Intervija ar Adamu Golferu

Kā novilkt robežu starp individuālo un kolektīvo vēstures pārdzīvojumu? Kur beidzas fakti un sākas interpretācijas? Šie ir daži no jautājumiem, kas interesē amerikāņu fotogrāfu Adamu Golferu (Adam Golfer, 1985). Viņš vairāk nekā septiņus gadus fotografējis un krājis materiālus, lai izstāstītu stāstu par savu ģimeni – ebrejiem no Eiropas, kas pārdzīvojuši holokaustu un pārcēlušies uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā pašā laikā šī sērija arī vēsta par ebreju tautas likteni – ciešanām, piespiedu emigrāciju, kurai vēlāk, pēc kara, sekoja Izraēlas valsts izveide, bet arī tā radīja atkal jaunus konfliktus. Adams ir pārliecināts, ka nav iespējams runāt par vienotu vēsturi, pastāv tikai dažādi skatījumi par pagātnē notikušo. Arī viņa darbi, kas apvieno dažādus dokumentus, fotogrāfijas, arhīvu materiālus u. c., ir kā puzle, kur kur katrs meklē savu atrisinājumu.

Adama fotogrāfijas ir publicētas vairākos starptautiski atzītos izdevumos: TIME, Vogue, Esquire, The Wall Street Journal Magazine, W u. c. Viņš dzīvo un strādā Ņujorkā, kur arī drīz iegūs maģistra grādu fotogrāfijā Hantera koledžā (Hunter College). Satiku Adamu ISSP organizētajā Kuldīgas Mākslinieku rezidencē.

Tavi darbi ir saistīti ar vēsturisku notikumu sekām mūsdienās un īpaši ar Otrā pasaules kara atstāto mantojumu. Vai vari pastāstīt, kas tevi piesaista šajos tematos?

Mani vecvecāki izdzīvoja holokaustu, tādēļ jau no agras bērnības esmu domājis par to, kas kādreiz ir bijusi mana ģimene. Daudzi tika nogalināti koncentrācijas nometnēs, un tas atstāja lielu tukšumu mūsu dzimtas vēsturē. Vienmēr esmu jutis nepieciešamību izzināt vēsturi, ko nav īsti iespējams izpētīt, jo nav informācijas par ģimenes locekļiem pirms maniem vecvecākiem – pāris cilvēkiem es zinu vārdus, bet nezinu, no kurienes viņi nākuši un kas bijuši.

Kad augu, mans tētis daudz interesējās par to, kas notika ar viņa vecākiem, un arī es iemantoju šo zinātkāri. Viņa vecāku kara pieredze karā lielā mērā bija noslēpums. Kā daudzi izdzīvojušie, arī viņa vecāki nekad ar bērniem nerunāja par karā piedzīvoto. Kad man bija kādi deviņiem desmit gadi, es sāku uzdot jautājumus, un, tā kā es biju tikai bērns, mani nevainīgie jautājumi kļuva par veidu, kā vectēvs sāka runāt par šīm tēmām. Mani darbi jau no paša sākuma ir bijuši saistīti ar attiecībām starp manu tēvu un viņa tēvu. Tas ir bijis neizsmeļams un sarežģīts temats, ko pētīt. Tas ir kas ārkārtīgi personisks, bet reizē mani neinteresē atklāt ko konkrētu. Savos darbos drīzāk tiecos aplūkot, kā attīstījušās dažādas izpratnes par notikušo pēc kara, nekā atklāt konkrētas detaļās par manu ģimeni.

Tavs projekts Māja bez jumta (A House Without A Roof) ir par holokausta un piespiedu emigrācijas sekām, kā arī par Izraēlas valsts izveidi un tavu dzīvi ASV. Strādājot pie šīs sērijas, tu arī devies uz Izraēlu fotografēt – kā tur juties? Kā saprotu, sākotnēji biji iecerējis veidot dokumentālu projektu par miermīlīgu aktīvismu šajā zonā, bet vēlāk saprati, ka tas nebūs iespējams.

Ap 2008. gadu kādus divus gadus pavadīju strādājot pie projekta Vācijā, braucot turp un atpakaļ. Darbs bija par ainavu un mēģinājumiem saprast, kā tajā ir saglabājusies agresija – mūsdienās to nevar vairs īsti ieraudzīt, bet tā tur pastāv. Laiks Vācijā man daudz ko iemācīja un reizē lika daudz ko pārdomāt. Kad atgriezos mājās, biju citās domās par Izraēlu. Mana politiskā nostāja bija kļuvusi daudz stiprāka – jutu, ka vācieši ļoti izteikti cenšas cīnīties ar nacistiskā režīma atstāto mantojumu, atzīstot un nosodot visu šaušalīgo, kas tolaik notika. Viņi bija tajā pusē, kas pastrādāja briesmīgos noziegumus. Tas viss man lika domāt par ebreju bēgļiem, kas pārvācās uz vietu, kas tobrīd bija Britu mandāta Palestīna; par to, kā tika izveidota Izraēlas valsts, kuras rezultātā simtiem tūkstošu vietējo palestīniešu tika izmesti no mājām vai sāka bēgļu gaitas, mūkot no vardarbības, – kaut kas ar to visu nebija kārtībā.

Tādēļ izlēmu pavadīt laiku Izraēlā un okupētajā Rietumkrastā. Sākotnēji biju plānojis veidot projektu par jauniešiem abās pusēs, kas izvēlējušies miermīlīgas protesta formas, bet diezgan ātri sapratu, ka šīs divas puses dzīvo pilnīgi dažādās realitātēs – palestīniešu ikdienas dzīve ir ārkārtīgi ierobežota, viņus pārrauga un kontrolē izraēļu karaspēks, kamēr izraēļiem ir daudz lielāka brīvība. Pašos pamatos nav vienlīdzīga spēka samēra. Laikā, kad turp devos, es daudz lasīju arhitektūras teorētiķu darbus. Tajos tika analizēts, kā tilti, ceļi un tuneļi, ko izraēļi ir uzbūvējuši, nodala ebrejus no vietējiem palestīniešiem tik lielā mērā, ka pastāv noteikti ceļi, pa kuriem nav iespējams izbraukt, ja neesi ebrejs no Izraēlas. Palestīnieši tiem nevar piekļūt, un visa šī infrastruktūra ir veidota ar mērķi, lai fiziski sadalītu ainavu. Tāpat arī, lai iedzītu sajūtu, ka Izraēla kontrolē Rietumkrastu, lai gan tehniski tā nemaz nav daļa no viņu valsts.

Apsvēru visas šīs lietas un sapratu, ka nebūs iespējams izveidot pozitīvu projektu par miermīlīgiem aktīvistiem. Tad arī sāku koncentrēties uz tām dīvainībām, kas atklājas cilvēku ikdienā, īpaši palestīniešiem okupētajā Rietumkrastā. Pirms trīsarpus gadiem atgriezos mājās ar projektu par šīm savādībām – tas man bija ļoti nozīmīgs darbs, bet tajā pašā laikā jutu, ka šī sērija ir pārmērīgi tieša un dokumentāla. Lai pastāstītu par šo vietu, nepietiek ar ainavām un ironiskām situācijām. Tādēļ kādus trīs gadus biju nostūmis šo projektu malā, nezinot, ko ar to īsti iesākt.

Pagājušajā gadā man bija iespēja atgriezties tai reģionā, un es pavadīju daudz laika arhīvos, meklējot materiālus, tādējādi arī aizpildot daudzus caurumus savā projektā, ar kuriem iepriekš īsti nezināju, ko darīt. Atbraucu mājās ar attēliem, kas stipri atšķīrās no tā, ko biju veidojis iepriekš. Sāku arī daudz rakstīt – iesaistīju savas ģimenes vēsturi. Apzināti tam pievērsos, domājot par to, kā šis projekts varētu izskatīties grāmatas formātā, un attiecīgi – kā teksta un attēlu saspēle varētu palīdzēt uzsvērt sērijas daudzos pavedienus. Rakstot jaucu kopā faktus ar fikciju, pieņemot dažādas balsis, – iztēlojos, kā mans tēvs rakstīja 70. gados; ko es pats, atskatoties uz pagātni, domātu nākotnē; aprakstīju arī savu pieredzi mūsdienās, fotografējot un novērojot notiekošo. Manas ģimenes vēsture kļuva par sākuma punktu kopējā stāstā, kas vispārīgāk pievēršas dažādu tautu likteņiem, kas cietuši kara un piespiedu migrācijas dēļ Eiropā, ASV, Izraēlā un Palestīnā. Kad izlēmu sevi iekļaut stāstā, projekts kļuva daudz sarežģītāks, bet reizē arī pārstāju izlikties, ka spēju būt objektīvs novērotājs.

Darbs attīstījās, un tajā iekļuva vairs ne tikai manas fotogrāfijas, bet arī attēli no arhīviem, ģimenes albuma, manas ģimenes priekšmeti. Jocīgā kārtā pie manis nokļuva telegramma, ko mans vectēvs bija sūtījis manai vecaimātei 1946. gadā, kad kāpa iekšā kuģī, lai dotos no Vācijas uz ASV: “Es drīz būšu.” Tā bija Western Union telegramma. Pēc 25 gadiem mans tēvs nosūtīja Western Union telegrammu no Izraēlas saviem vecākiem Vašingonā, rakstot: “Tikko ierados. Viss ir lieliski.” Šie jocīgie atgadījumi un sakritības manas ģimenes vēsturē likuši man domāt par to, kā masveida Eiropas ebreju migrācija pēc Otrā pasaules kara rezultējās pilnīgi citas tautas – palestīniešu – piespiedu pārcelšanā. Šīs lietas ir cieši saistītas, un jūtu patiesu saikni ar šiem notikumiem, lai gan neesmu ne palestīnietis, ne izraēlietis. Cenšos pētīt šīs tēmas, nemēģinot runāt kāda cita vietā.

Man radies iespaids, ka ASV daudz vairāk diskutē par Izraēlas un Palestīnas attiecību nākotni nekā šeit, Eiropā. Atceros, kad biju Ņujorkā pie The New York Times redakcijas, uz blakus ēkas karājās milzīgs plakāts, kurā The New York Times tika nosaukts par Izraēlas ienaidnieku. Tad sapratu, cik nozīmīgu lomu ASV ieņem šie jautājumi un cik personīgi tiek uztverta jebkura nostāja attiecībā uz abu valstu nākotni. Ko tu par to domā?

Es domāju, ka šis ir ass temats ASV, jo ebreju sabiedrība ir ļoti lielā mērā atbalstījusi Izraēlu un tās vēsturiskos lēmumus kopš 1948. gada. Domāju, ka daudz kas tomēr mainās – cilvēki sāk arvien vairāk un vairāk apzināties visas tās šausmas, kas notiek okupētajā Rietumkrastā un Gazas joslā, un katru reizi, kad ir kāds jauns konflikts, ir arī jauna humanitāra krīze ar tūkstošiem mirušo un vēl tūkstošiem, kas palikuši bez mājām. Manuprāt, amerikāņi tiešām sāk uzdot jautājumus par to, kas tur notiek, ceru, ka nākotnē arvien vairāk cilvēku būs gatavi kritiski izvērtēt šo situāciju.

Nav nekādas tādas vienas neapšaubāmas vēstures, pastāv vairākas vēstures – šī ideja mani patiesi piesaista. Nav viena vienota skatījuma uz jebko. Ļoti nelielā mērogā, bet grāmata Māja bez jumta iemieso šo pārliecību.

Pastāsti par šo grāmatu – vai tā tiks publicēta?

Jā, gribu to publicēt. Esmu izveidojis nedaudz eksemplāru izstādei, ko šovasar atvēru Booklyn Artist Space, Ņujorkā. Šis ir pirmais metiens – strādāju pie tā, lai savāktu nepieciešamos līdzekļus un to izdotu lielākā apjomā.

Tev ir saknes Lietuvā. Vai plāno turp doties, lai fotografētu kaut ko šim projektam vai kam citam?

Mana tēva vecāki ir no Šauļiem un Kauņas. Manas mammas ģimene aizbrauca uz ASV aptuveni 75 gadus agrāk, un viņas ģimene nāk no Rīgas. Ģimenes vēstures dēļ sāku interesēties par Baltijas valstīm. Tas arī lielā mērā ir iemesls tam, kādēļ tagad esmu šeit. Jau sen vēlējos atbraukt uz šo reģionu, jo neviens no manas ģimenes nav šeit atgriezies, un šķiet, ka esmu vienīgais, kurš brauc “atpakaļ”, lai kur arī tas nebūtu! (Smejas.)

Projektu sauc Māja bez jumta, jo, to veidojot, ļoti ietekmējos no diviem stāstiem, kurus biju lasījis. Pirmā stāsta autors ir slavens palestīniešu rakstnieks Gasans Kanafani (Ghassan Kanafani), tajā ir runa par palestīniešu pāri, kam bija jābēg 1948. gadā, un viņi atgriezās savā mājā Haifā pēc aptuveni 20 gadiem, kad to jau varēja izdarīt. Viņš apraksta, kā tas ir fiziski – pieklauvēt pie durvīm vietā, no kurienes tev bijis jābēg vai tevi no turienes ir izmetuši laukā. Otra stāsta autors ir mūsdienu izraēliešu rakstnieks, kas raksta nedaudz sirreālus un sapņainus īsstāstus, – Etgars Kerets (Etgar Keret). Viņa stāsts Pēkšņs klauvējiens pie durvīm ir par šo pašu notikumu no izraēlieša skatpunkta. Viņš apraksta situāciju, kur kāds vienu dienu pieklauvē pie tavām durvīm un saka – Patiesībā šīs ir manas mājas. Es dzīvoju šajā namā, un tu tagad paliec manās mājās. Ideja par to, ka šis nemiers moka no dažādām pusēm, mani tiešām stipri iespaidoja, jo es tieši došos uz Lietuvu, lai apskatītu māju, no kuras mana vecāmāte tika izmesta.

Neesmu pārliecināts, vai Lietuvā ko fotografēšu, jo, kā jau minēju – esmu pie šī temata strādājis tik ilgi, sākot no 2008. gada, ka jūtu nepieciešamību no tā nedaudz atkāpties un uzelpot – ļaut grāmatai dzīvot savu dzīvi, kā arī dot iespēju nākamajiem projektiem attīstīties.

Kas tevi piesaista fotogrāfijā? Kāpēc tas ir labākais medijs, lai runātu par tēmām, kas tevi interesē?

Es sāku fotografēt, jo tas bija ātrākais veids, kā izteikt to, ko pieredzēju vai iztēlojos. Mana sākotnējā interese patiesi bija balstīta mīlestībā pret lietu vērošanu. Būtībā šis medijs ir par laiku – tā sasaldēšanu vai izjaukšanu. Vēsture ir zinātne par pagātni no mūsdienu skatpunkta, un tādējādi arī tā savos pamatos ir par laiku.

Jo vecāks kļūstu, jo vairāk mani interesē lietas, kas sākotnēji, iespējams, nav acīmredzamas, bet, kas slēpj dažādas paslēptas nozīmes, kad sāc tās uzmanīgāk vērot. Laikā balstītie mediji mani ļoti piesaista. Daudz veidoju arī video darbus un jūtu, ka tas ir kas vairāk par tikai fotogrāfijas “pagarinājumu”. Filmēt nozīmē domāt pavisam citādāk – tas drīzāk ir kas četrdimensionāls, apvienojot kustību, sajūtu un skaņu ar vizuālo. Kopā tas rada daudz izteiktāku un plašāku pieredzi. Es vienlaikus strādāju gan ar fotogrāfiju, gan video.

Ko tu dari Kuldīgas Mākslinieku rezidencē?

Strādāju ļoti lēnām un parasti projektus nolieku malā, tad atkal pie tiem atgriežos pēc kāda laika, un tad atkal nolieku nost. Kuldīgā būšu trīs nedēļas, bet šai reģionā kopumā – mēnesi. Drīz pēc ierašanās sapratu, ka uztaisīt tādu projektu, par kādu biju sapņojis pirms brauciena, – kaut ko pētniecisku, iedziļinoties vietējā vēsturiskajā kontekstā, – nevarēšu īstenot tik īsā laikā. Izlēmu tā vietā veidot kaut ko, kas vairāk saistīts ar tāda cilvēka pieredzi, kas Latvijā netiešā veidā atgriežas mājās. Šī ideja varētu realizēties daudzās dažādās formās. Līdz šim esmu daudz fotografējis jauniešus, un mani tiešām interesē tas, kā viņi attiecas pret vēsturi un postpadomju mantojumu. Kas ir Latvija pēc Padomju Savienības sabrukuma? Tas ir jautājums, kas mani ļoti interesē, bet es neesmu pārliecināts, cik dziļi spēšu iebraukt šajā tematā tajā laikā, kas man šeit atlicis.

Tev ir diezgan iespaidīgs komercdarbu portfolio – pasūtījumi no TIME, Vogue, Esquire, W u. c. Tavā mājaslapā šie attēli ir vienkopus ar fotogrāfijām no taviem autorprojektiem – kā, tavuprāt, šīs lietas iet kopā?

Mana atbilde, visticamāk, būs pretrunīga. Es ilgi nodalīju šīs divas lietas. Pirms pāris mēnešiem mani aizsūtīja nofotografēt rakstnieku, ko tiešām apbrīnoju. Tas ir cilvēks, kura darbus esmu lasījis un tie mani ir ļoti iespaidojuši, es par tiem arī daudz domāju. Man bija tikai 15 minūtes, lai tiktos ar viņu, bet jūtu, ka tajās bildēs ir tas pats vēstījums, kas redzams arī manos autorprojektos, jo tiešām uzskatu, ka abas lietas vieno vēlme iesaistīties pasaules notikumos un rast kontaktu ar cilvēkiem.
Jūtos ļoti laimīgs par to, ka bieži šie žurnālistiskie un komerciālie darbi, kuriem mani nolīgst, vizuāli īpaši neatšķiras no maniem personīgajiem projektiem. Bieži mani lūdz bildēt tieši tā, kā to darītu, ja strādātu pie kādas no savām radošajām sērijām. Labākie darba uzdevumi radušies situācijās, kad redaktors man zvana, jo viņam patikusi sajūta kādā manā radošajā projektā. Es vairs tik ļoti šīs lietas nenošķiru, jo visās bildēs tik un tā esmu es.