Redzētais neredzētais
Šogad jau piekto reizi no 23. līdz 25. septembrim Amsterdamā notika fotogrāfijas tirgus un festivāls Unseen. Notikums pazīstams ar savu jauneklīgo un dinamisko pieeju, pretstatā, piemēram, lielajam un “pieaugušajam” Paris Photo gadatirgum. Unseen veido FOAM fotogrāfijas muzejs kopā ar divām aģentūrām – Platform A un Vandejong. Šī sadarbība starp muzeju un dizaineriem/brendinga speciālistiem noteikti ir tas, kas palīdz šim notikumam sevi pārliecinoši pieteikt kā vienu no noteicošajiem aktuālās fotogrāfijas pasākumiem. Visi Unseen materiāli ir perfekti noformēti, domājot par dizainu kā kaut ko vairāk par stilīgiem fontiem uz plakātiem; festivāla organizatori ir tiešām piestrādājuši pie dažādiem radošiem risinājumiem un brendinga. Piemēram, katram, kas tirgū nopirka bildi, tika uzdāvināts āmurs, ar ko iesist sienā naglu, lai bildi piekārtu pie sienas, mākslinieku duets Kristo un Endrjū (Christto & Andrew) veidoja īpašu promocijas attēlu kampaņu, FOAM Talents konkursa uzvarētajiem tika izsniegtas mazas zelta piespraudītes ar uzrakstu Talent, notikumam par godu tika izveidots īpašs Unseen Magazine, utt.
Gudrs dizains tiešām atšķir šo notikumu no daudziem citiem tirgiem un festivāliem. Protams, atšķirībā no Paris Photo, Unseen ir daudz mazāks un koncentrējas uz galvenokārt jauniem iepriekš neredzētiem autoriem, lai gan galerijās bija izstādīti arī ļoti pazīstami vārdi, piemēram, Antuans Dagata (Antoine d’Agata), Rodžers Ballens (Roger Ballen) un Rinko Kavauči (Rinko Kawauchi). Lai gan nepazīstu nevienu, kas uz Amsterdamu brauktu pirkt fotogrāfijas, cenu ziņā Unseen skaitās piemērotāks jaunākiem kolekcionāriem nekā Parīzes tirgus. Pārdot fotogrāfijas turp brauc lielākoties nelielas un, iespējams, eksperimentālākas galerijas. Arī grāmatu tirgū bija redzami lielākoties mazi izdevēji un neatkarīgas grāmatnīcas. Bet, kā jau visos šādos pasākumos – ja neesi ieinteresēts neko iegādāties, tad galeriju piedāvājumu apskate nav nekas diži interesants. Lielākoties pāris darbu no izvēlētiem autoriem nesniedz izstādes apskates pieredzi, lai gan, protams, izceļas dažādas aktuālas tendences un ik pa brīdim var atklāt kādu interesantu autoru.
Kā jau priekšā pasaka Kristo un Endrjū kampaņas attēli – indiešu gaišreģis rozā uzvalkā uz duļķaini zaļa fona, degoša roze ar blakus noliktām taro kārtīm – modē vēl joprojām ir iestudēti un pārspīlēti dekoratīvi attēli, kam bieži piemīt arī neliela eksotikas piegarša. Tāpat aiziet arī poētiska japāņu fotogrāfija un eksperimenti ar fotogrāfijas materialitāti. Neviens no trendīgajiem autoriem gan īpašu iespaidu neatstāja, tieši tādēļ, ka visas šīs tendences liekas jau redzētas un izvēlētie autori, šķiet, vairāk seko aktualitātēm, nekā tās veido. Tāpēc arī lielākā daļa izstādīto darbu likās nevis intriģējoši un inovatīvi, bet diezgan garlaicīgi. Daudz interesantāk bija sastapties ar pāris jau iepriekš redzētu autoru darbiem, piemēram, amerikāņa Reijmonda Mēka (Raymond Meeks) smalki emocionālajām fotogrāfijām vai Avoiskas van der Molenas (Awoiska van der Molen) pašrocīgi drukātajām lielformāta melnbaltajām ainavām. Pirmajā acu uzmetienā šie attēli noteikti ir kas mazāk uzpērkošs, bet saturiski kaut kas daudz oriģinālāks par kārtējo spilgti kontrastējošu krāsu pārsātināto fotogrāfiju ar noteiktiem etniskiem motīviem.
Lai gan ne fotogrāfiju, ne grāmatu tirgū nebija neviena no Latvijas, par panākumiem nevaram sūdzēties. Andrejs Strokins ir viens no šā gada FOAM Talents, un viņa fotogrāfijas bija redzamas ne tikai īpašajā talantu izdevumā, bet arī āra izstādē Unseen. Katru dienu Unseen piedāvāja arī dažādas sarunas un diskusijas par fotogrāfijā aktuālām tēmām, kā arī FOAM talantu prezentācijas. Piedalīties lekcijās un runāt par alternatīvām izglītības metodēm un iespējām fotogrāfijā bija uzaicināta arī biedrības ISSP vadītāja Jūlija Berkoviča, kas kopā ar BlankPaper skolas Madridē vadītāju Fosi Vēgu (Fosi Vegue) un The Photographer’s Gallery Londonā kuratoru Oliveru Vaithedu (Oliver Whitehead) diskutēja par neformālās izglītības priekšrocībām pretstatā akadēmiskām programmām. Jūlijas un Fosi raksti par šo tēmu ir publicēti arī īpašā izglītības sadaļā Unseen Magazine. Arī Unseen Dummy Award konkursam šogad bija nominēti divi Latvijas autori – es un Alnis Stakle. Lai gan neviens no mums neieguva galveno balvu – iespēju publicēt grāmatu sadarbībā ar Lecturis izdevniecību –, Alnis bija viens no trim, kam žūrija piešķīra īpašās atzinības titulu. Maketi bija apskatāmi četras dienas tirgus laikā izstādē grāmatu paviljonā.
Vienlaikus ar tirgu Unseen ietvaros norisinās arī neliels fotogrāfijas festivāls, kas katru gadu notiek kādā citā Amsterdamas rajonā, lai mijiedarbotos ar vietējām kopienām. Šis bija vājākais un nepārdomātākais posms visā programmā. Izstādes lielākoties bija veidotas ļoti pavirši un ar minimāliem līdzekļiem. Piemēram, japāņu jaunās fotogrāfijas izstāde, kas notika vietā, kas atgādināja pamestu ēdnīcu, nepārliecināja ne darbu kvalitātes, ne noformējuma ziņā. Izstāde ar selfijiem, kurus radošas darbnīcas ietvaros veidoja pensionāri kopā ar pusaudžiem, konceptuāli likās interesanta, un simpātiski bija tas, ka tā bija izstādīta arī pašā pansionātā, bet darbi bija ārkārtīgi pavirši noformēti – fotogrāfijas uzlīmētas uz necilām planšetēm un nosaukumi uzrakstīti ar roku uz A4 papīra lapām. Mākslinieces Olas Lanko (Ola Lanko) neizprotamajai āra instalācijai blakus stāvēja liels miskastes konteiners.
Vienīgā no redzētajām festivāla izstādēm, kura, likās, atbilst Unseen uzstādītajai kvalitātes latiņai, bija fotogrāfa Antona Korbina (Anton Corbijn) kūrētā Touched. Tajā bija izstādīti laikmetīgu fotogrāfu darbi, kas koncentrējas tieši uz fotogrāfijas materialitāti un dažādām formālām manipulācijām. Eksperimenti ar fotogrāfijas fizikalitāti un to rašanās procesu ir bijis populārs lauciņš, kam pievērsies ne viens vien mākslinieks pēdējo gadu laikā. Korbina izstāde atstāja labu iespaidu kā kompakts, labi nokūrēts un noformēts labi pazīstamu autoru darbu apkopojums. Protams, pati tēma paredz arī to, ka šo autoru darbus vērts redzēt tieši dzīvē – piemēram, dāņu fotogrāfa Adama Jepesena (Adam Jeppesen) ainavas, kuras papildina smalkas metāla adatas, nav iespējams novērtēt datora ekrānā.
Daudz interesantāki par festivāla izstādēm bija tā sauktie onsite projects tieši blakus tirgus norises vietai. Tur varēja piedalīties Klēras Strendas (Clare Strand) rīkotajā akcijā All That Hoopla, kur par pāris eiro varēja iegādāties iespēju mest koka riņķus, mēģinot tos uzlidināt gaisā tā, lai tie nolaistos virs autores fotogrāfijām. Tie, kas to panāca, savā īpašumā ieguva oriģinālu attēla izdruku, kādu tirgū pārdeva par nepilniem 800 eiro. Turpat blakus bija arī Bruno Kešela (Bruno Ceschel) un Lukasa Blaloka (Lucas Blalock) veidotā astoņu apdrukātu paneļu instalācija Making Memories, kurā tika rīkotas arī performances un akcijas. Piemēram, interesenti varēja aiziet ar kādu savu fotogrāfiju uz 15 minūšu portfolio skati/konsultāciju pie psihologa, filozofa vai kāda cita eksperta.
Ne viens vien Unseen viesis uzsvēra, ka notikuma lielākais pluss ir tas, ka tas ir pietiekami kompakts, lai spētu visu aptvert vienā nedēļas nogalē. Tas, ka teritorija, kurā norisinās visi pasākumi, ir pietiekami neliela, noteikti rada kopības sajūtu, un valdošā atmosfēra tik tiešām ir jauneklīga un enerģijas pilna. Un, lai gan āmurs bonusā bildes iegādei droši vien nav galvenā motivācija iegādāties darbu par pāris simtiem vai tūkstošiem eiro, tomēr nevar nenovērtēt asprātīgo žestu, kas nāk līdz ar šo dāvanu. Lai gan saturs ne vienmēr pārsteidz, toties tā stilīgais iepakojums Unseen izceļ uz citu līdzīgu pasākumu fona.
