10 minūtes ar Maiju Rudovsku

Maija Rudovska (1982) ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe, kas jau desmit gadus aktīvi darbojas laikmetīgajā mākslā, organizējot izstādes, lekciju programmas, mazāka un lielāka mēroga notikumus, kā arī aktīvi raksta par mākslu dažādiem izdevumiem. Kūrējusi Sabiedrība darbībā – Moderna izstāde (Moderna Museet Malmē un kim? Rīgā, 2014/2015), Virsbūve: Kafejnīcas lieta (Vita Kuben galerija Ūmeo, 2014), Iekšpuse un ārpuse, kim? Rīgā, 2012/2013) u. c. izstādes un projektus. Pašlaik viņa organizē simpoziju Attēls un fotogrāfija postdigitālajā laikmetā, kas 22. un 23. aprīlī notiks Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros koprades telpā The Mill.

Kā radās ideja par šo simpoziju?

Simpozijs jau sākotnēji bija plānots kā viens no centrālajiem biennāles pasākumiem, un, kad tiku aicināta pievienoties biennāles komandai, izteicu vēlmi kūrēt šo sadaļu. Izvēlējos akcentēt attēla lomu mūsdienās, uzsverot tā lielo nozīmi un ietekmi uz cilvēka dzīvi, īpaši digitālo tehnoloģiju un interneta straujās attīstības rezultātā. Mēs ik dienu patērējam un paši radām neskaitāmus attēlus – kā to plūsma un lietošana ietekmē mūsu uztveri, kādu iespaidu tas atstāj uz fotogrāfiju? Varbūt ir iespējams runāt par jauna veida fotogrāfiju un tās pieredzi? Palūkojoties uz šo tēmu plašāk, nevis tikai fotogrāfijas medija ietvaros, manuprāt, iespējams, meklēt arī citu skatījumu uz fotogrāfijas pielietojamību, tās nozīmi, arī mākslas ietvaros.

Manuprāt, fotogrāfija akadēmiskā vidē Latvijā tiek pētīta tikpat daudz, kā citas tēmas/mākslas jomas. Ir pētnieki, kas savos darbos pievēršas Latvijas fotogrāfijai, promocijas darbus izstrādājot ārzemēs (piemēram, Alise Tīfentāle un Baiba Tetere), manuprāt, tas sniedz būtisku pienesumu Latvijas fotogrāfijas vēsturei. Domāju, ka brīžiem fotogrāfijai veltītā uzmanība ir pat lielāka, nekā citiem mākslas medijiem, līdz ar to nebūtu godīgi to izcelt kā nepētītu jomu. Protams, varētu notikt padziļināta pievēršanās laikmetīgās mākslas jautājumiem, tai skaitā, fotogrāfijai, taču tas ir jautājums par mākslas pētniecību Latvijā vispār, tās attīstību un trūkumiem, kur lielu lomu spēlē ne tikai institūcijas, bet arī kopējā valsts kultūrpolitika. Simpozijam nav uzstādījums kaut ko mainīt. Kā jebkuram līdzīgam laikmetīgam pasākumam, tā virsmērķis ir likt padomāt par pašlaik aktuālo un, ja no tā izrietēs kāda papildu interese vai vēlme ko pētīt, tas būs tikai pluss.

Kas ir galvenie lektori/uzstāšanās, ko noteikti nevajadzētu palaist garām?

Katra no prezentācijām un sarunām būs interesanta, bet vēlētos tieši uzsvērt starptautiskā mākslas vidē pazīstamas mākslas kritiķes un pētnieces Dženiferas Allenas (Kanāda) uzstāšanos par attēla performativitāti – izzūdamību un saglabāšanu –, viņa aplūkos Snapchat aplikāciju. Dženifera arī vadīs sarunu ar Mišku Henneru, beļģu izcelsmes Mančestrā mītošu mākslinieku, kurš savu darbu radīšanā daudz izmanto interneta resursus – Google Earth un Google View platformas. Noteikti ieteiktu apmeklēt mākslinieku Aša Šehtera (ASV) un Keitas Kūperes (Lielbritānija) sarunu, kurā viņi abi stāstīs par savu darbību un interesi par korporatīvās vides estētiku un reklāmas attēliem. Otrajā dienā, 23. aprīlī, simpoziju noslēgs zināmās Instagram mākslinieces Amālijas Ulmanes skaipa prezentācija un Pola Peipera fotoizstādes rekonstrukcija Sraunus. No pašmāju autoriem noteikti ieteiktu nepalaist garām Alises Tīfentāles prezentāciju par selfijiem. Arī Ivara Grāvleja un Tallinā mītošā franču mākslinieka Kamilles Laurelli kopīgi veidoto uzstāšanos.

Kādi, tavuprāt, ir fotogrāfiskā attēla lielākie izaicinājumi digitālajā laikmetā?

Tā noteikti ir cīņa par uzmanību. Per se arī nemiers par savu eksistenci.

Kad tu pēdējoreiz uzņēmi selfiju?

Šķiet, pirms divām dienām.