Tik tuvu, tik tālu
Līdz 9. oktobrim Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāmas divas izstādes – Kristīnes Madjares Iekšzeme un Jāņa Katlapa Cerību iela. Abām izstādēm ir daudz kopīga – darbu centrā ir specifiska ģeogrāfiska vieta (Katlapam – mazdārziņi, Madjarei – Skrunda), un veidoti klasiski foto stāsti galvenokārt no ainavām un portretiem. Pēc visa spiežot, šīs ir arī autoru pirmās personālizstādes. Gribot negribot nākas abas izstādes salīdzināt.
Jānis Katlaps ir vērojis dzīvi Bolderājas mazdārziņos, fotografējot dārza mājas un to iemītniekus. Fotogrāfa skatījums ir distancēts – pārsvarā vidējā plāna portreti, kas neveido skatītajam emocionālu saikni ar stāsta varoņiem. Motīvu dublēšana, par spīti tam, ka attēloti dažādi gadalaiki, liedz naratīvam attīstīties laikā un telpā. Vizuālo vienmuļību mazina tikai kolāžas princips eksponēšanā, bet attēlu nestāstnieciskums kompensēts ar gariem parakstiem. Neskatoties uz fotogrāfa ieguldīto darbu (attēli uzņemti vairāku gadu garumā) un teicamo kompozīcijas izjūtu, rodas sajūta, ka tas ir kārtējais fiksais projekts postpadomju mērcē, kādu pēdējos gados ir saražots neticami daudz. Un ir grūti pateikt, vai šī sērija ko pienes jau tā nodrāztajai tēmai (mazdārziņu sērijas bijušas Līgai Laurenovičai, Gintam Mālderim, Mārim Kreitenbergam u. c.) pat Latvijas kontekstā.
Kristīnes Madjares sērijā ir viss tas, kā pietrūkst Katlapa fotogrāfijām – sižetu dažādība, emocionāli portreti, negaidītas attēlu kombinācijas, kas veido lielāku dinamiku, plašāku asociāciju saspēli un līdz ar to arī dziļāku priekšstatu par Iekšzemes iedzīvotājiem. Pat bez papildteksta var nojaust, ka cilvēki attēlos nav vienkārši uz ielas sastaptie, bet gan autores tuvinieki. Madjares skatījums nav neitrāls un distancēts, bet gan vērsts uz konkrēta psiholoģiskā portreta konstruēšanu – mazpilsēta kā klusa, melanholiska un nostalģiska vieta. Iekšzeme kļuvusi arī par spoguli autores iekšējai pasaulei.
Pēdējos gados dokumentālie fotostāsti gandrīz kļuvuši par sinonīmu fotogrāfijai. Kopš amerikāņu fotogrāfs Aleks Sots par modes kliedzienu padarīja maģisko formulu – portrets+ainava –, to savos darbos izmantojuši neskaitāmi daudz fotogrāfu visā pasaulē, arī Latvijā (Vaivode, Strokins u. c.). Arī sižets parasti ir viens un tas pats – nomaļas vietas vai izmirstoši ciemati. Tas novedis pie šādu fotostāstu pārprodukcijas, tāpēc globālā mērogā Fotomuzeja izstādēm ir visai sīva konkurence. Tomēr, raugoties lokāli, ir apsveicama fotogrāfu interese par sociālo vidi, jo kādu dienu šīs fotogrāfijas būs laikmeta liecības.
