Traucējošās redzes foto izstāde
Guntas Podiņas izstāde Mēs neesam neredzami Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāj Rīgas Foto biennāles starpgadu programmu. Turklāt tā ir pirmā darbu kolekcija, kas ar Latio un Edgara Šīna atbalstu papildinās muzeja krājumu, atverot jaunu lappusi nozares un privātās partnerības jomā.
Redzīgu un neredzīgu cilvēku pasaules uztvere kardināli atšķiras. Redzīgie to tver ar redzi vizuālos tēlos, bet neredzīgie – taktili –, ar tausti. Šķietami vienojošā skaņu pasaule un tās uztveres spēja arī atšķiras. Acīm redzot vai kā citādi tverot, ir nojaušams, ka pasaules, kurās dzīvojam (redzīgie un neredzīgie), ir atšķirīgas. Līdz ar to, padzirdot par Guntas Podiņas izstādi Mēs neesam neredzami, noteikti var rasties intriga un vēlme iepazīt citādo.
Rīgā ir kopiena, kas pastāv paralēli mūsu ierastai dzīvei, kurā salīdzinoši netraucēti pārvietojamies visā pilsētā. Šī kopiena ir izveidojusies Juglā un jau kopš padomju laika piesavinājusies Strazdumuižas nosaukumu. Tajā mīt cilvēki, kuri lielākoties pasauli netver vizuāli. Viņu pasaulē nav mums ierasto zīmju un komunikācijas. Viss, kas ir viņu rīcībā, ir ar pirkstu galu nerviem tvertie impulsi, kas, plūstot caur ķermeni, rezultātā stimulē limbisko sistēmu smadzenēs. To pašu, kuru mums – redzīgajiem – ietekmē acu uztvertie elektromagnētiskie viļņi, kā rezultātā smadzenēs veidojas tēli. Tas nozīmē arī to, ka neredzīga cilvēka tēli ir piesātināti ar viņa paša ķermeņa pieredzi un matērijas pretestību, ar milzīgu kolorītu, un veidojas, objektu rūpīgi iepazīstot ar tausti. Savukārt redzīga cilvēka tēli nereti ir acumirklīgi, nejauši un virspusēji. To ir daudz, un ikdiena ir tiem tik pārsātināta, ka nemaz netiek novērtēta to eksistence.
Izstāžu zālē ir daudz vizuālu attēlu, kas, glīti sarāmēti, virknējas gar sienu. Šur tur vienā rindā, šur tur divās. Tajos ir daudz liecību par Strazdumuižas iedzīvotāju ikdienu. Sociālie slāņi klājas pāri antropoloģiskajiem, un visi iepriekšējie nogrimst dzīves īstenības tvēruma tiešumā. Autores prasmīgi kadrētie attēli liecina par viņas rūpīgi dokumentēto laiku, viņa šo vietu apmeklējusi ik pa brīdim piecu gadu garumā. Muzeja trešajā stāvā atklājas kāda Strazdumuižas iedzīvotāja personīgais stāsts, ne mazāk tiešs un precīzs. Kopumā jau no pirmā acu uzmetiena ir redzams autores ieguldītais darbs un laiks. Raugoties uz šiem darbiem, neviļus nāk atmiņā tādi autori kā Luiss Hainss ar viņa sociāli kritisko skatu uz bērnu nodarbinātību ASV 20. gadsimta sākumā vai mūsu pašu Inta Ruka, kas Amālijas ielā 5 pavadīja vairākus gadus, portretējot viena nama iedzīvotājus.
Šādu darbu Latvijā nav daudz, ja apjomu salīdzina ar visu fotogrāfisko attēlu masīvu, kurš top ārpus komerciālu pasūtījumu klāsta. Šādas tēmas ir gan emocionāli, gan laika ziņā ietilpīgas, tādēļ ne kurš katrs ir gatavs sevi veltīt to izstrādei. Latvijas fotogrāfijā patiesi ir tikai reti gadījumi, kad autori spēj atkāpties no fotoaparāta primārās funkcijas – gaismas stara kūļa profilēta tvēruma laika intervālā. Arī šoreiz autore mēģina skatītājam stāstīt stāstu par kādu pasauli, kas atšķiras no ierastās, bet izmanto tos pašus visiem zināmos līdzekļus. Izstāde Mēs neesam neredzami manifestē redzīga cilvēka vēlmi iepazīt neredzīga cilvēka pasauli ar redzīgam cilvēkam pieejamiem vizuāliem līdzekļiem. Vienīgā ekspozīcijas pozitīvā atkāpe ir pieminētā Strazdumuižas iedzīvotāja audio vēstījums videoinstalācijā. Visādi citādi, izstaigājot abus muzeja stāvus, nevar gūt pieredzi un pārdzīvojumu atklāsmes formā, jo kurš gan nav vismaz attēlos redzējis vai piedzīvojis uz savas ādas dažādu Rīgas mikrorajonu dzīves apstākļu reālijas ar gadu desmitiem neremontētiem interjeriem, nolietotām komunikācijām un citiem vidi veidojošiem atribūtiem. Izstādes attēlos nav rodams tas, kā atšķiras redzīgo cilvēku pasaule no neredzīgo cilvēku pasaules.
Rezultātā izstāde savstarpēji netuvina redzīgos ar neredzīgajiem, neveidojas empātija, bet vēl vairāk norobežo Strazdumuižu kā marginālu pilsētas daļu no pārējās teritorijas. Skatītājs nepiedzīvo atklāsmi, neizjūt katarsi, atklājot līdz šim paralēli eksistējošu, bet neiepazītu pasauli. Neskatoties uz to, ka autore padara mums redzamus šos cilvēkus un informē par to eksistenci, vienīgais, kas rodas skatītājā, ir žēluma sajūta, kurā izšķīst svarīgākais – viņi ir neredzīgi, nevis strādāt negriboši sociāli parazīti. Tādēļ nereti uz šiem cilvēkiem attiecināmais termins – ar īpašām vajadzībām – neiegūst jaunu, patiesu skanējumu, bet ierindo Strazdumuižas iemītniekus starp citiem Valsts budžeta līdzekļus un pabalstus pieprasošajiem. Gribētos cerēt, ka autore turpinās strādāt, attīstot tēmu līdz pilnīgai uzvarai pār redzīga cilvēka šovinismu. Vēl taču muzeja zālēs palika tik daudz neaizpildītas telpas, kur izpausties!
