Intervija ar JH Engstrēmu

Zviedru fotogrāfs JH Engstrēms (JH Engström) ir guvis starptautisku atzinību ar autobiogrāfiskajiem attēliem momentuzņēmumu estētikā, kas bieži izkārtoti kolāžveidīgi. Viņa darbi ir izstādīti daudzos muzejos, kā arī publicēti vairāk nekā desmit fotogrāmatās. 2014. un 2015. gadā Engstrēms bija Landskronas fotofestivāla kurators Zviedrijā, bet šogad viņš ir arī viens no Rīgas Fotomēneša izstādes Teritorijas līdzkuratoriem, kas šobrīd apskatāma Dzelzceļa muzejā. Savukārt šo ceturtdien Latvijas Fotogrāfijas muzejā tiks atklāta izstāde JHE, kurā iekļauti pašportreti no viņa sērijas Trying to Dance.

Ko tu domā par to, ka Rīgas Fotomēnesis un galvenā izstāde fokusējas uz fotogrāfiju no Ziemeļu, Baltijas un Austrumeiropas valstīm?

Parasti man nepatīk izslēgšana, kas balstīta uz ģeogrāfiskajiem faktoriem, bet šoreiz tas ir interesanti, jo iepriekš nav bijušas izstādes vai festivāli, kas koncentrētos uz šo Eiropas reģionu. Ar nepacietību gaidu izstādi, lai varētu redzēt, kā šo fotogrāfu darbi izskatās vienkopus. Tas vairāk ir kā jautājums un pētījums. Es neesmu tas, kurš apgalvo, ka kaut kas izskatās tieši tā, jo fotogrāfs ir no Ziemeļiem, vai tas izskatās tā, jo fotogrāfs ir no Krievijas. Vissvarīgākais ir redzēt rezultātu, kad darbi jau ir pielikti pie sienas, bet līdz tam tas ir tikai idejas līmenī, un es nezinu, kā to definēt vai kas tas ir. Kā tev šķiet?

Visu septiņu autoru darbos ir kaut kas līdzīgs. Bet, runājot stereotipos, es gribētu apgalvot, ka fotogrāfija no Ziemeļiem ir romantiskāka, ezotēriskāka, vairāk saistīta ar dabu un psiholoģiju, bet fotogrāfija no otra gala – no Krievijas – ir tiešāka, raupjāka un koncentrējas uz sociālām problēmām. Fotogrāfija no Baltijas valstīm ir kaut kur pa vidu.

Man šķiet, ka vajadzētu izvairīties no vispārinājumiem. Kāds varētu dzīvot Norvēģijā ar īpašu pieredzi, kas rezultētos tikpat raupjā fotovalodā kā Krievijā. Atšķirība ir dažādajā pieredzē, ko katra valsts piedzīvojusi, jo īpaši pēdējo 50 gadu laikā. Vakar man nācās skaidrot saviem bērniem, ka Zviedrija nav karojusi vairāk nekā 200 gadu, kamēr lielākajā daļā valstu ap Zviedriju karš ir bijis gandrīz pirms 70 gadiem. Vēl jo vairāk – situācija ir bijusi daudz nemierīgāka Austrumeiropā ne tikai pirms 25 gadiem, bet pat pēdējo dažu gadu laikā, jo īpaši Ukrainā un Krievijā. Tā ir citādāka kolektīvā atmiņa, un tās pēdas ir pamanāmas ikdienā. Man interesantāk ir jautāt, vai to var redzēt fotogrāfu darbos. Es neesmu pārliecināts, ka mēs to īpaši izjūtam šajā izstādē. Iespējams, tas vairāk ietekmējis šo autoru enerģiju, un tā iespaido rezultātu.

Piekrītu, darbos nav tiešu politisku atsauču, bet sociālo kontekstu gan var skaidri saskatīt, piemēram, Igora Samoļota darbos par jauniešu subkultūru. Vide, uzvedības modeļi un kultūra ir ļoti saistīta ar konkrēto teritoriju.

Droši var apgalvot, ka ir vēsturiskas atšķirības, taču es negribētu teikt, ka valoda ir citāda. Mūsu uzdevums nav to izlemt. Tas vien, ka šis reģions ir izvēlēts, pats par sevi jau ir kas īpašs, un skatītāju ziņā lai paliek, kādus jautājums viņi vēlas uzdot un kādas atbildes uz tiem saņemt.

Ko tu domā par aizspriedumu, ka visa fotogrāfija no Austrumeiropas barojas no Padomju Savienības mantojuma? Un, ja tā nav, šī reģiona fotogrāfija vispār netiek pamanīta.

Manuprāt, ikviena mākslas disciplīna atspoguļo katras valsts mantojumu. Piemēram, gleznas no Krievijas ir citādākas nekā gleznas no Spānijas. Bet man šķiet, ka fotogrāfija ir ērta, lai runātu par konkrētām tēmām, subjektiem, un uz to arī tiek liktas zināmas cerības atsevišķu jautājumu risināšanā. Protams, tas ir saistīts ar fotogrāfijas vēsturi, bet tas ir labs jautājums, kāpēc tas tā ir. Liekas, ka fotogrāfija nav tikpat brīva kā citas mākslas formas.

Vai mums ir robežas? Kur tās ir?

Protams, pastāv valsts robežas, kas ir tikušas apšaubītas, bet tas ir arī viens no centrālajiem jautājumiem fotogrāfijā – kur ir robeža un kas tā ir? Vai ir robeža starp vīrieti un sievieti, starp bērnu un pieaugušo, starp diviem mīlniekiem, vai iespējams šo robežu izdzēst? Es neesmu filozofs, bet šie jautājumi ir daļa no komunikācijas, un gan iekļaušana, gan izslēgšana ir saistīta ar robežu jautājumu.

Kādus jautājumus tu sev uzdod savos darbos?

Es sev uzdodu ļoti daudz jautājumu. Piemēram, par uztveri. Vai ir kāda robeža starp iekšējo un ārējo realitāti? Tas ir labs jautājums, ko es analizēju nepārtraukti. Un uz to nav gatavas atbildes, bet, iespējams, daudz cilvēku, kuriem māksla nepieciešama kā pašizpausme, lauza galvu par šo jautājumu. Taču tiklīdz mēs sākam par to runāt, mēs esam novilkuši robežu.

Šķiet, ka tev nav robežu starp fotogrāfiju uzņemšanu spontāni un īpaši plānojot.

Dažkārt es vakarā izplānoju, ka no rīta fotografēšu, un tā arī daru. Bet es varu fotografēt arī instinktīvi un intuitīvi. Man visas metodes šķiet derīgas. Daži cilvēki saka, ka viena vai otra metode ir labāka, bet es uzskatu, ja rezultāts mani uzrunā, tad tam nav nozīmes.

Kad pēdējoreiz fotografēji?

Uzņēmu dažas fotogrāfijas ar saviem bērniem pirms kādām pāris dienām.

Vai vari atklāt metodes, kuras izmanto attēlu rediģēšanā?

Nevaru. Vienīgais, ko varu uzsvērt, ka man ir nepieciešams ilgs laiks pēc tam, kad attēli ir uzņemti, lai saprastu, ko tie man nozīmē.

Kā tu domā, vai, paliekot vecākam, zināšanas un apziņa apslāpē naivumu un spontānumu? Vai novecošana ietekmē to, kā tu fotografē?

Varbūt sevi pārāk labi protu piemuļķot, bet man šķiet, ka vēl joprojām varu būt pietiekami naivs un bezrūpīgs. Visvairāk baidos par to, ka zināšanu bagāža var kļūt pārāk smaga un iznīcināt naivumu un intuīciju, kas ir ļoti smalkas un netveramas lietas. Kad tā diena pienāks, es nebūšu pirmais, kam tā būs, taču man ar to būs jātiek galā.

Vai, pēc tavam domām, fotogrāfijas valoda ir mainījusies pēdējo gadu laikā, jo īpaši ņemot vērā sociālo mediju ietekmi? Arī mūsu spēja lasīt attēlus ir mainījusies.

Jā, lasīšana mūsdienās ir kļuvusi daudz abstraktāka. Tomēr es neuzņemšos apgalvot, kādā situācija fotogrāfija ir pašlaik. Kas to lai zina! Ir interesanti sekot izmaiņām, bet man vissvarīgāk ir redzēt lietas, kas mani uzrunā, un ir pilnīgi vienalga, kāda platforma tiek izmantota: internets, kino vai grāmatas. Protams, būs arī konferences un semināri par šo tēmu, bet es tajās nepiedalīšos. Tas nav tas, kas mani uztrauc.

Vai tehnoloģijas un sociālie mediji ir viesuši izmaiņas tavā darbā?

Attiecībā uz fotogrāfiju – nē. Es, protams, izmantoju internetu, lai parādītu, ko esmu sastrādājis. Tomēr neizmantoju internetu kā izstāžu platformu, bet, kas zina, varbūt kādreiz to darīšu. Nav svarīgi, cik inovatīvs un moderns tu esi, vissvarīgākais ir tas, ko gribi teikt. Manu prātu vairāk nodarbina pašizpausmes problēma, nekā tas, kur sevi izpaust. Komunikācija mūsdienās ir ļoti mainījusies, un tas attiecas ne tikai uz attēliem. Tomēr jebkas, ko mēs sakām par internetu tagad, izklausīsies stulbi un vecmodīgi pēc pieciem gadiem.