Vieglie pilsētas naratīvi
Patlaban Lietuvā norisinās jau trīspadsmitais ikgadējais Kauņas Fotogrāfijas festivāls. Tas ir vecākais fotofestivāls Baltijā, taču mākslinieciskā un organizatoriskā ziņā varētu mācīties no jaunākajiem kolēģiem Igaunijā un Latvijā. Festivālu apmeklēju jau ceturto reizi, esmu vērojis tā attīstību gan kā skatītājs, gan kā dalībnieks.
Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, festivālam vairs nav skaidri noteiktas atklāšanas nedēļas un pasākumi notiek cikliski divu mēnešu garumā. Tam ir savi plusi – organizatoriem ir vieglāk tikt galā ar lielo pienākumu apjomu, bet vietējiem skatītājiem ērtāk apmeklēt pasākumus. Taču ir arī mīnusi – ārzemju viesiem nav skaidrs, kad vislabāk ierasties. Es piedalījos portfolio skatē 8. septembrī. Lai arī šajās dienās atklāja vēl dažas izstādes, kā arī notika lekcijas un ekskursijas pa izstādēm, festivāla galvenās izstādes jau bija atklātas augustā, bet vairāki pasākumi koncentrēti septembra beigās. Turklāt pagājušās nedēļas pasākumi pārklājās ar ikgadējo Lietuvas Fotogrāfijas savienības semināru jeb salidojumu Nidā. Neskatoties uz to, ka no šī gada fotosavienību vada Kauņas fotogrāfijas galerijas direktors Gintars Čensonis, šāda konkurence kolēģu starpā norāda uz organizatoriska rakstura domstarpībām.
Portfolio skatē, kurā piedalījās 10 eksperti un apmēram 25 fotogrāfi, pie galvenajām balvām – 1000 eiro – tika itālietis Massimo Branka (Massimo Branca) un lietuvietis Alģirds Baks (Algirdas Bakas). Branka labākajās fotožurnālistikas tradīcijās dokumentē bezpajumtniekus narkomānus Rumānijā, bet Bakas veido fotostāstus par Kaļiņingradu un ASV.
Šīgada festivāla tēma ir flanērisms, ko, pateicoties Eiropas fondiem, reanimējušas vairākas Eiropas foto institūcijas un pakārtojušas tai dažādu festivālu un centru mākslinieciskās programmas. Praksē tas ir sinonīms ielu fotogrāfijai. Festivāla centrālajā izstādē Čurļoņa muzejā piedalās 15 autori, taču darbos dominē stilistiska un sižetiska vienveidība – pašķidri izšķirošie mirkļi, vienmuļas urbānās ainavas un šabloniski arhitektonisko kuriozu tuvplāni. Ar mikroskopu nākas meklēt “jaunos pilsētas naratīvus”, ko sola festivāla organizatori. Kaut kādu atkāpi no tipiskajiem štampiem ielu fotogrāfijā var redzēt polietes Martas Ribickas (Marta Rybicka) darbos, kura ar lielformāta kameru dokumentē pasažierus Varšavas metro. Arī pārējās festivāla izstādes lielākoties veido klasiskie fotostāsti par dažādiem pasaules nostūriem, taču nedaudzie kvalitatīvie autorprojekti izšķīst starp daudzām viduvējām fotosērijām.
Festivālā piedalās arī latviešu fotogrāfi Alnis Stakle un Reinis Hofmanis, kuru darbi patīkami izceļas uz daudzu citu izstāžu fona pirmkārt jau kvalitatīva noformējuma dēļ. Reprezentācijas paviršība raksturīga gandrīz visām izstādēm – lēts noformējums, šķībi piekārtas bildes, nenoregulēts apgaismojums un līdzīgi sīkumi, kas laika gaitā kļuvuši par šī festivāla vizītkarti. Par tradīciju kļuvusi arī festivāla direktora Mindauga Kavaļauska dalība festivāla izstādēs – šoreiz veselās trijās. Tas, protams, norāda uz savdabīgu tendenci – festivāls arvien izteiktāk kļūst vien par platformu viena cilvēka radošajām un profesionālajām ambīcijām.
Kauņas festivāla stiprā puse nav izstāžu līmenis, bet iespēja satikt kuratorus, galeriju un festivālu vadītājus. Kavaļausks noteikti ir visaktīvākais Baltijas fotomenedžeris ar plašiem profesionāliem kontaktiem pasaulē, tāpēc portfolio skatei spēj piesaistīt tādus ekspertus kā Stīvenu Evansu, festivāla FotoFest direktoru no Hjūstonas, un Horstu Kloveru, konsultatu un fotogrāfiju izsoļu rīkotāju no Vācijas. Arī atteikšanās no reklāmas un mārketinga (vairs nav plakātu ielās, ne kataloga, bet pasākumu ceļvedis – tikai lietuviski) norāda uz to, ka festivāla mērķis nav iesaistīt plašāku auditoriju kultūras patēriņā, bet to veidot par tīklojuma pasākumu šaurai nozares profesionāļu grupai.
