Kas notiek ar analogo fotogrāfiju?

“Fotogrāfija kā lēna analogā mākslas forma ir mirusi. Facebook katru minūti tiek ievietotas vairāk nekā 200 000 fotogrāfiju – 6 miljardi katru mēnesi, un vairāk nekā 16 miljardu fotogrāfiju – Instagram. Pateicoties digitālajām tehnoloģijām, katrs var kļūt par Photoshop gigantu, pašiņu vergu vai attēla filtru atkarīgo. Mēs redzam caur mūsu viedtālruņiem, nevis acīm. Kam vajadzīgi vecmodīgie speciālisti, kuri izmanto toksiskas ķimikālijas, veidojot fiziski taustāmu attēlu, kuru nevar nedz nošērot, nedz nolaikot?” Šādi pirms vairākām nedēļām tika iesākts raksts, kurā pasaulslavenais mūziķu fotogrāfs Antons Korbins (Anton Corbijn), kurš visu dzīvi strādājis analogajā tehnikā, paziņo, ka pamet fotogrāfiju, jo nevēlas tērēt laiku, dzenoties pakaļ mūsdienu dzīves tempam. Medijus laiku pa laikam pāršalc līdzīgas ziņas, kas liek domāt par analogās fotogrāfijas izzušanu, bet der atcerēties, ka līdzīgas diskusijas turpinās jau 40 gadu. Par to tiek runāts kopš 1975. gada, kad tika izgudrota pirmā digitālā fotokamera. Tomēr joprojām ir entuziasti, kas izvēlas darboties šajā tehnikā, tiek organizētas skolas, kursi, meistarklases, ir nopērkamas jaunas foto filmiņas. Parādās pat šķietami neiedomājami darba piedāvājumi, piemēram, ASV Nacionālo parku dienests (National Park Service) meklē fotogrāfu ar zināšanām melnbaltajā analogajā procesā darbam ar lielformāta kameru, piedāvājot 100 000 dolāru lielu gada algu.

Kādēļ nepieciešams atgriezties pagātnē un strādāt ar tik sarežģītu un neparedzamu procesu, ja eksistē tik ērti un viegli pieejamā digitālā fotogrāfija? Pirms mēneša piedalījos Andreja Granta vadītajā melnbaltās fotogrāfijas meistarklasē No slēdža klikšķa līdz fotogrāfijai pašu rokām, kas noritēja Ruckas mākslas rezidencē Cēsīs. Meistarklases dalībniekiem bija iespēja izjust un izmēģināt visus analogās fotogrāfijas radīšanas procesa posmus tikko izveidotā foto laboratorijā. Pasākuma organizētāji norāda, ka interese bijusi negaidīti liela un krietni pārsniegusi meistarklasei ieplānotās 12 dalībnieku vietas. Domājot gan par savu, gan citu ieinteresētību, centos definēt svarīgākos piesaisti uzturošos faktorus. Fotografējot ar filmiņu, bieži vien nav tik daudz laika jāiegulda pēcapstrādē, nav fotoaparāta displejā jāpārbauda 50 tikko uzņemtos kadrus, lai pārliecinātos par to vērtību un kvalitāti, tādējādi palaižot garām apkārt notiekošo. Ar analogo kameru nākas rūpīgāk apsvērt katru slēdža nospiešanu, paliek vairāk laika saziņai, apkārtējās vides vērošanai un detalizētai izpētei. Tas ir pateicīgāks instruments māksliniecisku mērķu īstenošanai. Svarīgs ir analogais process kopumā, kopēšana uz palielinātāja, nepacietības un satraukuma mirklis, gaidot rezultāta veidošanos uz attīstītāja šķidrumā iemērktās papīra lapas, arī attēla materialitāte – fotogrāfija kā fizisks objekts, kuru iespējams aptaustīt un saglabāt. Laikā, kad lielākā daļa attēlu tā arī paliek virtuālajā vidē, kur uzslāņojas cits citam, lai pēc brīža nogrimtu aizmirstībā, analogais attēla radīšanas process ir kā mazs pretsitiens globalizācijai un digitalizācijai.

Izejot ārpus personīgās intereses robežām un aplūkojot situāciju plašākā kontekstā, šķita svarīgi pievērst uzmanību norisēm, kas liecinātu par veiksmīgiem analogās fotogrāfijas esamības nostiprināšanās mēģinājumiem. Interesantu tendenci var novērot vienā no mūsdienu populārākajiem sociālajiem tīkliem Instagram, kur burtiski katru minūti tiek pievienoti trīs attēli ar tēmturi #filmisnotdead, veidojot vairāk nekā miljonu attēlu kopumu, ar tēmturi #35mm, kas tiek uzskatīta par populārāko filmiņas veidu, ir vairāk nekā divi miljoni attēlu, bet zem #film saistībā tieši ar analogo fotogrāfiju ir aptuveni 11,5 miljoni attēlu. Tomēr uz kopējā Instagram attēlu fona tas ir pavisam niecīgs procents. Neskaitāmi Instragram lietotāji apgalvo, ka viņu ievietotā informācija sastāv vienīgi no attēliem, kas veidoti, izmantojot filmiņu. Iespējams, tā ir opozīcija mobilo iekārtu sekundes klikšķu rezultātiem un vienveidīgajam iegūto attēlu lērumam. Varbūt tā ir arī pretestība sabiedrības tendencei ieslīgt bezdomu komfortā, kur ērtība un ātrums ir galvenie dzīves ritma parametri. Interesanti, ka gan instagramā, gan daudzās programmās tiek izmantoti filtri, kas digitālo attēlu padara līdzīgu analogajai fotogrāfijai. Tas, kas tagad tiek panākts ar fotošopu vai filtriem, iepriekš tika iegūts, izmantojot atšķirīgu analogo kameru un filmas jutību.

Viens no lielākajiem analogo foto piederumu un filmu ražotājiem Ilford Photo starptautiska pētījuma ietvaros aptaujāja vairākus tūkstošus klientu no 70 pasaules valstīm, lai gūtu detalizētu priekšstatu par uzņēmuma produktu patērētājiem. Gandrīz trešdaļa no filmu fotogrāfiem ir jaunāki par 35 gadiem. 84 % respondentu apgalvoja, ka nepieciešamās iemaņas darbam ar analogo fotogrāfiju apguvuši pašmācības ceļā, izmantojot grāmatas un internetu. 49 % attīsta fotogrāfijas atbilstošās fotolaboratorijās. “Mēs esam apstiprinājuši savas prognozes. Neseno filmu pārdošanas pieaugumu var saistīt ar jaunu lietotāju ienākšanu”, atzīmē Ilford Photo pārdošanas direktors Stīvens Braierlijs (Steven Brierley). Tikpat pozitīvi noskaņots ir arī Edgars Inglands (Edgar England), Londonas uzņēmuma West End Cameras menedžeris ar specializāciju filmu attīstīšanā. Viņš norāda, ka “pirms desmit gadiem bija nepieciešamas sešas nedēļas, lai pārdotu paleti ar simtiem filmu rullīšu, taču tagad tas notiek dažu dienu laikā.” Pirms nepilniem diviem gadiem Ilford arī izveidoja fotolaboratoriju kartes mājaslapu, kurā var atrast fotolaboratorijas visā pasaulē un ērti izvēlēties sev tuvāko. Internetā ir bagātīga informācija un profesionāļu ieteikumi, kā izveidot fotolaboratoriju mājas apstākļos. Tādējādi jebkura fotofilmu entuziasta iztērētajam laikam, pacietībai un finansiālajiem resursiem vienmēr ir iespēja transformēties pārliecinošā rezultātā, gandarījumā par paveikto un labākā darba procesa izpratnē.

Analogās fotogrāfijas pastāvēšanā nenovērtējama nozīme allaž būs to radīšanai nepieciešamo produktu ražošanas kompānijām. Kamēr eksistē ražotāji, kas šo biznesu uzskata par ekonomiski izdevīgu, process turpināsies. Pirms pāris gadiem nozares pārstāvjus ļoti satrauca filmu ražošanas giganta Kodak skaļais paziņojums par savas darbības pārtraukšanu, jo neesot iespējams noturēt līdzsvaru digitālo tehnoloģiju straumē. Tomēr pēc vairākiem mēnešiem uzņēmums informēja, ka ir izkļuvis no bankrota, mainot savu darbības stratēģiju un pievēršoties vairāk komerciāla rakstura pakalpojumiem, bet filmu ražošana joprojām tika saglabāta. Starp stabiliem filmu ražotājiem jāmin arī Fuji (Japāna), Ilford (UK) (atbild arī par Kentmere un Bergger zīmolu piedāvātajām filmām un fotopapīru), Foma (Čehija), Adox (Vācija), Slavich (Krievija), interesants jaunpienācējs ir itāļu uzņēmums Ferrania. Tā īpašnieki pirms gada radīja krietnu troksni sabiedriskajā telpā, vēršoties publiskā finansējuma kompānijā Kickstarter ar mērķi saglabāt savas iekārtas un izveidot jaunu filmu ražošanas rūpnīcu. Pirms pieciem sešiem gadiem šādas idejas apsvēršana liktos pat teorētiski neiedomājama, taču Ferrania, par spīti skeptiķu neticībai, salīdzinoši īsā laikā tika savākti 322 420 ASV dolāri. Uzņēmuma vadītājs Deivs Baiass (Dave Bias) ir pārliecināts, ka pašlaik notiek analogās fotogrāfijas atdzimšana. Tomēr pagaidām Ferrania mājaslapā pārdošanā ir nevis filmiņas, bet tikai tēkrekli ar firmas simboliku. Starptautiskajā analogās fotogrāfijas forumā APUG ir dažādas diskusijas un jautājumi no lietotājiem, kas nepacietīgi gaida pirmās filmiņas klajā nākšanu. Tikmēr Hasselblad, Leica, Rolleiflex, Fuji, Nikon un Canon turpina ražot ne tikai savu firmu reprezentācijas priekšmetus, bet arī augstas kvalitātes analogās iekārtas.

Latvijā analogo procesu joprojām iecienījuši daudzi jaunākās un vidējās paaudzes fotomākslinieki (piemēram, Paulis Jakušonoks, Iveta Vaivode, Reinis Hofmanis, Alnis Stakle, Viktorija Eksta), lai gan lielākoties process aprobežojas ar (visbiežāk vidējā formāta) filmiņu lietošanu, kas pēc tam tiek skenēta. Iemesli filmu kameru izmantošanai visbiežāk ir divi – pirmkārt, vēl joprojām ar analogās vidējā formāta kameras kvalitāti spēj konkurēt tikai ļoti dārga digitālā tehnika, kas māksliniekiem visbiežāk nav pieejama, otrkārt, fotografēšanas process motivē vairāk domāt par katru kadru pirms slēdža nospiešanas. Šobrīd interesentu arī netrūkst Māra Ločmeļa un Raimo Lielbrieža izveidotai darbnīcai, kur abi fotogrāfi reproducē un eksperimentē ar vēsturiskajām alternatīvajām foto uzņemšanas un izgatavošanas tehnikām – dagerotipiem, cianotipiem, platīna-pallādija nospiedumiem un ambrotipiem jeb slapjajām platēm. Tehniskās jaunrades nama Annas 2 fotostudijā analogās fotogrāfijas un fotolaboratorijas apmācības piedāvā atzītais melnbaltās fotogrāfijas meistars un skolotājs Andrejs Grants, bet par vienu no labākajiem filmiņu attīstīšanas punktiem tiek uzskatīts Baltijas Foto Serviss Pulkveža Brieža ielā.

Neraugoties uz šķietami daudzajiem pozitīvajiem piemēriem pasaulē, uz kopējā fotogrāfijas fona analogā attēla radīšanas prakse nav nekas vairāk kā entuziastu saujiņas kluss palīgā sauciens. Visi minētie piemēri un vēl vairāk nenosaukto ir tikai aizkustinoši izņēmumi. Kaut arī šis medijs joprojām ir saistošs fotogrāfiem, kam svarīgs lēns un meditatīvs process, precīzāka mirkļa apzināšanās, bieži vien arī īpaši baudāms mākslinieciskais rezultāts, diemžēl ar laiku digitālo tehnoloģiju attīstība analogo tehniku izstums no fotografēšanas iespēju panorāmas.