FK jautā – Kas ir pats grūtākais fotogrāfa profesijā?

FK turpina jautājumu sēriju Latvijas un Austrumeiropas fotogrāfiem, lai noskaidrotu, kā viņi tiek galā ar dažādiem ikdienas izaicinājumiem. Šoreiz jautājam – kas ir pats grūtākais fotogrāfa profesijā.

Rafals Mihals:
Lietas, kas šķiet vissliktākās, tajā pašā laikā ir vislabākās. Piemēram, būt neatkarīgam un pašpietiekamam vai zināt, ka mūsdienās ikviens ir fotogrāfs vai vismaz uzņem attēlus – kas nav viens un tas pats.

Jana Romanova:
Runājot no savas pieredzes un ņemot vērā problēmas, ko mēs parasti pārrunājam ar studentiem, es teiktu, ka visgrūtākais fotogrāfa un cilvēka dzīvē ir definēt, ko tieši tu vēlies pateikt, atrast to, kas ir tavs un kur ir stāsts, ko tikai tu vari izstāstīt. Bet pats interesantākais attiecībā uz šo pašsaprotamo apgalvojumu ir tas, ka, lai gan tas tiešām izklausās pašsaprotams, ir tikai daži cilvēki, kuri īstenībā zina, ko dara, un jūt, ka atrodas īstajā vietā, īstajā laikā.

Sergijs Ļebedinskis:
Kopumā būt fotogrāfam ir vienkārši. Bet būt profesionālam fotogrāfam ir ļoti grūti. Es esmu kaut kur pa vidu. Man ir vēl viens darbs, kas nodrošina to, ka ir mazāk stresa, kas saistīti ar finansēm, bet, no otras puses, nozog laiku fotoprojektiem. Fotogrāfija manā gadījumā ir 99% domāšanas un 1% faktiskās fotografēšanas. Tādā veidā es to īstenoju.

Alnis Stakle:
Nevaru teikt, ka ir grūti. Radošajās nozarēs činkstēšana par līdzekļu un līdzcilvēku ieinteresētības trūkumu ir pārvērtusies par “labo toni”. Jebkurš kritiski domājošs cilvēks apzinās sekas savām izvēlēm, un ir nozares, kurās nekad nebūs viegli. Autorfotogrāfija Latvijā ir kaut kas galīgi nedefinējams. Situāciju autorfotogrāfijā droši var salīdzināt ar viduslaiku feodālismu, kad ir neskaitāmas savstarpēji karojošas vājas institūcijas, tirgus nepastāv, mākslas kritika un kuratori spēj novērtēt tikai fotoprojektus, kuri vairāk uztverami kā fotogrāfijas medija kritika. Tomēr neuzskatu iepriekšminēto par unikālu situāciju Austrumeiropā, un tam visam ir savi plusi. Zemais finansējuma apjoms un institucionālā ignorance atsijā visus nejaušos garāmgājējus, un nozarē paliek tikai augsti motivēti cilvēki.

Viktorija Eksta:
Uzturēt augstu jūtīguma līmeni pret pasauli apkārt un sevī, reizē saglabājot sasaisti ar realitāti un spēju navigēt dzīvē tādā, kāda tā ir. Dažkārt jāmāk paciest visādas neērtas situācijas (arī ilgstošas). Vēl šitā nodarbošanās bojā redzi.

Endrjū Miksis:
Grūtākais ir atrast pietiekami daudz laika, lai attīstītu visas idejas un realizētu projektu līdz pašām beigām. Fotogrāfijā ir daudz mēģinājumu un kļūdu. Tas nav tā, ka tev ir ideja un tu realizē projektu vienā pēcpusdienā. Tas var aizņemt arī vairākus gadus.

Synchrodogs:
Būt ar svaigu skatu un inovatīvam visu laiku. Mēs uzskatām, ka fotogrāfam jābūt unikālam katram savā veidā, lai kļūtu ievērojams. Ir smagi jāstrādā pie savām idejām un pašattīstības.

Reinis Lismanis:
Līdz šim izaicinošākā ir bijusi laika sabalansēšana – ko veltīt personīgiem projektiem, kad fokusēties uz īri nosedzošām aktivitātēm un kad pamest noslēgtās studijas sienas. Viens vai otrs vienmēr tiek upurēts, bet nevarētu gan teikt, ka tas ir kaut kas unikāls. Otra lieta ir spēja ilglaicīgi fokusēties. Piemēram, aptuveni gadu pēc universitātes beigšanas īsti nepievērsos lieliem projektiem, bet gan prātā, gan uz papīra plānoju lietas, izaicināju sevi, lasīju, gāju uz publiskām lekcijām utt. Bieži tas lika pašam uz sevi radīt lielu spiedienu, jo dzīvojam taču laikā, kad jābūt aktīvam, redzamam, jātaisa izstādes, jākļūst slavenam… Tagad priecājos, ka to pārdzīvoju, jo jūtos daudz gatavāks savos darbos pievērsties tematiem, kas man šķiet nozīmīgi.

Birgita Pūve:
Visgrūtākais – un arī visvieglākais – ir palikt uzticīgam pašam sev. Ir tik daudz ietekmju un informācijas (bieži vien nepatīkamas) internetā, ka ir jāzina, ko tu dari un kāpēc. Ir diezgan viegli pazaudēties informācijas okeānā par tūkstošiem aspektu fotogrāfijā. Informācijas gūzma var būt iedvesmojoša, bet arī nogurdinoša un maldinoša.

Ieva Raudsepa:
Man liekas, ka, kā jau ikvienā jomā, arī fotogrāfijā, visgrūtākais darbs ir radīt tiešām labus darbus. Tendences, mode, citu viedoklis, kritika, slinkums mūs konstanti ietekmē, un bieži tas novērš uzmanību no tā, ko patiešām vēlētos izteikt. Būtiski ir to neaizmirst un nepazaudēt un pārmērīgi nepavilkties uz to, kas tajā brīdī ir aktuāls.

Līga Spunde:
Manuprāt, grūtākais, esot māksliniekam, arī fotogrāfam, ir noturēt un īstenot ideju par šo profesiju. Nākamās grūtības jau saistās ar pašu darbības procesu – ideju ģenerēšana, formas vizualizēšana un veidošana, finansējuma piesaistīšana un beigās ieceres realizēšana. Vārdu sakot, viss ir grūti.

Jekaterina Anohina:
Visgrūtākais fotogrāfa profesijā ir dzīvot pastāvīgā neziņā. Tev nav stabilas vai paredzamas dzīves, un tas ir vienlīdz problemātiski un fantastiski. Tas nav viegli – pārvarēt nedrošību un šaubas par sevi un joprojām turpināt strādāt. Nav viegli tikt galā ar visiem noraidījumiem un spēcīgo konkurenci, kas valda fotogrāfijas pasaulē.

Kataržina Majaka:
Grūtākais man kā māksliniecei, kas strādā ar fotogrāfiju, ir atrast veidu, kā apvienot mākslas radīšanu un pelnīšanu. Māksla prasa savu, māksliniekam vajag telpu un laiku, lai radītu. Vēl viens izaicinājums ir tikt galā ar faktu, ka manus darbus nepērk. Tā kā šajā jomā nav bijusi nekāda enerģijas apmaiņa, lielākoties es pati izstrādāju stratēģijas, lai panāktu, ka mākslas pasaule finansē manu mākslu.

Kārlis Bergs:
Grūtākais ir saprast, ko darīt ar fotogrāfijām pēc tam, kad viņas ir uzņemtas. Tagad, kad mēs visi esam fotogrāfi ar saviem telefoniem un kopā dienā uzņemam prātam neapveramu daudzumu bilžu, tieši spēja saprast, ko darīt un ko vēlies pateikt ar savām fotogrāfijām, atšķir fotogrāfu no cilvēka ar kameru.

Reinis Hofmanis:
Grūtākais ir atrast laiku radošiem darbiem. Fotosesijas izdodas ieplānot, bet nozīmīgāk atrast laiku, lai lasītu un domātu.

Daņila Tkačenko:
Visgrūtākais ir apbruņoties ar pacietību. Ļoti bieži ir situācijas, kad tev jāgaida īstais brīdis vai īstie laikapstākļi, vai vienkārši jābūt pacietīgam attiecībā uz pieļautajām kļūdām.

Peters Pukluss:
Visgrūtākais fotogrāfa profesijā ir nebūt fotogrāfam. Uz to var raudzīties divējādi: no vienas puses, ir ļoti neproduktīvi pavadīt sešdesmit vai vairāk procentus savas dienas, atbildot uz e-pastiem, veicot plānošanu, organizējot sapulces utt., tā vietā, lai faktiski kaut ko darītu. Protams, tā ir daļa no spēles. No otras puses, man patīk uz sevi raudzīties nevis kā uz fotogrāfu ar cepuri, bet kā uz mākslinieku, kurš izmanto dažādus medijus – ieskaitot fotogrāfiju. Tāpēc mana radošā darbība ietver putekļus koka apstrādes darbnīcās, krāsu uz manām rokām un stundas, ko pavadu būvniecības preču veikalos, lai atrastu īsto instrumentu savai nākamajai instalācijai.

Anastasija Horošilova:
Vienmēr būt pieejamai visās izpausmēs. Turklāt, kā jau visiem pašnodarbinātajiem speciālistiem, tev jāapzinās iespējamā finansiālā nedrošība un atkarība no daudzām citām personām (galerijas vadītāja, redaktoriem, kolekcionāriem utt.).