Memory Clearing House

Es mēdzu iet uz antikvariātiem. Tajos ir mazliet sirreāla sajūta – var nopirkt un pārdot atmiņas. Varbūt drīzāk lietas, ko tās iemieso. Vienā es nopirku vecas bildes. Iepriekšējie īpašnieki no tām bija gribējuši tikt vaļā. Smukākās tikušas izliktas antikvariāta plauktos. Pārējās samestas kastē, tirgotas par 10 centiem gabalā – mazvērtīgās ietirgotās atmiņas, kas svešiem neko neizsaka, nespēj pildīt dekorācijas funkciju.

Man visas šīs bildes ir anonīmas. Es izvēlējos attēlus pēc iekšēja impulsa. Līdzīgi es tās sagriezu, atstāju it kā tukšumā apmaldījušos tēlus. Arī tukšums ir tēls – tā ir informācija, kurai vairs nevar piekļūt.

Memory clearing house ir projekts par atmiņas dzēšanu. Nosaukums ņemts no 19. gadsimtā rakstīta stāsta par iespēju dzēst nevēlamās atmiņas un implantēt kārotās. Tā ir fikcija, zinātniskā fantastika – atmiņas dzēšana. Es gribētu zināt, kāds kļūtu cilvēks, ja būtu iespējams nomērķēt uz konkrētām atmiņām un izdzēst tās; kas taisītu naudu no tāda produkta; kas izmantotu atmiņas dzēšanu kā varas rīku; kā cilvēks pats sev attaisnotu tāda produkta patērēšanu?

Man patīk nenoteiktība, ko ietver atmiņas jēdziens. Definējumu nosaka perspektīva. Es gribēju radīt projektu, kas skatītājam rosina šo neviennozīmību sajūtu līmenī. Vieniem atmiņas dzēšana nozīmē zāles, citiem varas rīku; 20.gadsimta sākumā mākslinieks Marsels Dišāns un komponists Eriks Satī izteikuši vēlmi dzīvot bez atmiņas, lai vienmēr justu izbrīnu.

Līga Goldberga (1991) mācījusies ISSP Skolā un Annas2 pie Andreja Granta, bet ikdienā strādā Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā. Projekts skatāms Kaņepes kultūras centrā līdz 19. jūnijam ISSP Skolas absolventu izstādē Apvērstā telpa/ Inverted Space.