Sieviešu problēmas

Nesen man kāds draugs atsūtīja bildi ar populāro dziedātāju Bejonse augstpapēžu kurpēs, ļoti pieguļošā un īsā apģērba gabalā, pašpārliecināti stāvot uz skatuves. Popzvaigznei aiz muguras spoži izgaismots staroja uzraksts “FEMINIST”. “Kas tas ir par feminismu?” viņš jautāja. Un, jā, tiešām reti kura kustība ir tik daudzšķautņaina, sarežģīta un pretrunīga kā mūsdienu feminisms, jo, lai gan mērķis – dzimumu vienlīdzība – ir kopīgs, tomēr tas, kas tiek saprasts ar vienlīdzību, var būt radikāli atšķirīgs. Feminisms pārstāv dažādas ideoloģijas, un cilvēkiem, kas sevi pieskaita šai kustībai, bieži vien ir ļoti atšķirīgi viedokļi par to, kā cīnīties pret seksismu.

Fotomuzeja jaunā izstāde Viņas pieteikta kā sešu sēriju apkopojums, tajās “autores stāsta par mūsdienu sievieti – mīlošu māti, meitu, sievu, kas ikdienā pilda algota darba pienākumus, bet vakarā ir mājas pavarda sargātāja. Izstāde ir par sadzīvi, vērtībām, savstarpējām attiecībām, izskatu, sievišķības izpausmi, sievietes lomu laika griežos.” Ienākot izstādē, viena no pirmajām lietām, uz ko man norāda kolēģis, ir tekstiem izmantotais fonts – nedaudz cakains un romantisks. “Redz, kā,” viņš saka, “ja izstāde ir par sievietēm, jāizvēlas sievišķīgs fonts.” Kas ir sievišķība un ko ar šiem stereotipiem iesākt, ir sarežģīts jautājums. Jocīgi liekas arī tas, ka Bejonse promotē feminismu augstos papēžos un sievišķīgajām formām pieguļošā tērpā, mulsina arī izstādes pieteikums, jo, lai gan sievišķīgums šeit tiek pieminēts, šī jēdziena problemātiskums tomēr tiek ignorēts.

Neskatoties uz pretrunīgo konceptu, izstādē redzami daži interesanti projekti. Starptautiski vispazīstamākā izstādes dalībniece Elīna Broterusa (Elina Brotherus, 1972, Somija) izstādījusi fotogrāfiju sēriju un video Broterusa, meitene. Fotogrāfijās māksliniece ir dokumentējusi dejotājas Hannas Broterusas dzemdību procesu. Broterusai ir bijusi tiešām unikāla iespēja veidot ļoti intīmus portretus šajā cilvēkam nozīmīgajā dzīves brīdī. Fotogrāfijas ir ļoti estētiskas, burvīgā krāsu gammā. Atšķirībā no ļoti tiešās procesa dokumentācijas fotogrāfijās, video ir simbolisks. Tajā Hanna redzama, dejojot mežā, un vienubrīd deja viņu aiznes pie sava bērna, kas guļ uz paugura zaļās sūnās.

Estētiski ļoti uzrunājoša ir arī Edinburgā dzīvojošās latviešu fotogrāfes Alises Rudēvicas (1990) sērija Viņai piemīt dažāds laiks. Par spīti pārāk sentimentālajam nosaukumam, šis darbs par sieviešu novecošanu sastāv no skaistiem portretiem, kuros pēc autores lūguma modeles ir uzvilkušas drēbes, kas, viņuprāt, izceļ viņu seksualitāti. Fotogrāfijās attēlotās sievietes, protams, vairs nelīdzinās tām meitenēm, kas šāda tipa apģērbu nēsā reklāmās. Un atšķirībā no reklāmas fotogrāfijas, Rudēvicai lielākoties veiksmīgi izdodas pietuvoties savām modelēm tā, ka attēlos jūtama gan fiziska, gan emocionāla atkailinātība kameras priekšā.

Citāda pieeja ir krievu fotogrāfei Vijai Muraginai (Viya Muragina, 1985, Krievija). Projektā Vai es saku “nē” mūžīgām vērtībām?! māksliniece kopā ar mammu izspēlē dažādas situācijas savā dzīvoklī, uz viena un tā paša brūni rakstainā paklāja mainot lomas un situācijas. Par spīti tam, ka sērija esot par ģimenes vērtību tēmu, tās pievilcība slēpjas atkārtojumā. Māte un meita uz viena un tā paša paklāja, pie tās pašas sienas un vienādā attālumā no kameras labi parāda konkrētās kultūrtelpas ikdienu. Vienu dienu māte un meita marinē gurķus, nākamajā ēd biešu zupu, un vēlāk uz tā paša paklājiņa vecmodīgās pidžamās nodarbojas ar vingrošanu.

Otrā stāva zālē apskatāmās Ritas Antilas (Rita Anttila, 1988, Somija) un Aijas Bley (1967, Latvija) sērijas gan liek uzdot vairāk jautājumu attiecībā uz izpildījumu un vēstījumu. Aijas projekts Dievietes jau iepriekš bija redzams Rīgas Fotomēneša izstādē pilsētvidē šā gada maijā un Kuldīgas Mākslas namā ISSP Starptautiskās meistarklases noslēguma izstādē martā. Kuldīgā fotogrāfijas papildināja Aijas video darbs, kurā autore gāja pie dažādiem speciālistiem un uz kursiem, sākot no īpašas vingrošanas līdz raganu skolai, meklējot savu iekšējo dievieti (arī pie bēdīgi slavenā psihoterapeita Viestura Rudzīša, kurš māksliniecei skaidrojis, ka sievietes funkcijas šajā pasaulē vienādojas ar dzemdi). Video ir daudz pārliecinošāks nekā attēli, jo uzreiz ķeras vērsim pie ragiem – projekts īstenībā ir par pašu Aiju un viņas meklējumiem, kas ir daudz interesantāki nekā fotogrāfijās redzamās sievietes, kas aizraujas ar agresīvām seksuālām spēlēm. Ja bildes nereti atduras pret zināmām klišejām, video patiesi un spēcīgi runā par autores jautājumiem par savu vietu pasaulē, sasniedzot zināmu vecumu.

Savukārt Antilas sērija Nezināmā kompass cenšas runāt par iekšējiem pārdzīvojumiem maksimāli poētiskā veidā. Anotācijā rakstīts, ka fotogrāfe “ievēro neatgriešanās personīgās robežas, kas ir atzīmētas ar melanholisku nozīmi.” Par spīti tam, ka atsevišķi attēli estētiski uzrunā – figūra zaļā jakā tumsā ar sarkanu diegu, kas tuvplānā nostiepts pāri visam kadram, nolūzis koks zaļu ziedu pilnā pļavā –, kopumā projekts nepārliecina. Fotogrāfijas neizceļas ar oriģinalitāti, apraksts ir pārāk sentimentāls un neskaidrs, tāpēc likumsakarīgi rodas jautājums, kurp tad tieši šis nezināmā kompass ir aizvedis Antilu un kā lai skatītājs izseko šim ceļam.

Trešā stāva kāpņu telpā redzams Intas Puriņas (1990) projekts Sievietes = Vīrieši, kurā fotožurnālistiskā manierē dokumentētas trīs sievietes, kas “nestrādā ierastajās sieviešu profesijās”. Attēlus papildina arī teksti ar šo sieviešu dzīvesstāstiem. Neņemot vērā, ka kadri varētu būt nedaudz veiksmīgāk izvēlēti un arī teksti parediģēti, problemātiskākais ir sērijas apraksts. Izstādes veidotāji sēriju apraksta kā stāstu par sievietēm, kur “fotogrāfijās atklājas tas, cik stipras viņas spēj būt, fiziski un garīgi uzņemoties darīt visnotaļ vīrišķīgos darbus, saglabājot sievišķību.” Patvaļīgi tiek lietots nodalījums “sievišķīgs” un “vīrišķīgs”, nekonkretizējot, kas ar to tiek domāts – pieņēmums, ka visi taču sapratīs, acīmredzot liekas tieši tik pašsaprotams, cik tas īstenībā ir neskaidrs un sarežģīts. Tādējādi šis gadījums sasaucas ar izstādes kopējo pieteikumu, kas sola stāstus par modernām sievietēm, bet rodas sajūta, ka patiesībā darbojas pretēja loģika. Tā seko tādai kā sieviešu žurnālu pieejai, kas pirmajā brīdī, liekas, sievietes iedrošina, bet, nedaudz vairāk iedziļinoties, skaidri redzams, ka to saturs tiek veidots, balstoties uz klišejām par to, kā sievietei būtu jāuzvedas un jāizskatās. Jo, protams, vai tad zināšanas par to, kā nomainīt riepu jebkad varētu kļūt par “sievišķīgām” interesēm, pretstatā, piemēram, jaunumiem kosmētikas pasaulē?

Šo iemeslu dēļ grūti izstādi vērtēt kā kopumu, kur izvēlētās sērijas cita citu kaut kā papildinātu, jo – pati būdama šī dzimuma pārstāve – atsakos pieņemt “sievieti” kā tādu loģisku kopsaucēju visiem šiem projektiem. Sievietes sastāda pusi no visas pasaules iedzīvotājiem, un tā sauktās “sieviešu problēmas” ir tik daudz un dažādas, ka par tām kā vienojošo elementu starp stāstiem par novecošanu, seksuālām spēlēm, ģimenes pieaugumu, sevis meklējumiem un darba dzīvi var runāt tikai, mēģinot nostiprināt robežas, kuras patiesībā vajadzētu apšaubīt.