Skaistā nolemtība
Pirmās emocijas, kas rodas, ienākot Ivetas Vaivodes izstādē Latvijas Fotogrāfijas muzejā, ir – ak, cik skaisti! To apliecina arī apmeklētāju ieraksti viesu grāmatā. Otrā ir déjà vu sajūta, jo acumirklī nav viegli saskatīt atšķirības starp Zobens lilijām un Vaivodes iepriekšējo sēriju Klēpis.
Tāpat kā Klēpī, arī šajā sērijā darbības vieta ir Latgale, ar kuru autorei joprojām ir tuva emocionāla saikne. “Latgale man ir kļuvusi par metaforu zaudētai bērnībai,” neslēpj autore, kura Zobens lilijās klasiskā fotostāsta žanra tradīcijās (porteti+ ainavas+detaļu tuvplāni) turpina konstruēt idillisku pasaku zemi, estetizējot ikdienā nebūt ne romantisko sociālo realitāti Latvijas nomalē. Psiholoģijā ir plaši aprakstīts atmiņu konstruēšanas process. Bērnība ir posms, no kura mēs parasti atceramies vismazāk, bet bieži vien to, ko mums šķiet, ka atceramies, patiesībā kāds mums ir izstāstījis. Atmiņas ir selektīvas, reizēm neīstas, bet bērnības amnēzija paver plašas iespējas fikcijai. Fotogrāfijas var sekmēt atcerēšanos, bet tikpat labi aizmiršanu un neesošu faktu pieņemšanu un nostiprināšanu. Kā piemēru šeit var minēt arī kādu senāk dzirdētu fenomenu, ka cietumnieki kolekcionē svešu cilvēku fotogrāfijas, no tām veidojot savu vēlamo dzīvesstāstu par gadiem, kas pavadīti nebrīvē. Zobens lilijās Vaivode projicē savu vīziju par Latgali, kurā valda melanholija, dievbijība un sapņainums, to visu vēl papildina tapešu rakstiņā nokrāsotās zāles sienas, kas tiecas radīt mājīguma sajūtu. Skatītājam nav iemesla pārmest, ka tā ir tikai vienas monētas puse. Otru, ko parasti tiražē masu mediji, veido bezdarbs, alkoholisms, emigrācija.
Taču ir grūti neuzdot jautājumu, ar ko Zobens lilijas atšķiras no Klēpja. Lai arī Klēpis bija par konkrētu ciematu Latgalē un Zobens lilijas aptver plašāku reģionu, priekšstats veidojas pretējs. Klēpī mēs iepazīstam vairāk personāžu, sižetiem ir lielāka daudzveidība, dažādie gadalaiki virza naratīvu, stāstā ir vairāk telpiskuma, personifikācijas un dramaturģijas, kamēr Zobens lilijās laiks stāv uz vietas, personāži un motīvi atkārtojas, piemēram, no 32 izstādē redzamajiem darbiem astoņi ir sakrāla rakstura (lielākoties tajos redzami krucifiksi). Tomēr daudzie krustiņi un mācītājs Vaivodes fotogrāfijās veido ne tik daudz garīguma, cik nolemtības sajūtu. “Es kļūstu par man zināmās Latgales izzušanas liecinieku,” autore apliecina savu misiju radīt reģionam dievišķīgu fotogrāfisku memoriālu. Fotografēt vietas, kas lemtas iznīcībai, bez šaubām, ir pēdējās desmitgades lielākā klišeja, it īpaši Austrumeiropas fotogrāfu darbos, tomēr Zobens lilijām talkā nāk starptautiskajiem panākumiem piepildītā Klēpja konteksts, kas stāstam ļauj attīstīties arī ārpus kadra. Attiecīgi Zobens lilijas drīzāk var uztvert kā padziļinātu Klēpja apakšnodaļu, bet kā autonomam projektam tam ir tikpat nenoteikts liktenis kā Latgalei.
