Spura melnās pasakas

Oktobra pēdējā dienā Ogrē norisinājās jau tradicionālais Egona Spura piemiņai veltītais seminārs Egona Spura ceļš – Ogres fotokluba rīkoto Ogres foto dienu kulminācija un noslēgums.

Jau iepriekš jābrīdina, ka turpinājumā nesekos asinis stindzinošas ainas un krimiķa cienīgs sižets. Arī šoreiz nenotika kaujas starp vecākās paaudzes fotogrāfiem par visu laiku godalgotākā titulu. Iespējams, ka kādu maldinās raksta nosaukums, jo arī Evelīnas Deičmanes Melnās pasakas nav iekļautas Ogres foto dienās. Turpinājumā mēģināšu diagnosticēt Latvijas fotogrāfijas stāvokli kopumā, balstoties uz spilgtiem piemēriem, ko laipni piedāvāja gan seminārs Egona Spura ceļš, gan Ogres foto dienas kopumā.

Vēl pirms došanās semināra norises diskursīvā ceļojumā ir vērts pieminēt dažus apstākļus. Pirmkārt, ka šogad pasākums noritēja bez ierastās Intas Rukas un Andreja Granta patronāžas. Otrkārt, zālē bija palikušas tikai retas sēdvietas un, iespējams, šis bija Ogres fotokluba viskuplāk apmeklētais seminārs līdz šim, neskatoties uz tā saīsināto formātu. Manuprāt, šīs ir divas svarīgas indikācijas, kuras varētu būt nozīmīgas raksta noslēdzošajā daļā. Treškārt, jāpiemin semināra fonu veidojošās Ogres foto dienu izstādes.

Tās ir izvietotas gan Ogres kultūras centrā, gan turpat esošajās muzeja telpās, gan Ogres mūzikas skolā, kur tradicionāli notiek arī seminārs Egona Spura ceļš, gan arī Ogres mākslas skolā, kur tieši sestdien tika atklāta Gvido Kajona personālizstāde Ievērojamu cilvēku dzīve.

Ogres kultūras centra vestibilā ir skatāma izstāde Mūsu Ogre. Tās vizuālais saturs noteikti ir tuvs daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo viegli atrodams novados dzīvojošo draugiem.lv un facebook.com lietotāju profilu virtuālajos albumos. Turpat aiz sienas Mazajā zālē paslēpusies Mārtiņa Vīlipsona gaumīgi noformēto poētisko darbu izstāde Ar dabu uz tu. Vizuālās valodas ziņā, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, autors noteikti ir viens no jauneklīgākajiem Ogres fotoklubā. Bet mūzikas skolas otrajā stāvā skatāmā pārējo kluba dalībnieku kolektīvā izstāde mēģina uzrunāt daudz ikoniskākās un akadēmiski striktākās žanru robežās. Turpat pirmā stāva gaitenī skatītājam tiek piedāvāta Ogres fotokluba vadītāja Vitauta Mihalovska izstāde. Tā parāda autora spēju uztaustīt tūrismu veicinošu noskaņu un ir brīnišķīgs paraugs šai fotogrāfijas šķautnei. Nav aizmirsts arī kādreizējais kluba biedrs Māris Grunskis. Viņa izstāde Rēgi, kas līdz šim ir bijusi skatāma gan Rīgā, gan Talsos, gan Daugavpilī, ir atradusi vietu Ogres mūzikas skolas pagrabstāvā. Diemžēl šoreiz ir izpalikusi fona skaņas instalācija un mana apmeklējuma laikā vēl nebija pieejami lukturīši, kā rezultātā neguvu kuratoru iecerēto iespaidu. Gvido Kajona izstāde Ievērojamu cilvēku dzīve vismaz daļēji ir Latvijā pazīstamo personu portretējumu kolekcija no grāmatas Tēma 011. Tā sajūsmināja klātesošos, un ar tādiem darbiem kā Mielavs ar krāniņu radīja priekšstatu par autora humora izjūtu.

Seminārs Egona Spura ceļš bija sadalīts divos blokos ar starpbrīdi. Pirmajā uzstājās trīs autorfotogrāfijas pārstāvji no Baltijas valstīm. Pārliecinošākā prezentācija bija lietuvietim Gintaram Češonim, kurš, neskatoties arī uz profesionāli ieausto mārketingu, demonstrēja pietiekami pārliecinošu ieskatu savā daiļradē, kas balstīta Lietuvas fotogrāfijas tradīcijās un vienlaikus savijas ar mūsdienu vizuālo domāšanu. Latviju pārstāvošais Imants Gross joprojām demonstrē savas vizuālās valodas izaugsmi. Par to liecina arī viņa audiovizuālais darbs ar Raimonda Tigula mūziku. Apbēdina tikai tas, ka stāstījums par izvēlētajiem līdzekļiem un iekļautajām zīmēm liecina par autora neapzinātu atdarināšanu, nevis mērķtiecīgu saiknes veidošanu ar skatītāju. Tas izpaužas arī vizuālā materiāla dramaturģijas trūkumā.

Semināra otrajā cēlienā uz skatuves nāca divi jaunās paaudzes preses fotogrāfi – Kristaps Kalns un Edijs Pālens. Spriežot pēc klātesošo aktivitātes, reportieru darba ikdiena interesē daudzus. Edija Pālena dialogā ar zāli iezīmējās vairāki būtiski jautājumi, piemēram, estētiskā un ētiskā attiecības vizuālajā vēstījumā, sabiedrības nepilnīgais priekšstats par mediju darbību un fotogrāfa loma vizuālā materiāla ražošanas konveijerā. Tika diskutēts arī profesionālisma jēdziens.

Otrā cēliena turpinājumā uzstājās fotogrāfs no Krievijas Maksims Gončarovs. Viņa romantizētais foto stāsts par ģimeni, kurā aug bērns ar Dauna sindromu, veidots ar poētiskas spāņu mūzikas pavadījumu slīdrādē, bija labs piemērs sociālistiskā reālisma tradīcijai Krievijas fotogrāfijā. Savukārt, Ēriks Biters ar savu četru gadu laikā veidoto Jāņu rīta reportāžu no 11. novembra krastmalas Rīgā aicināja pievienoties šī procesa dokumentēšanā citus amata brāļus. Mazliet skumji, ka Dace Voitkeviča savu prezentāciju uzsāka ar nepārliecinošu retoriku, kura jau psiholoģiski skatītāja acīs padarīja par neveiksmīgu viņas veidoto fotostāstu par ziemas peldētājiem jeb roņiem.

Šī pārskata nobeigumā gribētos sniegt kādu būtisku kopsavilkumu, lai šis teksts kļūtu par viedokļa rakstu. Bet tas pārsniegtu viena interneta žurnāla teksta apjomu un drīzāk prasās pēc atsevišķas diskusijas vai pat diskusiju cikla. Tā piemēram, ētiskā un estētiskā attiecību jautājums tik tiešām ir ārkārtīgi plašs, un Volfgangs Velšs tam ir atvēlējis veselu nodaļu grāmatā Estētikas robežceļi. Viņš norāda, ka “estētikas modernais lozungs – autonomija – sākotnēji nozīmēja atbrīvošanos no morāles noteikumiem” ¹⁾Velšs, V. (2005). Estētikas robežceļi. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, kas liek pārvērtēt mums zināmo izpratni par estētiskuma jēdzienu. Ētiskuma jautājums ir viens no centrālajiem mūsdienu žurnālistikā, bet ārkārtīgi maz skarts Latvijas fotogrāfijā, kaut vai preses fotogrāfijas kontekstā. Līdz ar to ir daudz nekonsekvenču, uz ko norādīja arī Edijs Pālens, sakot, ka presē nav pieņemts rādīt attēlus ar nelaimē nonākušajiem Latvijas iedzīvotājiem, kaut gan no ārzemēm tiek nereti pārpublicēti daudz asiņaināki skati. Viņš atzīmēja arī, ka ir pārstājis fotografēt mazus bērnus, jo ziņu portālu redaktori šos attēlus var izmantot pie raksta par pedofiliju, tādējādi aizskarot cilvēka cieņu un godu. Visi šie un citi momenti labi raksturo nepietiekami novērtēto foto redaktora lomu nozares struktūrā. Turpretī auditorijas pastiprinātā interese par fotografēšanas procesu liecina par ārkārtīgi zemo vizuālo prasmju līmeni Latvijas sabiedrībā. Seminārs Egona Spura ceļš šajā ziņā sniedz indikāciju, jo tā dalībnieki ir tie, kuriem būtu jābūt izteiktām vizuālās komunikācijas spējām. Varētu aizbildināties ar to, ka tas ir amatieru kolektīva rīkots pasākums un liela daļa tā apmeklētāju nav nozares profesionāļi. Tomēr semināra saturs liecina par pretējo. Pirmajā cēlienā uzstājās autorfotogrāfijas pārstāvji, otrajā – gan lietišķās fotogrāfijas pārstāvji, gan amatieri. Līdz ar to pārstāvniecības ziņā šis pasākums pārklāj visas galvenās fotogrāfijas jomas un iebildums nebūs relevants. Arī ievērojamais semināra apmeklētāju skaits tīri metodiski spēj kalpot par sava veida reprezentējošo auditoriju. Līdz ar to apgalvojums par semināra lomu kā nozares un pat visas sabiedrības indikatoru ir socioloģiski pamatots. Jāprecizē arī tas, ka postmodernajā sabiedrībā ir izšķīdinātas robežas starp amatierismu un profesionalitāti. Tieši tādēļ tas ir viens no svarīgajiem jautājumiem – kas tad ir profesionālisms šodien?

Amatieri nereti sniedz maksas pakalpojumus gan sabiedrībai, gan uzņēmumiem, kuri patērē vizuālo materiālu, tādējādi tie ir neatņemama nozares sastāvdaļa. Turpretī tādi nozares profesionāļi kā Edijs Pālens nereti ir autodidakti, bez speciālās izglītības, bet autorfotogrāfija nespēj nodrošināt regulāru naudas plūsmu, tātad to nevar saukt par pamatdarbu. Izlobot no šī jucekļa būtiskāko, uzskatu, ka profesionalitātes kritērijs noteikti ir spēja runāt nevis par attēla tapšanas procesu, bet gan par pašu attēlu, lietojot nozarei raksturīgo terminoloģiju un demonstrējot prasmi starpdisciplināri savietot to ar citu nozaru jēdzienisko bāzi. Tādējādi nākas secināt, ka izglītība ir vienīgais loģiskais profesionalitātes apliecinājums. Diemžēl tieši aprakstīto kompetenču arī pietrūka izvēlētajiem autoriem, tādēļ nav brīnums, ka Gončarova kungs nenošķīra sociālo fotogrāfiju no sev tik tuvā sociālistiskā reālisma un kļūdaini savus darbus apzīmēja ar pirmo. Tieši tādēļ viņa stāstījumā klātesošā dzīves reālija nebija vērojama attēlos un neatklāja raksturīgo. Tādēļ Kristapa Kalna stāstījums nepārliecināja par apjausmu paša darbībai, Ērika Bitera darbi bija vizuāli liekvārdīgi, bet Imanta Grosa audiovizuālajā darbā trūka dramaturģijas. Vienīgi Edijam Pālenam piemītošās personīgās īpašības un zinātkāre spēja kompensēt formālās izglītības trūkumu.

Visbeidzot būtu jāatbild uz jautājumu, vai semināram Egona Spura ceļš vispār vajadzētu iedziļināties izglītības jautājumos? Bet pats semināra formāts, pieredzes apmaiņa kā tāda ir izglītības process. Tieši tādēļ semināra rīkotājiem būtu pienācis laiks noformulēt savu līdzdalību fotogrāfijas nozarē. Arī apmeklētāju skaits rāda atbildības indikāciju attiecībā pret sabiedrību, tādēļ beidzot būtu arī jānoformulē, kādēļ tiek godināts Egons Spuris un kāds semināram sakars ar viņa radošo mantojumu. Tā kā šis jautājums nav atrisināts ar iepriekšējo semināru patronu palīdzību un nav skaidrības par tālāko patronāžu vispār, meklēšu atbildi pats. Iespējams, ka atbilde rodama 2012. gada Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls sarīkotās izstādes Vieta izcila skatienam anotācijas citātā, kurš skanēja aptuveni šādi: “Es nemeklēju raksturu, bet gan raksturīgo”. Svarīgi ir tas, ka šie vārdi tiek piedēvēti pašam Egonam Spurim. Tā ir visai tieša norāde uz viņa pienesumu Latvijas fotogrāfijā – tā ir pāreja no metaforiskās retorikas uz metonīmisko. Tas norāda uz pāreju no vienas tēlveides formas uz citu. Tieši tas ir iemesls, kādēļ tiek runāts par Egonu Spuri. Iespējams, ka tieši no šī skatu punkta būtu jāraugās arī uz semināru un tā saturu.

Nedrīkst aizmirst arī par izstādēm, kas ir neatņemama sastāvdaļa izglītības procesā. Ir vērts paturēt prātā Sergeja Daugoviša centienus atturēt no “triviāla, sekla redzējuma” ²⁾Daugovišs Sergejs. P. Zeile, Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. Rīga: Liesma, 1985. tālajā 1985. gadā vai vēl senāku Mārtiņa Buclera aicinājumu “izkopt garšu” ³⁾Buclers Mārtiņš. Fotogrāfija kā māksla. Stari, pielikums Fotogrāfija, 1, 5, 1906. gada jūlijs.. Pagaidām izvēlētās izstādes ar retu izņēmumu liecina par spēju veidot vizuālu saziņu “vienkāršākā valodā” ⁴⁾Aristotelis. Poētika. (I. ķ. Ojārs Lāma, Red., & A. Ģiezens, Tulk.) Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008.. No šāda skatu punkta izstāžu izvēle galvenokārt atbilst nepieciešamībai pašapliecināties saskaņā ar Maslova piramīdu, nevis par saistību ar augstāko vajadzību, proti, pašizpaušanos. Tādēļ arī tiek izvēlēta vienkāršāka vizuālā valoda, kas saprotama vairākumam, bet diez vai tas atbilst Egona Spura ceļam, tādēļ izstāžu darbos nereti ir tik grūti saskatīt “izstādījuma vērtību” ⁵⁾Benjamins Valters. Iluminācijas. Rīga: Laikmetīgās Mākslas Centrs, 2005.

Pašlaik nedaudz ieskicētas koordinātu asis Egona Spura ceļa kartē. Vai tās palīdzēs orientēties “neapstaigātajā” ⁶⁾Aristotelis. Poētika. (I. ķ. Ojārs Lāma, Red., & A. Ģiezens, Tulk.) Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008., rādīs laiks. Vienīgais novēlējums iesaistītajām pusēm būtu, lai manis aprakstītajiem sižetiem ar tik dekadentu noskaņu nepiemistu pārāk liela inerce.