Gada pārsteigums fotogrāfijā 2023

Santa Hirša, mākslas zinātniece un kritiķe:

Tiešā nozīmē pārsteidza manas mīļākās mākslinieces Nenas Goldinas retrospektīva This Will Not End Moderna Museet Stokholmā. Viņas nu jau kanoniskie darbi un estētika, kas tik spēcīgi iespaidojusi pēdējo desmitgažu fotogrāfiju, joprojām spēja pārsteigt un saviļņot, neskatoties uz to, ka darbi bija labi zināmi. Ilgstoši strādājot kultūrā, jaunu iespaidu gūšana pamazām notrulinās, pie visa ir pierasts un mākslas uztvere zaudē jūtīgumu, tomēr Goldinas izstāde apliecināja, ka vizuālā māksla joprojām spēj izraisīt spēcīgas emocijas, būt dziļa un jēgpilna gan formas, gan satura, gan sociālās rezonanses līmenī. Retrospektīva apceļo arī citas Eiropas pilsētas, patlaban skatāma Amsterdamā, pēc tam – Berlīnē un Milānā.

Elīna Semane, māksliniece:

Nupat iznākušais Igaunijas laikmetīgās fotogrāfijas izdevums starter-KIT, kas fokusējas uz svaigu igauņu fotomākslu. Tā veidotāji norāda – kamēr Latvijā jau 12 gadus iznāk Latvijas fotogrāfijas gadagrāmata, tikmēr Igaunijā nav bijušas šādas ikgadējas prakses izdot kolektīvu laikmetīgās fotomākslas izdevumu, tāpēc grāmata ir pirmais šāda veida fotomākslai veltīts izdevums Igaunijas neatkarības laikā. Tā mērķis ir modernizēt, paplašināt skatījumu un atspoguļot mūsdienu laikmetīgās fotogrāfijas diskursu, reflektējot un pētot to šajā digitālajā un postfotogrāfijas ērā, vienlaikus domājot arī par fotogrāmatu kā autonomu mediju. Izdevums ir bilingvāls, un tajā iekļautie teksti ir lasāmi gan igauņu, gan angļu valodā.

 

Daniela Zālīte, filozofe:

Rīgas Fotomēneša ietvaros bija skatāma Arņa Balčus izstāde Mākslīgā intelekta Latvija, kurā piedalījās mākslīgā intelekta attēli; tapa arī grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Izstāde bija refleksija ne tikai par mākslīgo intelektu un latvietību, bet arī piedāvāja darbu dinamisku nomaiņu – katru dienu citi darbi, kas reprezentē citu tēmu, parādot mākslīgā intelekta ātrumu, kuram cilvēks netiek līdzi. Šo notikumu vēl dinamiskāku un vairāk atmiņā paliekošu padara arī izstādi pavadošās lekcijas, kur dažādi profesionāļi pievērsās kādam ar mākslīgo intelektu saistītam jautājumam, piemēram, kā mākslīgais intelekts redz nākotni, Latvijas izglītību vai pilsētas. Vērtīgi, atmiņā paliekoši, rosinoši.

Džūlija Rodenkirhena, fotogrāfijas pētniece:

Patīkams pārsteigums bija viesošanās Tallinas Fotogrāfijas muzejā šī gada pavasarī. Līdzīgi kā bija ar mūsu muzeju, tas atrodas vecpilsētā, vēl šaurākās un principā muzejam nepiemērotās, tomēr ļoti radoši un kvalitatīvi apdzīvotās telpās. Iekšējā pagalmā, ko ieskauj četras augstas sienas, bija iekārtota Dana Mikkina izstāde Nature Takes Over. Mākslinieciskais vēstījums savijās ar vides trokšņiem, pilošo lietu, iemaldījušos putnu, kopumā radot imersīvu pieredzi. Aizraujoša bija arī Tomasa Kalves retrospektīva.

Liāna Ivete Žilde, kuratore un vizuālās kultūras pētniece:

Strenču atgriešanās Strenčos jeb neticamā iespēja pabūt leģendārajā Strenču fotodarbnīcā – necilā, bet dzīvu vēsturi nesošā divstāvu ēkā, kuras bēniņos reiz atrastas nu jau kanoniskās fotokolekcijas stikla plates. Nozīmīgi, ka šo simbolisko un materiālo “atgriešanos” novērtēja arī vietējā kopiena – Orbītas organizētajā, Annas Volkovas kūrētajā izstādē Pirms nokrīt egle bijušās fotodarbnīcas telpās varēja satikt strencēniešus, kuri paši vēl labi atminas fotografēšanās procesu salonā un labprāt par to stāsta. Izteikti lokāls turpinājums Stikla Strenču izdevuma starptautiskajam vērienam.

Atsevišķi jāpiemin arī Vikas Ekstas izstāde Satikšanās galerijā Alma – neizskaistināta, tieša un intīma dzemdību pieredzes dokumentācija, no kuras grūti atraut acis.

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:

Ne gluži pārsteidzošs, bet zīmīgs notikums bija vācu fotogrāfa Volfganga Tilmansa retrospektīva Modernās Mākslas muzejā MoMA Ņujorkā, kas pēc tam ceļoja uz vēl diviem muzejiem Ziemeļamerikā (Toronto Kanādā un Sanfrancisko ASV). Šī vērienīgā izstāde uzskatāmi parādīja, cik ilgs laiks paiet no jaunās zvaigznes statusa līdz pilnīgai muzeizācijai. Tilmanss bija viens no lielajiem inovatoriem fotomākslā deviņdesmitajos un 2000. gadu sākumā, gan ar ikdienišķo tēmu izvēli, gan bieži vien uzsvērti nepretenciozo attieksmi pret mediju (dažādu izmēru fotogrāfijas piestiprinātas tieši pie sienas ar skoču utt.), gan attēlu izkārtošanas stratēģijām (dažādi izmēri un tēmas grupēti plašās un šķietami haotiskās kompozīcijās), gan arī nopietno fototehnoloģijas kritiku un analīzi, kas nereti nomaskēta ar humoru (fotogrāfiju kserokopijas izcili sliktā kvalitātē, eksperimenti ar lielformāta krāsu abstrakcijām un fotopapīra locījumiem utt).

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Projekts MMāja Elizabetes ielā 2, kas ilga trīs mēnešus un kurā piedalījās fotogrāfi Valts Kleins, Māra Brašmane, tēlniece Liene Lintere un makšķerniece Dzimstna Bērziņa.

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Arņa Balčus izstāde Scēna ISSP Galerijā būtībā ir vairāk nekā izstāde (tādēļ arī liku pie pārsteiguma) – tā ir mākslinieka veidotā lauka darba fiksācija un pētījumā apskatītās subkultūras aktivizācija galerijas telpās. Scēna mums paver padziļinātu skatu un arī pieredzi uz mūsdienu Rīgas underground jeb pagrīdes jauniešu spilgto un daudzpusīgo dzīvi. Tā runā stereotipu valodā (kas mums visiem ir vairāk vai mazāk saprotama, līdz ar to sasniedzot plašāku sabiedrību), taču tā pilda arī spoguļa funkciju – izstādē spoguļojamies jaunās paaudzes izaicinājumos, sapņos un vēlmē būt pašiem, bet arī piederīgiem. Balčus darbs ir apliecinājums mākslas spējai notvert subkultūras būtību un skatītājos provocēt dziļākas pārdomas par jauniešu sarežģītību mūsdienu pasaulē. Balčus sniedzas tālāk par fotogrāfiju, lai radītu visaptverošu platformu pašai subkultūrai, kura ļoti labprātīgi piedalās mākslinieka radītajā izstādē – izstāde nav par viņiem, bet gan ar viņiem, kas ir salīdzinoši reta prakse Latvijas mākslas vidē. Scēna nav tikai fotoizstāde, bet gan Balčus lauka darba fiksācija un viņa radītā tā sauktā drošā telpa šai subkultūrai. Tās dalībnieki aktīvi iesaistās, demonstrējot savus mākslas darbus, rīkojot savu grupu koncertus un dzejas vakarus. Izstādes programma – dzejas lasījumi un ekskursijas gida pavadībā – bagātināja skatītāja pieredzi, sniedzot vairākus ieejas punktus sarežģītajā pasaulē, kuru Scēna cenšas atšķetināt. Šī imersīvā pieeja ļauj būt ne tikai dokumentālo fiksāciju skatītājiem, bet arī klātienē piedzīvot jauniešu darbošanas un socializēšanos, pārvarot plaisu starp mākslinieku un auditoriju. Tas ļauj apmeklētājiem ne tikai redzēt, bet arī dzirdēt un sajust subkultūras enerģiju.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

Līgas Vēliņas un Armanda Andžes izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā Vieta, kas eksistē un neeksistē vienlaikus – iejūtīgs veids, kā nodot skatītājiem abu mākslinieku Sansusī rezidencē piedzīvoto un Aknīstē satikto cilvēku stāstus, prasmīgi un gaumīgi kombinējot analogo meistarību ar paplašinatās realitātes vidi.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Izcelšu divus pārsteigumus – vienu no Latvijas vides, otru no (tuvām) ārzemēm.

Pirmais pārsteigums it kā ir saistīts ar fotogrāfiju, it kā nav, bet, lai vai kā, pagaidām vēl spilgts ir Jāņa Joņeva grāmatas Pazudis iespaids. Pazudušu dzīvnieku sludinājumus apkopojušais darbs uzradās teju vai ne no kurienes, iespēja man ar to iepazīties – arī, un tiktāl tas bija pārsteigums pavisam noteikti. Tēmas negaidītais dziļums to tikai pastiprināja. Savukārt no ārvalstīs redzētā vēlos paslavēt Tallinā, Kumu mākslas muzejā skatīto izstādi Māksla antropocēna laikmetā. Lai arī fotogrāfijas pārstāvniecība nebija liela, atmiņā palika, piemēram, pāris fotomontāžas darbu no arhitektu Ota Kadarika un Mihkela Tīra sērijas Makrorajons. Izstāde kopumā, manuprāt, piedāvā kompetentu ieskatu diemžēl arvien aktuālākā tēmā un meistarīgi pārinterpretē daudz ko no Igaunijas mākslas vēstures kanona ekokritiskā perspektīvā. Apziņa, ka mūsu vēsturēm tomēr ir tik daudz kā kopīga (nenoliedzot arī atšķirīgo) un ka mums taču arī noteikti ir ko šādi rādīt, vērtēt, analizēt, tikai pastiprina ilgas pēc laikmetīgās mākslas muzeja Latvijā, kur, gribas cerēt, varētu notikt kas līdzvērtīgs.

Auguste Petre, kuratore:

Šogad fotogrāfija mani pārsteidza divreiz. Maijā tas notika saskarsmē ar Paula Kuimeta darbiem izstādē Landscape Passes Through The House Tartmus muzejā Tartū. Līdz šim nebiju pazīstama ar Kuimeta darbību, tādēļ izstāde kļuva par īpašu baudījumu, kura rezultātā arī iegādājos mākslinieka grāmatu. Pārsteidza arī augstā izstādes kvalitāte un jūtamā muzeja  pietāte pret mākslu. Savukārt oktobrī biju Parīzē, kur no jauna atklāju Irvinga Penna darbus – sērija The Bath (1967) bija izstādīta Thaddaeus Ropac galerijā. Fotogrāfiju izteiktais ķermeniskums nostrādāja spēcīgāk nekā daža laba dzīvā performance.

Georgs Avetisjans, fotogrāfs un izdevējs:

Ar šī gada pārsteigumu satikos Paris Photo ietvaros, kad iepazinu režisora un fotogrāfa Lī Šulmaņa (Lee Shulman) un vizuālā mākslinieka, fotogrāfa un pašportretista Omāra Viktora Diopa (Omar Victor Diop) sadarbības projektu Being There, kas ir iekļauta The Anonymous Project sastāvā. Projekta izstāde pirmo reizi bija redzama tieši Paris Photo no 7. līdz 10. novembrim, bet grāmata (Textuel Editions) tika izdota jau šī gada 11. oktobrī. Neesmu liels fotomanipulāciju piekritējs, bet šeit, manuprāt, metode attaisno rezultātu. Grāmatā un izstādē redzamajās fotogrāfijās Lī Šulmans, The Anonymous Project autors, lūdz melnādainajam pašportretistam Omāram Viktoram Diopam no Senegālas iekļauties viņa anonīmajās un atlasītajās diapozitīvu fotogrāfijās no 50. un 60. gadu amerikāņu kolekcijas. Tie ir parasti svētku attēli, kuros ir redzamas priviliģētas baltās vidusšķiras ģimenes, kas pozē pie galda, svinot dzimšanas dienu, pludmalē, dārza svētkos pie grila vai mirdzoša paviljona priekšā. Šādā veidā Diops pēckara segregētās Amerikas kontekstā ielaužas pasaulēs, kur viņš nekad nav bijis aicināts, bet it kā vienmēr tur būtu bijis, kā daļa no šīs vietas un laika. Šulmans un Diops piedāvā jaunu un vizuāli atraktīvu veidu, kā rosināt mūsu iztēli, pretnostatīt identitātes jautājumu, apšaubīt realitāti vai manipulēt ar priekšstatiem. Tēma ir ļoti uzlādēta, bet risināta ar vieglumu, savdabīgu noskaņu un humoru. Skatoties fotogrāfijās, nāca arī prātā režisora Pītera Farelija (Peter Farrelly) filma Green Book un mazliet citādākā kontekstā atcerējos arī kādu Bruklinas ielu kādā ļoti karstā un tveicīgā dienā, kad spriedze starp rasēm tika attainota daudz sakāpinātākā veidā režisora Spaika Lī (Spike Lee) 1989. gada filmā Do the Right Thing.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Mani joprojām visvairāk pārsteidz (nesagatavotu) vizuālās pieredzes sociālo mediju platformās. Domāju, ka fotogrāfija šobrīd visefektīgāk pilda savu misiju tieši šajā vidē, nevis izstāžu zālēs. Un pēdējā laikā tā ir kara fotogrāfija – šokējoša, neparedzama, nežēlīga, pārņemot mūsu ikdienu un kļūstot par jauno normu. Papildus jāpiemin, ka man ļoti personiska un būtiska pieredze 2023. gadā bija iepazīšanās ar Rebekas Solnitas grāmatu River of Shadows: Eadweard Muybridge and the Technological Wild West (2003). Lai arī šo grāmatu atklāju 20 gadus pēc tās iznākšanas, tieši šis darbs man daudz palīdzēja, kad šogad dažādos kontekstos nācās reflektēt par Ameriku, kino (un attiecīgi arī foto vēsturi), tehnoloģiju attīstību un korporatīvo pasauli. Iesaku izlasīt ikvienam, kurš vēlas saskatīt lietu saistību (īpaši attiecībā uz foto un kino) vēsturiskā griezumā.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe, ISSP Galerijas vadītāja:

Lai arī aktīvi sekoju līdzi fotogrāfijas tehniskās progresijas aspektiem, neliegšos, ka nebiju gatava tik straujai ģeneratīvā attēla un mākslīgo neironu tīklu attīstībai. Nedz NFT ienākšana mākslas tirgū, nedz kas cits mani nepārsteidza tik ļoti kā kāda kolumbiešu izcelsmes mākslinieka atsūtītā fotosērija. Veidota, izmantojot Midjourney attēlu ģeneratoru, tā līdzinājās  kvalitatīvai dokumentālai autorfotogrāfijai. Nu, varbūt pat pārāk labai, un, tagad atskatoties, tai tomēr piemita daži pārlieku fantastiski elementi. Tomēr mana mulsuma galvenais iemesls bija saistīts ar apstākli, ka brīdī, kad attēla tapšanā vairs nepiedalās realitātes aspekti, man grūti to ievietot fotogrāfijas medija kontekstā. Neskatoties uz abu attēlu šķietamo līdzību, situācijā ar mākslīgā intelekta veidotu darbu, būtiski mainās tā uztveres nosacījumi. Tā vairs nav fotogrāfija, bet jauns medijs, kura uztveres un jēdzienu sistēma ir tapšanas stadijā.

 

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, kuratore:

Rudenī Kopenhāgenā biju Luiziānas Modernās mākslas muzejā, kas vienmēr patīkami iedvesmo. Galvenais iemesls bija islandiešu mākslinieka Ragnāra Kjartanssona izstāde (ļoti laba), bet vislielākais pārsteigums izrādījās cits projekts – aktīvistu grupas PUSSY RIOT darbības jaudīgā prezentācija fotogrāfijās un video. To vēl līdz 2024. gada 14. janvārim var pagūt apskatīt.

Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Atzīmējot Lietuvas Fotogrāfijas muzeja piecdesmitgadi 2023. gada 25. maijā, Šauļos tika atklāta ekspozīcija Brīvību fotogrāfijai! (Laisve Fotografijai!). Ekspozīcijas vizuālais tēls ieturēts minimālisma stilā, kur tematiskos blokos izvietota pārdomāta eksponējamo priekšmetu atlase no 150 000 lielā krājuma.

Kristīne Krauze-Slucka, fotogrāfe:

Gada tehniskais prieks, kas dod pārsteigumiem pilnu rezultātu visplašākajā amplitūdā no smiekliem līdz asarām, noteikti ir jaunā Adobe Photoshop generative fill funkcija un mākslīgā intelekta fotogrāfiskie piedāvājumi. Bet enerģizējošākais pārsteigums noteikti bija Arņa Balčus izstāde Scēna galerijā ISSP, kas no nekustīgas izstādes vizualitātes formas paplašinājās līdz tādam kā alternatīvās panku kultūras festivāla formātam ar  koncertiem, dzejas dienām, diskusijām un bazāriem mēneša garumā ar mērķi izkustināt stereotipiskos priekšstatus sabiedrībā pret citādo un aicinot uz savstarpēju izpratni. Spilgti, skaļi un koši!

 

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Fakts, ka Georgs Avetisjans pūļa ziedošanas platformā savāca 35 tūkstošus eiro un izdeva savu grāmatu Motherland. Far Beyond the Polar Circle. Es neticēju, ka tas ir iespējams, jo summa bija liela, tēma – smagnēja (deportācijas) un šobrīd nepopulāra (Krievija). Pirms dažiem gadiem savai grāmatai Kickstarter platformā es ar lielām grūtībām savācu piecreiz mazāku summu, tāpēc zinu, cik daudz enerģijas, laika un nekaunības tas prasa. Man liekas, ka Georgs ir paveicis šķietami neiespējamo.