Intervija ar Pēteri Jaunzemu

Mūsdienās, kad digitālā fotogrāfiju apstrāde ir kļuvusi par pašsaprotamu un ikdienišķu parādību, reizēm pat grūti iztēloties, kā mākslinieki pirms tam ir strādājuši ar attēliem. Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 29. novembrim ir iespēja aplūkot Latviešu fotogrāfijas vecmeistara Pētera Jaunzema (1938) fotogrāfijas, kuras demonstrē augstas precizitātes roku darbu. Māksliniekam jau kopš pirmās saskarsmes ar fotogrāfiju agrā jaunībā bija raksturīga urdoša ziņkāre un jaunu ceļu meklējumi, kas noveduši līdz manuālās montāžas un dažādu citu tehnisku paņēmienu aktīvai izmantošanai. Nozīmīgs laiks viņa dzīvē saistīts ar Liepājas Tautas fotostudiju un tās vadītāju Hurbertu Stankēviču, kuru Pēteris Jaunzems dēvē par savas dzīves augstskolu. Svarīgākās tēmas viņam vienmēr bijušas daba, cilvēks vidē, jūra, mīlestība un bērni. Fotogrāfijās var novērot subjektīvu mākslinieka realitātes atspoguļojumu caur zināmu abstrakciju un meistarīgām tehniskām rotaļām. Pašlaik Pēteris Jaunzems jau kā atzīts meistars var paraudzīties uz paveikto. Par to liecina neskaitāmas starptautiskās balvas un tituli. Vairāki attēli glabājas fotogrāfijas muzejos Šveicē, Beļģijā, Francijā, Lietuvā un Rīgā, tikuši arī izstādīti ASV Modernās mākslas muzejā.

Kā jūs izlēmāt savu dzīvi saistīt tieši ar fotogrāfiju?

Man nepatika stāvēt fotoaparāta objektīva priekšā, bet daudz vairāk patika atrasties aiz skatu meklētāja. Par fotogrāfiju man radās interese jau pamatskolas gados. Pirmie mēģinājumi, protams, bija ļoti primitīvi. Nebija jau neviena, kas pamāca. Viss noritēja pašmācības ceļā. Tad bija dienests armijā. Kad atgriezos no dienesta, ar domubiedriem nodibināju Gulbenes fotoklubu.

Ko jums nozīmē fotomāksla?

Fotomākslas bildē ir kaut kas ļoti pievilcīgs. To nevar salīdzināt ar kino. Ne velti arī kino režisori bieži izmanto apturēto kadru, lai iedarbotos uz skatītāju. Šajā stāvošajā kadrā ir kaut kas suģestējošs. Uzreiz nāk prātā Viļa Rīdzinieka, Jāņa Rieksta fotogrāfijas un citu meistaru darbi. Piemēram, Emīla Dārziņa mātes portrets – uz to bildi skatoties, mani vienmēr pārņem tādas trīsas, it kā es veselu filmu par Dārziņa māti būtu noskatījies. Tā es pamazām mācījos no šiem vecajiem vīriem. Mani nekad nav apmierinājis uzņemtais kadrs pilnībā. Mākslas fotogrāfijā pats svarīgākais ir aiziet no dokumentalitātes. Nav svarīga atrašanās vieta, konkrēta persona, bet gan tas, ko tev konkrētais portrets stāsta, kā tas tevi satrauc, saviļņo vai tieši nomierina.

Dokumentālā fotogrāfija to nespēj?

Ar retiem izņēmumiem.

Kam ir lielāka nozīme – tehnikai vai idejai?

Tehnika darbojas tikai kā paņēmiens, lai bildē izceltu galveno, tomēr tai ir liela nozīme.
Mani vienmēr ir interesējusi fotogrāfiskā tehnika, tā paša iemesla dēļ – lai attālinātos no dokumentalitātes, lai izceltu to nepieciešamo, kas attēlā ir mani ieinteresējis un, kas varētu ieinteresēt skatītāju. Es izmantoju gan montāžu, gan solarizāciju, gan izohēliju, gan grafiku. Man savā laikā ļoti iepatikās fotografika apvienojumā ar fotogrammu. Es pat nezinu, vai vēl kāds bez manis tā ir strādājis. Fotogramma ļoti izteiksmīgi izskatās uz fotografikas. Man vēl ārkārtīgi patīk rupjgraudainā fotogrāfija, un es domāju, ka esmu Latvijā lielākais šīs tehnikas piekritējs. Pateicoties graudam, fotogrāfija spēj mirdzēt.

Mens Rejs solarizāciju bija nodēvējis par novirzi no pareizas fotogrāfijas principiem, vai tas ir tas, uz ko jūs tiecaties?

Nē, es nedomāju tā kā Rejs. Manuprāt, viņš visu pārāk sarežģī, un viņa solarizācijas ir īpašas tikai ar to, ka viņš pirmais sāka tādas veidot. Tajā laikā mums vispār bija ierobežota informācijas padeve. Reizi mēnesī bija pieejams žurnāls Sovetskoe Foto. Ar lieliem blatiem varēja dabūt Review Fotografie no Čehijas, un tu staigāji kā septītajās debesīs, ja biji dabūjis abonementu un tev četras reizes gadā atnāca žurnāls, jo tad tu redzēji kaut ko, kas notiek pasaulē. Mēs sūtījām darbus uz izstādēm arī ne tik daudz medaļu dēļ, bet tamdēļ, lai saņemtu katalogu, jo tur arī varēja redzēt, kā strādā aiz dzelzs priekškara.

Kā jūs nonākat līdz tieši tādiem attēliem?

Meklējot, kā fotogrāfija ieskanēsies. Fotogrāfijai piemīt kaut kas tāds, kas liek skanēt. Piemēram, Priekšnojauta, kur attēloti divi zirgi pie laivām. Pagāja pieci gadi pēc attēla uztaisīšanas, kad es ieraudzīju, ka kuģiem ir caurumi, gaisma spīd cauri, un bilde nav nekam derīga. Es tos caurumus aizsolarizēju ciet, un fotogrāfija uzreiz atdzīvojās un piedalījās 50 starptautiskās izstādēs.

Pastāstiet par pašu attēla radīšanas procesu.

Ejot fotografēt, man nav skaidrs, ko es pārnesīšu mājās. Piemēram, Tugaļevs zīmēja skices un savām modelēm lika izkārtoties tā, kā iepriekš jau pie sevis bija saplānojis un sazīmējis. Es tā nemēdzu strādāt. Man ir kaut kādas nojausmas, piemēram, ja es braucu pie zvejniekiem, tad noteikti tie varētu būt zvejnieku portreti, zvejnieku tīkli, vanti, visi zvejnieku saimniecībā sastopamie ritmi, faktūras. Ja tu esi kādu dienu fotografējis un mājās pārnesis divus trīs veiksmīgus kadrus, ar kuriem tālāk vērts strādāt, tad jau tu esi daudz paveicis. Labas fotogrāfijas rodas ļoti reti.

Kas pašlaik notiek Liepājas fotoklubā?

Tas joprojām darbojas, bet, ja agrāk mēdza teikt, ka Liepāja ir metalurgu, zvejnieku, dziedātāju un fotogrāfu pilsēta, tad tagad fotogrāfi ir nomesti nost. Savulaik Liepājas fotoklubs skaitījās viens no labākajiem un pirmo reizi Padomju Savienībā ieguva Starptautiskās Fotomākslas federācijas (FIAP) medaļu. Agrāk mēs tikāmies katru nedēļu un atrādījām viens otram nedēļas laikā paveikto, salīdzinājām, veidojām iekšējos konkursus, nemitīgi norisa rosība ap un par fotogrāfiju. Tagad, aizejot uz kopīgajām sanāksmēm, var novērot, ka jaunie runā par visādām tēmām, bet ne par fotogrāfiju. Iespējams pie vainas tas, ka ir daudz citu interešu, fotografēšanas neskaitāmās iespējas.

Ja jums vajadzētu paraudzīties atpakaļ uz savu garo fotogrāfa karjeru, kādas ir būtiskākās atziņas?

Atziņu ir ļoti daudz. Fotogrāfijā darboties ir daudz grūtāk nekā glezniecībā vai mūzikā. Mākslas fotogrāfija ir sarežģītāka par glezniecību. Gleznotājam ir krāsas, audekls, iedvesma, un viņš mērc krāsu un glezno, un, ja viņam neizdodas, viņš smērē virsū vēl vienu kārtu. Viņam ir vieglāk, bet mums vajag to visu izstaigāt. Cits kāpj kalnos pēc tām fotogrāfijām astoņus tūkstošus metru augstumā. Gleznotājs nekad nav rāpies pa tādām nogāzēm. Piemēram, Ansels Adams – kā viņš ir staigājis un kūleņojis pa neskaitāmiem kanjoniem ar savu lielo kameru. Kad tiek safotografēti kadri, tad sākas šķirstīšana, cik gan nav nācies pavadīt garas stundas skatoties negatīvos, mēģinot saprast, tur ir kaut kas vai nav, vai no tā var kaut ko iztaisīt vai nevar. Tas ir prasījis ārkārtīgi daudz laika un pacietības. Kad patiešām liekas, ka ir kaut kas izdevies, tad pilnīgi gribas sākt dziedāt.

Kuri darbi jums pašam vislabāk patīk?

Viens no tādiem varētu būt triptihs Flora, kurš Beļģijā ieguva Grand Prix. Man liekas, ka man tas ļoti izdevās, jo, pateicoties Jāņa Gleizda pamudinājumam, es tur pirmo reizi izmantoju jaunu paņēmienu. Viņš bija iemanījies ar Zenītu fotografēt divas ekspozīcijas virsū. Tādu efektu pat datorā nevar īsti dabūt, jo šeit notiek attēlu savienošanās sudraba slānī, sudrabs saaužas kopā. Es biju sanatorijā, bija jāārstē kājas, bet apkārt valdīja skaists pavasaris. Staigāju par Ķemeru parku un fotografēju to pavasari uz filmas, pārbraucis mājās, uzfotografēju uz tām filmām virsū savu meitiņu. Bija laimējušās vietas, kur sakrita diezgan labi, bija arī kadri, kuri bija nobīdījušies viens pret otru.

Kādas ir jūsu domas par mūsdienu fotogrāfiju?

Jo vieglāk uztaisīt fotogrāfiju, jo sliktāks rezultāts. Tur ir tik daudz makulatūras. Fotogrāfiem vajadzētu kritiskāk atsijāt un piedāvāt to, ko ir vērts redzēt. Piemērs ar manu mazmeitiņu un baltām lapām. Kad viņai ir viena balta lapa, viņa zīmē rūpīgi, kad ir piecas lapas, tad katru ātri sašvīkā un saka, ka viss ir gatavs. Šie digitālie sasniegumi, kas protams, ir brīnišķīgi, ļoti saistāmi ar paviršību.

Kas ir labs fotogrāfs?

Vajag aicinājumu, lai tā fotogrāfija ir sirdī. Lai viņa nav tikai prātā, lai nav tikai peļņas avots. Lai cik dīvaini arī tas nebūtu, man nekad mūžā nav bijis brīdis, kad fotogrāfija būtu apnikusi. Es nevaru lielīties ar labu atmiņu, bet fotogrāfijas no mana prāta neizgaist.