Intervija ar Anuku Kruithofu

Anuka Kruithofa (Anouk Kruithof, 1981) ir māksliniece no Nīderlandes, dzīvo un strādā vienlaikus Meksikā, Ņujorkā un Amsterdamā. Nodarbojas ar fotogrāfiju, veido skulptūras, grāmatas, instalācijas, tekstus, video un performances. Viņas darbi regulāri tiek izstādīti vadošajos pasaules muzejos un galerijās – Modernās mākslas muzejā MoMa Ņujorkā, Stedelijk muzejā Amsterdamā, Sprengel Museum Hanoverē un Multimediju mākslas muzejā Maskavā. Kruithofa ir arī Anamorphosis balvas direktore, balvai vēl var pieteikties līdz 1. septembrim.

No 6. līdz 14. augustam Kroitkofa bija ieradusies Kuldīgā, lai vadītu meistarklasi Fotogrāfija kā sākumpunkts vienpadsmitajā Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP).

Pētot tavus darbus, šķiet, ka tev ir svarīgi paplašināt fotogrāfijas medija potenciālu. Tu esi aizgājusi diezgan tālu no tradicionālās fotogrāfijas. Vai vari pastāstīt, kā tev radusies šāda interese?

Es nekad neesmu pasniegusi fotogrāfiju kā vienkāršu foto sēriju. Šis medijs vienmēr man ir izraisījis neapmierinātību, jo, manuprāt, tam ir pārāk konkrētas robežas. Un tad šis izdrukas veids – kvadrāts uz sienas. Manuprāt, tur ir daudz vairāk iespēju, nekā vienkārši lineāru stāstu veidošana.

Bet tavs projekts Daily Exhaustion ar pašportretiem ir diezgan fotogrāfisks.

Jā, tāpat kā The Black Hole, Becoming Blue, Playing Borders, un The Daily Exhaustion, ko izveidoju, izmantojot nelielu digitālo kameru. Pēc tam veidoju avīzi, kuru izplatīju bez maksas. Tomēr lielākoties strādāju ar trīsdimensionālām instalācijām vai grāmatām. Vienmēr pievēršu uzmanību aktualitātēm vai noteiktām tēmām, kas mani ieinteresējusi vietā, kur dzīvoju. Es ļoti daudz ceļoju. Jau ir pagājuši deviņi gadi, kopš nedzīvoju Nīderlandē. Dzīvošana Berlīnē un vēlāk arī Ņujorkā mani iedvesmoja pievērsties atsevišķām tēmām, kuras izmantoju savos projektos.

Kurām tēmām tu pievērsies, dzīvojot Ņujorkā?

Sāku pētīt šīs saspringtās pilsētas iedzīvotāju prātos un garīgajā pasaulē notiekošo. Piemēram, ar stresu pārņemtās pilsētas juceklis. It īpaši cilvēka nepārtrauktās aizņemtības un pārslodzes stāvoklis. Tas mani inspirēja radīt darbu Everything is Wave.

Dzīvojot Ņujorkā, vairākas reizes iejaucos publiskajā telpā. Slodze, panākumi un varas spēles kļuva par pētāmām problēmām. Tad es izveidoju projektu Push-up, kura ietvaros lūdzu biznesmeņus viņu pārtraukumu laikā uz ielas piepumpēties. Tad es viņus fotografēju. Taču katru reizi ieradās apsargi un dzina mūs prom, norādot, ka konkrētā lokācija ir privātīpašums. Ņujorkā visur ir šīs neredzamās robežas, it īpaši starp publisko un privāto, un tā ir interesanta telpa.

Kā šīs robežas Ņujorkā atšķiras no tā, ar ko esi saskārusies, dzīvojot Eiropā?

Manuprāt, Amerika ir baiļu pilna sabiedrība. Šī galējība eksistē tieši finansiālās varas dēļ. Tas ir uzskatāmi vērojams tajās pilsētās, kur atrodas lielās korporācijas. Tur valda paranoja un cilvēku kontroles inspektori. Salīdzinot Ameriku ar citām pasaules daļām, var redzēt daudz atšķirību, kas ietver sevī gan pozitīvas, gan negatīvas galējības.

Tavi pēdējie darbi ir vairāk performatīvi un abstrakti, bet citas sērijas, piemēram, #Evidence, Sweaty Sculptures, Unshielded Window ir skulpturālas. Pastāsti, kā tu nonāc līdz šādiem rezultātiem un kur tu iegūsti iedvesmu?

Mani iedvesmo pilnīgi viss – cilvēku intervēšana, grāmatu lasīšana utt. Es nekad neesmu neiedvesmota. Visbiežāk iedvesmojos no tēlniekiem, arhitektiem, zinātniekiem, dejotājiem un cilvēkiem, kas strādā ar telpu un mūziku. Parasti pievēršu uzmanību prezentēšanai un tam, kā fotogrāfijas darbi izskatīties izstādes telpā un kā tos uztvers skatītājs. Man arī patīk par to domāt un runāt ar citiem. Šādi procesu izmantošana ietekmē pievērsties fotogrāfijai citādāk.

Ko tev nozīmē fotogrāfijas medijs?

Tas ir kā ar iespējām pilns transportlīdzeklis, bet tajā pašā laikā tajā ir daudz ierobežojumu. Man patīk attēlus drukāt uz dažādiem materiāliem, nevis tikai uz papīra. Tādējādi fotogrāfijas kļūst elastīgas. Man arī patīk, ka fotogrāfija var tikt izveidota kā milzīgs plakāts, tā var būt kā pastmarka, tā var būt tūkstoš lappušu bieza grāmata, tā var tikt ievietota internetā kādā mājaslapā. Fotogrāfija ir visur, un man patīk tās demokrātiskums un tas, ka visi ir spējīgi tai piekļūt. Domāšana par fotogrāfiju ir daudz svarīgāka, jo katrs spēj izveidot attēlu. Darbu izstādīšana muzejā uzreiz nenozīmē, ka tie ir kvalitatīvi. Galvenais ir autora vēstījums. Interesantus attēlus var izveidot katrs students, bet tikpat labi tos var atrast internetā no anonīmiem amatieriem. Mūsdienās laba fotogrāfija ir visur.

Tu esi līdzdibinātāja, direktore un žūrijas locekle jaunajai Anamorphosis balvai. Kādi bija pagājušajā gadā iesūtītie darbi? Ko, tavuprāt, tie vēsta par situāciju fotogrāmatu veidošanā mūsdienās?

Pagājušogad norisinājās pirmais šāda veida pasākums, un mēs saņēmām 336 grāmatas. Tās tika sūtītas no visas pasaules. Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo 336 grāmatu dažādība ir milzīga. Pat 20 uzvarētāju sarakstā iekļautās grāmatas ļoti atšķīrās cita no citas.

Kā notiek grāmatu atlases process?

Mums ir trīs eksperti. Es esmu grāmatu veidotāja un māksliniece. Džons Felans (John Phelan) ir kolekcionārs, viņš ir specializējies grāmatu pašizdošanā. Viņam ir tūkstošiem grāmatu, un viņš ir ļoti erudīts.

Šarlote Kotona (Charlotte Cotton) arī ir ļoti zinoša fotogrāfijā vispār un ir atzīta kuratore. Atlases procesā piedalījāmies tikai mēs, un mūsu kritēriji bija balstīti tikai mūsu zināšanās un pieredzē.

Tu bieži strādā ar jauktiem medijiem, atrastiem objektiem, attēlu arhīviem un dažādiem netradicionāliem materiāliem. Piemēram, kādēļ izvēlējies izmantot pašiņmietu jeb selfie stick kā daļu no #Evidence projekta?

Pašiņmiets ir visabsurdākais jaunais objekts, kas uzsver pašreprezentāciju. Tas samazina nepieciešamību komunicēt ar citiem cilvēkiem, bet tieši tādēļ tas ir dīvaini. Manuprāt, tas ir visai apšaubāms rīks. Piemēram, ir absurdi, cik daudzi cilvēki to izmanto 11. septembra memoriālā Ņujorkā. Cilvēki nepārtraukti fotografē selfijus ar saviem pašiņmietiem, un tas ir diezgan nepieņemami šādās vietās. It kā viņi teiktu – hei, paskaties uz mani, cik es esmu lielisks vēsturiska, traģisku atmiņu pilna pieminekļa priekšā. Šis pašreprezentācijas rīks ir ļoti parocīgs arī, lai uzņemtu vislabākos selfijus. Un labs selfijs mūsdienās cilvēkiem acīmredzami nozīmē ļoti daudz. Viņi tam piešķir daudz lielāku nozīmi nekā sociālajam kontaktam ar cilvēkiem, vai reālai būšanai kādā konkrētā vietā.

Vai tehnoloģijas reaģē uz laikmetu, kurā mēs dzīvojam, vai tās nosaka šo laikmetu?

Tās nosaka laikmetu, bet runa ir arī par pieejamību.

Varbūt runa ir arī par to, ka mēs kļūstam izolētāki ar šīm tehnoloģiskajām lietām. Vai mēs strauji tuvojamies pasaulei, kurā mums nevienu nevajag?

Jā, protams. Es domāju arī par to. Vairs nav nepieciešamības nevienam lūgt sevi nofotografēt, nav jābaidās, ka kāds nozags telefonu, kamēr tu esi kādam to iedevis. Tehnoloģija lēnām mūs pārņem, vai ieņem vietu starp mums, vai mūsos, cilvēkos, un šī digitalizācija pamazām izmaina cilvēkus.

Tu lieto un apvieno dažādus sociālos tīklus, īpaši instagramu. Kā sociālie tīkli, tādi kā instagrams un feisbuks, iespaido mūs? Vai tie palīdz mums saprasties, vai arī mūs fiziski izšķir?

Domāju, ka tā ir novecojusi doma. Bērni izaug ar tiem, un no mūsu redzes punkta ir diezgan grūti spriest, jo vecāki cilvēki vienmēr saka, ka agrāk bija labāk. Bet bērniem tas var nozīmēt ļoti daudz. Ir dažādi psiholoģijas pētījumi par bērnu lielāku savstarpējo sasaisti, ja viņi sarakstās visu pēcpusdienu savos telefonos, nevis spēlē bumbu pagalmā. Manuprāt, pieaugušie nespēj objektīvi spriest par to, kas ir labāk, jo viņu bērnībā šādu lietu nebija. Nevar tā vienkārši pateikt, vai bērniem tas ir labi vai slikti. Iespējams, ka tas nav ne tā, ne tā. Šīs lietas vienkārši ir, un tās ir jāpieņem.

Tu neredzi tajā neko sliktu?

Protams, ka atbilstošs fizisks kontakts un bērnu rotaļas pagalmā tuvina viņus dabai, un tas ir viņiem ir daudz noderīgāk. Ja man pašai būtu bērni, es viņiem mēģinātu parādīt, ka ir iespējamas arī citas lietas. Bet zinu, ja man būtu bērns, sešu vai septiņu gadu vecumā viņš gribētu darīt šīs lietas, tādēļ ka tagad tās mūsu dzīvē ir tik dabiskas. Jo tās ir visiem. Manuprāt, ir jāpieņem apkārt notiekošais un jāmēģina saprast, kādēļ bērni mainās, un ieklausīties, kādēļ viņiem tas ir svarīgi.

Tu pagūsti izdarīt patiešām daudz. Tavā mājas lapā pamanīju, ka tu veido divus līdz piecus projektus ik gadu. Kā tu organizē savu darbu?

Es esmu darbaholiķe un vienmēr strādāju, bet man tas tiešām patīk, pat ja esmu aizņemta ar savu darbu radīšanu no rīta līdz vakaram.

Vai tu strādā galvenokārt atvērtā studijā, fotografēšanas vietā, pie datora, ielās – kā tu nodali šīs lietas?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo man jau astoņus mēnešus nav māju. Es dzīvoju visur kur, daudzās dažādās vietās.

Kā tas ir iespējams?

Piemēram, tagad es dzīvoju šeit. Es ceļoju sava darba un savu mākslas projektu dēļ. Dodos uz lekcijām, fotografēt vai uz intervijām, vai kaut kur veicu pētījumus. Ja esmu dziļi grāmatas radīšanas procesā, tad esmu aizņemta ar tās rediģēšanu, komunikācijā ar dizaineri, katru dienu jāatrodas pie datora, rediģējot fotogrāfijas, un tas var noritēt tikai studijā. Bet dažreiz tas notiek citādi, jo man ir nepieciešams arī rakstīt. Es spēju paveikt daudz un dažādu lietu vienlaicīgi. Vienmēr visu paturu prātā un nekad neko neaizmirstu.

Kā tu organizē savu bezmāju dzīvesveidu un radošo darbu? Varbūt ir kādi uzjautrinoši starpgadījumi vai grūtības?

Performance Connection, kuru veidoju Teita galerijā, bija nedaudz par traku. Es biju Pekinā, drukājot savu grāmatu Automagic, kura drīz iznāks, tādēļ ik dienu man bija jāatrodas tipogrāfijā un jākontrolē process. Tajā pašā laikā pārtraukumos gatavojos performancei. Tas bija intensīvs darbs, un tikmēr es dzīvju superseksīgā IBIS viesnīcas numurā. Tas nebija ideāli, bet es varēju to paveikt.

Bet, kad veidoju grāmatu Bungalow, noslēdzos mazā Nīderlandes piejūras ciematā Ouddorpā. Nosaucu grāmatu šīs vietas vārdā, bet tur nav tiešas sasaistes, izņemot to, ka es tur atrados, strādājot ar Breda Foierhelma (Brad Feuerhelm) vernakulārā foto arhīva izlasi. Man apkārt nebija nekā, ne interneta, ne citu cilvēku. Biju pilnīgi viena. Piecas nedēļas maksimāli koncentrējos šim darbam. Cilvēki domā, ka es esmu ļoti sabiedriska, bet pēc horoskopa es esmu Dvīņi – esmu arī vienpate, un man patiešām ir divas atšķirīgas puses.