Sibīrijas dienasgrāmata
Pēc Maskavā nostrādā gada saprotu – Maskava taču vēl nav Krievija! Tāpēc 2004. gada vasarā izlēmu doties tālāk uz austrumiem, lai mēģinātu sajust, ko īsti nozīmē Krievijas plašumi, apciemot vietas, kurās vēl dzīvo latvieši, un redzēt Sibīriju. Tāpat kā katrā krievu ģimenē ir kāds tuvinieks, kurš ir gājis bojā Otrajā pasaules karā, tā mums, latviešiem, kāds ir ticis izsūtīts uz Sibīriju. Izsūtīja arī manu vectēvu, bet sievasmāte tur pavadīja astoņus pirmos dzīves gadus.
Viss sākas ar to, ka 18. novembrī Krievijas latviešu biedrību vadītāju tikšanās laikā, kas notika Latvijas vēstniecībā Maskavā, es fotografēju tās norisi un iepazinos ar dažiem tās dalībniekiem, kuri aicināja braukt ciemos. Pārliecināti atbildēju, ka braukšu, un saņēmu tik pat drošu “bet, lūdzu!”.
Kopā gandrīz septiņas dienas pavadīju Transsibīrijas maģistrāles vilcienos ar katram savu stāstu, nepieredzētām situācijām, mainīgu ainavu un iepazītiem cilvēkiem. Jo tālāk braucu, jo mainījās ne tikai ainava, bet arī, piemēram, baznīcu dekorācijas – sākumā uz kristīgo celtņu torņiem parādījās pusmēness, bet tuvāk Mongolijas robežai jau varēja apmeklēt budistu klosterus. Arī sastapto cilvēku buķete braucienam piešķīra īpašu garšu.
Ceļojumā apmeklēju divus latviešu ciematus – Augšbebrus Omskas novadā un Lejas Bulānus Kahāsijas apgabalā, vairāk nekā piecus tūkstošus kilometru no Rīgas. Abi ciemati bija diezgan atšķirīgi gan ainavas, gan sastapto cilvēku un dzīvesveida dēļ. Bet abas vietas vienoja tā neparastā sajūta, kad īsti nesaproti, kur atrodies, kad no rīta, skatoties no mājas pagalma, tālumā redzi Sajānu kalnus, bet priekšplānā trīs Jāņi montē traktora riepu, sarunājoties skaidrā latviešu valodā. Tā kā nezināju, ko īsti tur ieraudzīšu, visu uztvēru ar atvērtu prātu un visu redzēto, dzirdēto, piedzīvoto lēnām liku attiecīgajos atmiņu plauktos.
Tagad, atskatoties jau vairāk nekā desmit gadu senā pagātnē, varu teikt – šis ir bijis viens no neaizmirstamākajiem ceļojumiem manā dzīvē. To var teikt gan par skaisto Sibīrijas dabu, gan vienkāršajiem, sirsnīgajiem un tik viesmīlīgajiem cilvēkiem.
Vienlaikus tas arī bija man pirmais foto ceļojums, kurā mēģināju dokumentēt sev svarīgos mirkļus un cilvēkus, un jau pieminētos stāstus. Ja vien man rastos iespēja, es noteikti vēlētos šo ceļojumu atkārtot un atkal fiksēt to caur foto objektīvu.
Andrejs Kovaļovs (1978) jau vairāk nekā 10 gadus darbojas ar melnbalto fotogrāfiju. Viņam bijušas izstādes Latvijā, Spānijā, Uzbekistānā u. c. Ikdienā viņš strādā Ārlietu ministrijas diplomātiskajā dienestā un pašlaik dzīvo Madridē. Daļa no šīm fotogrāfijām ir publicētas grāmatā Latviešu klaidoņu stāsti (Jumava, 2013).
