zāles ekspozīciju, stāvu augstāk pustumsā aplūkojamās bildes it kā atkāpjas fonā un centrā parādās izgaismota, atrasta un apbružāta grāmatiņa Корабли моего детства (tulkoju tiem, kam šī ir jau zudusī pasaule – Manas bērnības kuģi). Attēlam uz grāmatas vāka un nosaukumam vismaz tiem, kam kuģi zēna gados kaut ko nozīmēja (es piederu šai nelielajai cilvēces daļai), vajadzētu norādīt uz izstādes piederību vīrišķās fantāzijas, nevis dokumentālās literatūras, atvainojiet – fotogrāfijas žanram. Šajā vietā – gan izstādē, gan rakstā – man ienāca prātā doma: kāds būtu sievietes skatījums uz Bolderāju? Varbūt kāda no Heilijas Ņūmenas foto projekta Rubbernecking dalībniecēm – mēs toreiz 2006. gada 18. martā aizklīdām arī līdz Bolderājai – varētu savā arhīvā atrast tolaik uzņemtās bildes? Iespējams, tur būtu kāds vientuļš un skumjš suns, kas krata galvu…

Bet pietiek – esmu novirzījies no temata, lai arī pats Cilvēku kāpās autors, ekspozīcijas beigās ievietojot fotokameru, kas projicē attēlu uz sienas, vedina uz jēdzienu un stāstu apvēršanu. Bet varbūt ar to Andrejs Strokins gribējis norādīt, ka arī poētikas un antropoloģijas pretstats ir nosacīts – vai gan sociālantropologi nav tie paši dzejnieki, kam tikai pantmēri tik viegli nedodas rokās? Arī viņus taču interesē apkaklīte un kaklauts, un mantija, kurai ir iznesīgs kritums. Tādējādi fotogrāfiskā attēla poētika viegli kompensētu tā antropoloģisko nepietiekamību, un jautājums būtu tikai par to, kādu poētiku izvēlēties.

   [ + ]

1. Kā Rozalinda Krausa parādījusi Timotija O’Salivana Piramīdu ezera tufa kupolu (Nevadas štats) gadījumā – pat viens uzņēmums atkarībā no tā, kā un kur tas ir nodrukāts, var atrasties dažādās vietās uz šīs poētikas–antropoloģijas (precīzāk, ģeoloģijas) ass.
2. Starp citu, romāna epigrāfā ir likts šāds teikums: “Tā nav vēsturiski apliecināta grāmata, bet gan brīva fantāzija par kuršu tēmu.”
3. Rakstot iepriekšējo recenziju par ISSP Skolas izstādi uz Noasa, nejauši satikts pavadonis man bija Laura Prikule.
4. Poētiska skatījums it kā neprasa “gida” pakalpojumus, tomēr pat dzeja tiek komentēta un, piemēram, Dantes “Dievišķo komēdiju” interesanti lasīt gan tikai kā spožu un drausmu tēlu galeriju, gan iedziļinoties detalizētos komentāros. (Danti izvēlējos tāpēc, ka tas ir pats raksturīgākais šādu divu – īstenībā pat vēl vairāku – lasījumu paraugs.)