/ Foto Kvartāls / Blogs

Gada vilšanās fotogrāfijā

Katrīna Leiškalne, fonda Mākslai vajag telpu vadītāja:
Man šķiet, ka interese par fotogrāfiju kļūst arvien izteiktāka un izstādes kļūst arvien labākas. Arī Latvijā fotogrāfiju sāk uztvert un novērtēt kā mākslu, tas, manuprāt, ir liels solis uz priekšu. Godīgi sakot, šogad neatminos neko, kas man būtu licis vilties.

Iveta Vaivode, fotogrāfe:
Intrigas starp Fotogrāfijas biennāli un Rīgas Fotomēnesi.

Ivars Grāvlejs, mākslinieks:
Nezinu, personīgi nav. Maz atrodos Latvijā.

Laima Slava, izdevniecības Neputns vadītāja:
Vilšanās ir mana nespēja atrast spilgtus notikumus Latvijas fotogrāfijā, kas konkurētu ne vien savā starpā, bet arī dominētu vizuālās mākslas kopainā.

Ginta Ivuškāna darbi izstādē "Ielu fotogrāfija"
Ginta Ivuškāna darbi izstādē “Ielu fotogrāfija”

Arno Marnics, LKA LKK Radošās fotogrāfijas menedžmenta apakšprogrammas vadītājs:
Vilšanās ir emocionāla un zināmā mērā pārsteiguma radīta reakcija, turpretim LFM izstāde Ielu fotogrāfija tāda nebija. Iepazīšanās ar to neradīja nedz pārsteigumu, nedz vilšanos, bet tikai nepārprotamu apstiprinājumu tam, kas ir (vai drīzāk nav) noticis Latvijas fotogrāfijā pēdējo 30 gadu laikā. Sekas ir Rīgas brīvostas konkurss un Latio mākslas fotogrāfijas balva.

Alnis Stakle, fotogrāfs:
Regularitāte, ar kādu talantīgi studenti kļūst par pārdevējiem-konsultantiem.

Solvita Krese, Latvijas laikmetīgās mākslas centra vadītāja:
Artura Kondrāta izstāde Momentum TAL Residence. Popkultūras atražošana komplektā ar pamanāmu snobismu rezultējās visai primitīvā uzstādījumā, kas ar neslēptām ambīcijām tiek pārdots kā augstvērtīga fotoizstāde.

Evita Goze, fotogrāfe un žurnāliste:
Fotofestivālu vienveidīgās programmas.

Kārlis Vērpe, filozofs:
Vilšanās (jau ilggadēja) – Fotomuzeja darbība un izstāžu piedāvājums (principā šī iemesla dēļ arī lielākoties uz turieni neeju, pa reizei ieklīstu). Te var izdalīt Pētera Jaunzema retrospekciju. Tā tikai parāda, ka muzejs vēl dzīvo citā laikā un telpā. Kā jau teicu Ievai Lejasmeijerei LR3 raidījumā Pasāža, manuprāt, nav ne vainas taisīt šādu fotogrāfiju izstādes, bet tad tām jābūt reflektējošām un kritiskām, ņemot klāt padomju laika konteksta atsegšanu. Tās nevar taisīt ģēniju spodrināšanas stratēģijā, īpaši jau Jaunzema gadījumā, kurš tomēr ir diezgan diletantisks.

Inese Baranovska, DMDM vadītāja:
Man liekas muļķīgi, ka Latvijā nākamajā gadā paralēli notiks divas līdzīga rakstura starptautiskas aktivitātes fotogrāfijā: Rīgas Fotomēnesis un Rīgas foto biennāle, kas savā starpā konkurē un velti izšķiež kopējos resursus. Jēdzīgāk būtu kopīgiem spēkiem organizēt vienu kvalitatīvu un jaudīgu pasākumu, kuram būtu cerība attīstīties un kļūt regulāram.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Par vilšanos uzskatu Latvijas fotogrāfisko vidi, kura ir ļoti smagnēja uz sadarbību. Pat vislabākie nodomi un piedāvājumi bieži vien tiek apšaubīti un uztverti ar aizdomām. Dažkārt nespēja konstruktīvi diskutēt un zema administrēšanas prasme un termiņu neievērošana no fotogrāfu puses tiek slēpta zem pārmērīgu ambīciju un agresīvu jautājumu gūzmas. Fotogrāfu kopiena Latvijā nav pārāk liela, un diemžēl bez labas sadarbības, cieņpilnas izturēšanās vienam pret otru un kompromisu meklēšanas ilgtspējīgus un kvalitatīvus pasākumus organizēt ir sarežģīti. Sadarboties ar ārzemju fotogrāfiem dažkārt ir daudz vieglāk, jo visas lietas un atbildības var konstruktīvi pārrunāt, slēdzot līgumu un diskutējot.

Festivāla Encontros da Imagem 25. gadu jubilejas svinības. Publicitātes attēls
Festivāla Encontros da Imagem 25. gadu jubilejas svinības. Publicitātes attēls

Ieva Raudsepa, fotogrāfe un žurnāliste:
Mana lielākā vilšanās šogad bija fotogrāfijas festivāla Encontros da Imagem apmeklējums Portugālē. Tas lika apzināties daudzu Eiropas fotofestivālu vienveidību un garlaicību, kur organizatori darbojas bez vīzijas par to, ko grib pateikt. Izstādīšanai tiek izvēlēti tikai jau pazīstami projekti tā vietā, lai parādītu jaunus vai mazāk pazīstamus autorus. Encontros da Imagem ir labs piemērs tam, cik lielā mērā institūcijas baidās uzņemties riskus, izstādot ko mazpazīstamu vai tematiski nepopulāru.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Nekas īpašs nenāk pātā, vienīgi tas, ka Volfgangs Tilmanss pēdējā brīdī atcēla savu vizīti Latvijā.

Jānis Taurens, filozofs:
Īstenībā notikumu, ko šeit minēt, bija gana daudz; numuru piešķiršana gan ir izdabāšana kādai iztēlota lasītāja/skatītāja gaumei, tāpēc tā vietā gribu novilkt asi, kuras divi galējie punkti iezīmētu vismaz vienu atskaites sistēmu sarunai par fotogrāfiju.

Pirms doties uz Noasu, lai apskatītu izstādi Nezināmais. Mainīgais (četru jaunu mākslinieču – Jekaterinas Sjomkinas, Kates Švinkas, Egitas Podnieces, Gitas Jankovskas – vārdus uzzināju tikai uz peldošā debarkadera), vajadzēja iegriezties Laikmetīgās mākslas centrā Alberta ielā. Ejot pa Elizabetes ielu, nesen pabeigtas jaunceltnes (iepretim kādreizējai “dzimtajai” Jura Alunāna ielai) durvīs pamanīju norādi uz fotoizstādi (Artūrs Kondrāts, Momentum). “Kāpēc gan ne?” – padomāju un devos iekšā. Otrā stāva neapdarinātajās telpās uz mani raudzījās lielformāta fotoportreti. “Laikam jau laba aparatūra, ja Paula Bankovska matos” – viņu vienīgo no attēlotajiem kaut cik pazinu – “varu redzēt sirmumu…” (līdz šim nebiju to ievērojis). Lūk, vilšanās galējais punkts, ja vien šo izstādi es pieskaitītu mākslas notikumiem.

Izstādē uz Noasa nelielie darbi apliecināja fotogrāfiju kā elementu mākslinieciskā domāšanā, kas gan kautrīgi tikai saukta par “meklējumiem pēcfotogrāfijas (post-photography) teritorijā”. (“Laikam kāds fotogrāfijas guru tā teicis” – ienāca prāta.) Lai arī paši meklējumi bija nedaudz naivi, pārsvarā nelielās bildītes iezīmēja citu – cerību – atskaites punktu.

Zane Onckule, Laikmetīgās mākslas centra kim? programmas direktore:
Kā katru gadu no jauna vilšanās ir tie valodas instrumenti un izpratnes kritēriji, kādi tiek izmantoti fotogrāfijas notikumu analizē un diskusijās par tiem.

Olafa Oša darbi izstādē "Ielu fotogrāfija"
Olafa Oša darbi izstādē “Ielu fotogrāfija”

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:
Latvijas Fotogrāfijas muzeja izpratne par to, ko mūsdienās nozīmē vispār kaut ko kādam rādīt, īpaši publiski. Vismaz divas nesenākās izstādes – Pētera Jaunzema retrospekcija un izstāde Ielu fotogrāfija – skaidri liecina, ka muzejs nesaprot, ko dara.