FK jautā – ko dari, ja tiek pārkāptas tavas autortiesības?

FK turpina rubriku, kurā profesionāli Latvijas fotogrāfi stāsta par savu darba ikdienu. Šoreiz jautājām – ko dari, ja tiek pārkāptas tavas autortiesības?

Māris Ločmelis:
Šis vienmēr ir bijis ļoti nesakārtots jautājums Latvijā. Mūsu platuma grādos cilvēki nav pieraduši maksāt autoriem par attēlu izmantošanu. Es pat domāju, ka mums nav kultūras un zināšanu šai lauciņā, kas arī ir lielākā problēma! Turklāt mums – fotogrāfiem – trūkst zināšanu par mūsu autoru tiesībām un ko darīt, ja tās tiek pārkāptas. Man personīgi nav gadījušies skaļi skandāli, jo kāds būtu piesavinājies vai izmantojis bez atļaujas manus darbus. Reizēm gadās, ka ieraugu kādu savu darbu, kurš tiek izmantots citiem mērķiem nekā sākotnēji tika domāts. Lielākie grēkotāji ir izdevniecības, kas par atkārtotu publikāciju nemaksā autoratlīdzību.

Andrejs Zavadskis:
Apsveru tiesvedības izmaksas pret iespējamiem ienākumiem, un, ja otrais krietni pārsniedz pirmo, tad sāku darboties.

Oļegs Zernovs:
Pagaidām neko neesmu darījis.

Edijs Pālens:
Mēģinu sarunāt ar labu. Es esmu reģistrēts AKKA/LAA, un, kad manas fotogrāfijas, kas neattiecas uz darbu LETA, tiek kaut kur izmantotas, tad AKKA/LAA vēršas un pieprasa samaksāt. Ir bijuši gadījumi, kad darbavieta ir manā vietā vērsusies Ekonomikas policijā.

Emīls Desjatņikovs:
Trīs reizes pār plecu, pagaidām nav bijušas problēmas. Bet vispār jāsauc draugi palīgā.

Jānis Knāķis:
Ja bildi esi ielicis internetā, tad jārēķinās, ka kāds to tik un tā var izmantot. Tas ir tehnikas progress, un to apturēt nevar. Agrāk tīmeklī bija mazas, nedrukājamas bildes, tagad jau jebkurš žurnāls bildi var paņemt no interneta. Un to visu izsekot nav iespējams. Principā autortiesību jēdziens fotogrāfijā ir stipri izplūdis, tas attiecas arī uz katru mobilā telefona bildīti, un tādu miljoniem klīst pa pasauli. Citādi ir ar fotogrāfiju uz papīra ierobežotā skaitā ar autora parakstu!

Kristaps Kalns:
Varbūt tā nav pareizi, bet izvērtēju, kas ir pārkāpējs un cik ļaunprātīgi tas darīts. Ir bijuši gadījumi, kad juristi raksta draudu vēstules, bet citkārt mīļi nosmaidu par cilvēku naivumu.

Billijs Locs:
Ļoti atkarīgs no situācijas, kā un kāpēc izmantota mana fotogrāfija bez iepriekšējas saskaņošanas. Parasti mēģinu sazināties ar pārkāpēju, norādīt uz iespējamo kļūdu vai pamācīt, ka tā nav korekti darīt, bet bieži vien uz sīkumiem nākas pievērt acis, jo izpratne par autortiesībām lielākoties aprobežojas ar – ja, tas ir Google, tad pieder visiem!

Nils Vilnis:
Ja tiek pārkāptas manas tiesības, tad, pirmkārt, vēršos pie pārkāpēja – ja viņš neatsaucas, tad vēršos pie jurista. Līdz viss ir atrisināts, komunicējot ar pārkāpēju, un nenākas saskarties ar ļaunprātīgiem autortiesību pārkāpējiem.

Andrejs Strokins:
Ja godīgi, tad es vēl īsti ar to neesmu saskāries. Pagājušogad viena fotogrāfija figurēja skandalozajā Ivara Grāvleja slaidšovā Informatīvi–muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu Latvijas fotogrāfu daiļradē. Teorētiski tas varētu būt autortiesību pārkāpums, taču man liekas, ka šī ir drīzāk lokāla satīra, nevis nopietns mākslas darbs. Tāpēc man nav nekādu pretenziju. Viss ir atkarīgs no konteksta un veida, kā fotogrāfijas parādās.

Vladimirs Svetlovs:
Cenšos pasargāt sevi no tādiem gadījumiem, slēdzot līgumus, kur norunāta bilžu izmantošana. Līdz šim nav bijušas lielas problēmas ar autortiesību pārkāpumiem – ja klients pārliecināts, ka jūs nopietni uztverat autortiesības, viņš pats cenšas tās nepārkāpt.

Inese Kalniņa:
Kādreiz esmu par to satraukusies, bet tagad skatos kontekstā. Ja draugi vai paziņas interneta vidē zina, ka bilžu autore esmu es, par to nesatraucos. Ja gadās ar pasūtītāju domstarpības, tad lieku reizi atgādinu par to. Līdz šim tiek atrunātas autortiesības noslēgtajos līgumos.

Reinis Fjodorovs:
Man nav gadījies, ka kāds izmanto manas fotogrāfijas bez manas ziņas. Ja tā notiktu, tad manas iespējas būtu ļoti ierobežotas, jo Latvija ir pārāk maza, lai strīdētos ar potenciālajiem klientiem.

Ojārs Jansons:
Vispirms pārbaudu versiju, vai tas nav izdarīts neapzināti. Ja izrādās, ka ne, tad eju uz AKKA/LAA, kur esmu biedrs. Man bija konkrēts gadījums, kad viņi manā vārdā piezvanīja. Pēc tam man samaksāja tik, cik es gribēju.

Reinis Hofmanis:
Pagaidām šāda precedenta, ja neskaita neprecīzi uzrakstītu vārdu un uzvārdu, nav bijis.

Rihards Puriņš:
Domāju jebkuram, kurš ilgi un daudz strādājis, darbi sperti gana daudz. Jau kopš pirmsākumiem esmu AKKA/LAA biedrs, gan ar vārdu, gan pseidonīmu, gan ar bloga adresi. Taču jāsaka, pret profesionāliem apzinātiem zagļiem, sevišķi lieliem valsts uzņēmumiem, politiskām partijām vai amatpersonām, tas nelīdz. Teicami strādā reiz, vēl 80. gados kāda ASV latvieša teiktais: “Es zogu tā, lai ar mani tiesāties būtu nerentabli”. Viņš ASV izdeva nelielu periodisku izdevumu, kur viss materiāls bija zagts, un tā atbildēja uz kāda Latvijas kolēģa jautājumu. Latvijā tas ir diezgan izplatīti. Līdz ar to, zinot, ka par to tiesāties nav rentabli, varu palepoties ar to, ka man nozagtus darbus izmanto gan valsts vadošās amatpersonas, piemēram, premjere, gan lieli valsts uzņēmumi veselām sērijām, piemēram, Latvijas dzelzceļš, gan vadošās politiskās partijas, piemēram, Vienotība savā pašreklāmā.

Ģirts Raģelis:
Pārsvarā, ja tiek pārkāptas autortiesības – un tā notiek digitālā vidē – nākas vien samierināties. Šķiet bezcerīgi cīnīties un iegūt kaut kāda veida labumu no šīs situācijas. Izvietojot fotogrāfijas internetā, rēķinos, ka tās kāds varētu lietot bez atsauces. Bēdīgāk ir reizēs, kad manu darbu kāds nodēvē par savu.

Valts Kleins:
Apjūku un vairumā gadījumu tikai aizrādu. Ir bijuši daži tiesas gadījumi, kas ierosināti, aizstāvot klientu vai modeļus. Autortiesības ar laiku tiks atceltas. Esmu par to pārliecināts, jo uzskatu, ka autors visam ir viens – Visums, kura izstaroto informācijas lauku mēs tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi retranslējam.

Iveta Vaivode:
Visticamāk, es to nemaz nepamanu. Vienreiz gan klients sāka izmantot bildes, par kurām nebija norēķinājies. Kad vairākkārt par to biju atgādinājusi, bet rīcība nesekoja, palūdzu juristam uzrakstīt vēstuli. Acīmredzot juristu formālā terminoloģija nostrādāja un rēķins tika apmaksāts. Lai izvairītos no nepatīkamiem pārpratumiem, pēdējos gadus esmu sākusi vairāk pievērst uzmanību bilžu izmantošanas tiesībām. Skaidroju klientam, ka bilžu mantiskās tiesības pieder man un ka bildes var izmantot uz noteiktu laiku, kuru atrunājam. Ja nepieciešama atkārtota bilžu izmantošana pēc šī laika iztecēšanas, tad jāvienojas par jaunu attēlu izmantošanas samaksu un nosacījumiem. Es domāju, ka paši fotogrāfi šajā ziņā Latvijā bieži vien grēko, parakstot līgumus, kur vienkārši atdod šīs mantiskās tiesības klientam par velti.