Gada vilšanās fotogrāfijā 2020

Inga Lāce, kuratore:
Šis bija tik neparasts gads, ka visas mazās vilšanās, ja arī tādas bija, laikam liekas ļoti nenozīmīgas. Man sākumā ļoti patika un kopības sajūtu radīja mūsu gandrīz vai sinhronizētās darbības un to radītais arhīvs sociālajos tīklos – ar to, ko pašizolācijā gatavojam, kādus augus audzējam, ko dara mūsu mājdzīvnieki un kā braucam dabā. Tagad jau vienkārši gribas satikt cilvēkus, nevis tikai novērot, ko viņi dara.

Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore:
Gada vilšanās man bija mākslinieces Annemarijas Gulbes personālizstādes Love Re-search cenzūra ISSP Galerijā, kas atgādināja par it kā izglītotā sabiedrības daļā joprojām valdošo liekulību un tumsonību.

Annemarija Gulbe, fotogrāfe:
Gada vilšanos man sagādā sabiedrībā esošo “ekspertu” iejaukšanās mākslā. Nezinātāju noteicošais viedoklis, kas mākslinieku un institūciju var nostādīt kaut kādas iedomātas hierarhijas pašā apakšā, arī izteikumi par radošo personu pievēršanu pamatīgu nodokļu maksāšanai. Un “visu zinošo” spēja noteikt, kādu mākslu skatītājs vēlas redzēt un kādu nē, autoru pat neuzrunājot, neuzklausot, neiztaujājot, bet gan kļūstot par “pilntiesīgu kritiķi un kuratoru”, kurš pēc saviem ieskatiem var pārkārtot autordarbu. Kaut gan māksliniekam jau ir jārēķinās, ka darbs, nonākot publikā, it kā tiek paredzēts kādam skatītājam un pats vairs nav vienīgais noteicējs pār to. Bet vilšanās vismaz nav tajā, ka esmu šogad to sapratusi. Noderēs nākamgad.

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja:
Manī rada bažas, ka fotogrāfija zaudē savas identitātes robežas. Īpaši tas vērojams, analizējot Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 izstādes – rodas sajūta, ka fotogrāfija 21. gs. kautrējas no sava medija un vēlas darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai tiktu pieskaitīta pie aktuālām laikmetīgās mākslas formām. Nedomāju, ka fotogrāfijas medijs ir izsmēlis savas tradicionālās izpausmes formas, tas aizvien ir īpašs un tajā ir liels radošs potenciāls.

Baiba Tetere, vizuālās kultūras pētniece:
To nevar saukt par vilšanos, drīzāk mani satrauc Lukašenko režīma vardarbība pret medijiem, to skaitā fotogrāfiem un māksliniekiem Baltkrievijā. Apbrīnoju Baltkrievijas fotožurnālistu, mākslinieku un mediju pārstāvju darbu, vizuāli atspoguļojot opozīcijas demokrātisko vēršanos pret Lukašenko režīmu.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:
Gada vilšanās ir tāda, ka fotogrāfija (un mākslas vide vispār) nespēja radoši reaģēt uz pandēmijas apstākļiem un piedāvāt ko aizraujošu, eksperimentālu, “izkāpjot” no ierastajiem rāmjiem. Tas attiecas gan uz digitālo vidi (kā iespēju izmantot šajos apstākļos), gan apkārtējo realitāti. Manuprāt, šis laiks piedāvāja apstākļus refleksijai un iespējas domāt par cita veida izteiksmes formām, taču neredzu, ka tas kaut kādā veidā būtu manifestējies mākslas valodā un projektos.

Santa Hirša, mākslas zinātniece un kritiķe:
Ne gluži vilšanās, bet sarūgtināja šīgada Latvijas fotogrāfija 2020 jauno fotogrāfu rokrakstu vienveidība, “ballīšu un laikabiedru” žanra dokumentācijas šķita kā viena autora radītas, un radās jautājums, kādēļ jaunajiem māksliniekiem tik ļoti gribas līdzināties viens otram, nevis meklēt savas tēmas un skatpunktus.

Santa Remere, mākslas kritiķe un publiciste:
Nekas oriģināls – gadījums ISSP galerijā, kad tika cenzēta Annemarijas Gulbes personālizstāde Love Re-search, lai nama īrniekiem nebūtu jāskatās uz “pornogrāfiju”; vilšanās – ka šīs prasības tika izpildītas, tādā veidā it kā atzīstot šo attēlu pornogrāfiskumu, bet pozitīvais iznākums, protams, ir tam sekojošā diskusija par cenzūru, kuras nevar būt par maz.

Vika Eksta, māksliniece:
Izstāde 6×6/36 Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros. Šajā izstādē bija piedāvāts tuvāk iepazīt sešu starptautisku mākslinieku daiļradi, izmantojot QR kodu. Taču izstādes norises vietā – pagrabā esošajā Rīgas Mākslas telpā, ir ļoti slikta zona, un man, piemēram, telefona internets tur vispār nestrādāja, līdz ar to QR kods neko daudz nelīdzēja. Turklāt, varētu arī būt, ka kādam apmeklētājam nav smartfons. Manuprāt, tādos gadījumos ir jānodrošina iespēja izmantot kādu uz vietas esošu nolasīšanas iekārtu, jo, piemēram, VR brilles, instalācijās, kuru apskatīšanai tās nepieciešamas, vienmēr tiek nodrošinātas.

Šelda Puķīte, kuratore un mākslas kritiķe:
Gada vilšanās noteikti ir skandāls ap Annemarijas Gulbes izstādi Love Re-search ISSP galerijā. Annemarijas izstāde pēc kāda cita Berga Bazāra kaimiņos esošā īrnieka sūdzībām tika cenzēta. Labā ziņa ir, ka izstāde pēc tās transformācijas ar nekautrīgi caurspīdīgajiem aizkariņiem un koķeto rozā lenti ap Berga Bazāra skulptūru gan vizuāli, gan semantiski kļuva daudzslāņaināka un man kā skatītājam noteikti interesantāka. Tomēr tas, kas skumdināja, ir sabiedrības divkosība jautājumos, kas attiecas uz ķermeņa reprezentāciju, seksualitāti, un kas ir vai nav pieņems apskatei mākslas izstādē. Šis izteiktais puritānisms, attaisnojoties ar bērnu tikumību, ir pašā tā saknē absurds, jo ne jau nu mākslas izstādes ir tās, kas diendienā ietekmē jauniešus, un ja reiz šī ietekmēšanās notiek, tā parasti veicina nevis “samaitātību” vai rada kaut kādas mistiskas “traumas”, bet gan attēlu lasītprasmi un kritisko uztveri.

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:
Man bija lielas cerības par zviedru fotomuzeja Fotografiska starptautiskā tīkla veidošanos. Vienu filiāli Fotografiska atvēra pagājušā gada nogalē Ņujorkā, bet nepaspēju to apmeklēt pirms pārcelšanās uz Rīgu, un tāpēc pie pirmās iespējas, kad ceļošanas ierobežojumi uz īsu brīdi bija atcelti, ar lielu interesi devos uz citu Fotografiska filiāli Tallinā. Vilšanos sagādāja anti-intelektuālisms un kuratora vīzijas trūkums, kā arī aizdomas par to, ka uz filiāli “provincē” apzināti netiek sūtītas labākās izstādes. Piemēram, mana apmeklējuma laikā tur bija skatāma mūziķa Braiena Adamsa veidoto slavenību portretu sērija, kura publikas uzmanību notur tikai viņa paša un pārējo iesaistīto slavenību vārdi. Ļoti žēl, ka nevērība pret saturu sadzīvo ar lielu kapitālu un labi dizainētām telpām, kas rada maldīgu iespaidu par fotogrāfiju kā nozari.

Arnis Balčus, fotogrāfs, žurnāla FK redaktors un Rīgas Fotomēneša direktors:
Andreja Strokina izstāde Kosmiskās skumjas ISSP Galerijā. Mana vilšanās nav par pašiem attēliem – ar tiem viss ir kārtībā, tie ir amizanti, ironiski, jautri, bet gan par pašas izstādes faktu – kāpēc ir nepieciešams taisīt izstādi, ja pamatā tā sniedz tādu pašu pieredzi kā autora Instagrams. Kā komentārs par Instagram filtriem šī izstāde ir apmēram 5 gadus par vēlu, taču kā laikmeta dokumentācija – iespējams, ka fotogrāmata ir atbilstošāka platforma.

Ieva Balode, māksliniece un Baltic Analog Lab vadītāja:
Šogad man pašai par pārsteigumu nebija nekādas vilšanās fotogrāfijā. Iespējams, ka krīzes radītie ierobežojumi tomēr iedeva interesantu dinamiku izstāžu organizatoru ierastajos fotogrāfiju izstādīšanas paņēmienos, liekot tiem meklēt jaunus fotogrāfijas prezentācijas paņēmienus (Rīgas Fotomēneša ārtelpu ekspozīcijas, online izstāde Atstatuvums).