FK jautā – tavs visdīvainākais foto pasūtījums?

Šoreiz rubrikā, kurā profesionāli Latvijas fotogrāfi stāsta par savu darba ikdienu, jautājām – kas ir bijis tavs visdīvainākais foto pasūtījums?

Ģirts Raģelis:
Vienīgais, kas nāk prātā, ir Satori vasaras avīzes vāka foto, kuru bildējām uz kādas mājas jumta. Vāka galvenās personas bija divas kailas dāmas, nāca sūdzēties kaimiņi, jo apkārtējo māju iedzīvotāji bija sašutuši par orģijām uz jumta. Man gan tas nelikās dīvains pasūtījums, cilvēkiem no malas gan bija citas domas.

Gints Ivuškāns:
Savulaik bija jāveic daži paparaci tipa pasūtījumi. Tādos brīžos pie sevis vienmēr nodomāju – kam tas ir vajadzīgs un kuru tas interesē, bet arī tā ir pieredze.

Andrejs Zavadskis:
Visdīvainākie pasūtījumi ir tādi, kur rezultāts nav svarīgs pasūtītājam. Ir bijuši gadījumi, kad fotografēšanas process ir pats svarīgākais. Ir arī bijuši gadījumi, kad pasūtītājam ir svarīga tava klātbūtne, nevis rezultāts.

Aiga Rēdmane:
Kad vēl darbojos privāto fotosesiju jomā, mani pārsteidza klienta vēlme fotografēties ar bebra izbāzeni bez jebkāda pamatojuma. Modes fotogrāfijai mēdz būt mazas vizuālas dīvainības, bet tās ir vajadzīgas – tikai izvērtēju, cik organiski tas izskatītos.

Valts Kleins:
Katrs pasūtījums ir dīvains, un, ja tas tāds nebūtu, tad es par to neizrādītu ne mazāko interesi.

Edijs Pālens:
Ja bildēt bēres skaitās dīvaini, tad laikam tas ir bijis dīvainākais foto pasūtījums. Ir bijuši vajadzīgi arī foto ar piesūkušos ērci, odi, mušas utt. Dzeltenajiem reiz vajadzēja bildi ar sievieti, kurai iepriekšējā naktī dēls ar cirvi vīru saskaldīja.

Vladimirs Svetlovs:
Parasti dīvaināks ir tēls, ko spējam realizēt, piemēram princese, mirusi vardarbīgā nāvē, vai citplanētietis.

Andrejs Strokins:
Kāzas Gredzenu pavēlnieka stilā.

Reinis Hofmanis:
Kāds pasūtījums priekš zviedru The Economist 2009. gadā. Vakarā saņēmu zvanu – bildēšana sešos no rīta Lietuvā, Ignalīnas atomelektrostacijas slēgšanai paredzētajā reaktorā. Piekritu. Četru stundu brauciens naktī, apmaldījos, tomēr precīzi sešos līdz ar žurnālistu ierados objektā. Arī pati fotosesija bija neikdienišķs notikums. Drošības pārbaude, pārģērbšanās baltā aizsargtērpā. Gājiens pa kilometru garu gaiteni pazemē.

Māris Ločmelis:
Manā gandrīz divdesmit gadu ilgā fotogrāfa pieredzē noteikti ir bijušas dīvainas fotosesijas, vairāk gan karjeras sākumā, bet tās jau vairs tik labi neatceros, un ar laiku viss kļūst mazāk dīvains. Vairāk gan dīvaini mēdz būt pasūtītāji, jo reizēm viņu vēlmes un izpratne pārsteidz.

Olga Jakovļeva:
Visdīvainākie pasūtījumi vienmēr ir tie, par kuriem klienti negrib maksāt vai ir gatavi samaksāt daudz mazāk par vidējo tirgus cenu. Un dīvains ir jautājums, ko es ļoti bieži dzirdu, kad atsakos, – ko, jūs nevarat vienkārši atnākt un pafočēt?! Tur taču nav, ko darīt!

Kristaps Kalns:
Nez vai tas ir bijis visdīvainākais, bet nedaudz dīvaini man šķita, kad šovasar kāda meitene gribēja bildēties un kā vēlamos piemērus minēja vairākus citus pašmāju fotogrāfu darbus un darba stilu. Būtu taču dīvaini vērsties pie Intas Rukas pēc Arņa Balčus tipa bildēm, ja var uzrunāt pašu Arni.

Ingus Bajārs:
Dīvainākais, kas nāk prātā, ir atgadījums pirms pāris gadiem. Aģentūrai, ar kuru regulāri sadarbojos, bija nepieciešams nofotografēt dažādus gaļas izstrādājumus, tostarp arī vairākus jēlas gaļas gabalus. Saņemot un izpakojot fotografējamos produktus, kļuva skaidrs, ka, neraugoties uz siltajiem laika apstākļiem, tie kādu laiku ir pavadījuši projektu vadītāja automašīnas bagāžniekā. Labi, ka attēli nespēj nodot produktu smaržu, bet izskats tika pielabots pēcapstrādē. Jaukākais pārsteigums bija, piestādot klientam rēķinu, – šo produktu ražotājs uzskatīja, ka daļēji par saņemtajiem pakalpojumiem ir iespējams norēķināties barterī.